Koncerts bez aplausiem un jocīgi cilvēki Centrāltirgū. Saruna ar diriģentu Normundu Šnē

Ar Normundu Šnē runājam par Sinfonietta Rīga sezonas noslēguma koncertu 29. maijā Dzintaru koncertzālē - slavējam Annu Gāgani, kas spēlēs solo Mocarta Klarnetkoncertā, priecājamies par Karla Fīlipa Emanuela Baha izdompilno mūziku un iztēlojamies, kā ir uzstāties bez aplausiem.

Saruna aizvirzās uz Normunda mūzikas klausīšanās ieradumiem, pastaigām dabā, dzeguzes balsi, Bišumuižas glezno apkārtni, kādreizējiem skatuves partneriem un jocīgiem cilvēkiem Centrāltirgū.

Par 29. maija koncertā iekļauto Magnusa Lindberga Aventures Normunds nesaka neko, citādi nebūšot pārsteiguma koncertbrīdī. Tātad mūs patiešām gaida avantūra vārda labākajā nozīmē.

***

Orests Silabriedis: Mēs tikāmies apmēram pirms mēneša un tu teici, ka tev nav īpaši viegli pārdzīvot situāciju, kurā nesatiecies ar cilvēkiem.

Normunds Šnē: Tas pirmām kārtām saistīts ar mūsu darbu, jo tā

atslēgu aizvēršanās bija diezgan pēkšņa, un daudz kas līdz ar to vienkārši ir izlidojis atkritumu grozā, un tīri profesionāli un arī cilvēciski tas bija diezgan sāpīgi.

Šobrīd šis tas atgriežas, bet ir ļoti grūti pateikt, kāda būs muzicēšana ļoti ierobežotajos apstākļos.

Kā šobrīd orķestris drīkst uzvesties?

Jāievēro visiem zināmie divi metri, rādiuss ap katru cilvēku. Bet mūzika taču īstenībā ir kopā būšana, nevis izolēšanās, īpaši ansambļu spēlē. Tāpēc šie noteikumi ir mazliet pretrunā ar to, ar ko mēs nodarbojamies.

Tu vēl neesi dzirdējis, kā tas reāli skan?

Neesmu dzirdējis, tāpēc ar nepacietību un bažām gaidu otrdienu.

Šī programma ir kaut kas tāds, kas jau bija paredzēts, vai tā būvēta speciāli šim gadījumam?

Gan jā, gan nē, jo ir divi skaņdarbi no sezonas noslēguma tādā formā, kā tas bija iecerēts. Tā ir Karla Filipa Emanuela Baha Remažora simfonija un Magnusa Lindberga darbs, bet par Baha Remažora uvertīru, kas bija ieplānota, mēs tomēr nospriedām, ka varbūt labāk nē. Hronometrāžas ierobežojuma dēļ nomainījām arī Džona Adamsa Vijolkoncertu, jo tas ir saistīts ar milzu izdevumiem – mums jāmaksā par tiešraidi, strīmošanu, un tie cipari ir grandiozi, to mēs vienkārši nevaram atļauties. Tāpēc ir Mocarta Klarnetes koncerts. Tas gan nav nekāds kompromiss – tas vienkārši ir cits skaņdarbs, jo Anna Gāgane ir vienkārši lieliska šajā opusā, kā mēs to pirms dažiem mēnešiem noskaidrojām Madonā. (..) Mums bija lieliska iespēja turp aizbraukt – mūs tur bieži vēlas dzirdēt, bet ne tik bieži tas ir iespējams, bet šogad viss veiksmīgi sanāca, vēl pirms šī sērga bija sākusi plosīties. Ļoti omulīgajā Madonas kultūras namā mums bija atmiņā paliekošs koncerts – kopā ar Annu, kopā ar “Sinfoniettu” un ar programmu, kas man bija ļoti pie sirds – tas tiešām bija ļoti jauks vakars, kas joprojām ir galvā un sirdī.

Ja iztēlojamies, ka Latvijas Radio 3 "Klasika" klausītāji vēl neko nebūtu dzirdējuši par Annu Gāgani – kā tu zīmētu viņas portretu?

Annas portrets mainās, tas nav statisks. Salīdzinot ar pirmo reizi, kad viņa atnāca pie mums – ja nemaldos, tas bija pirms gadiem trim vai divarpus, šobrīd tie ir diezgan atšķirīgi vaibsti viņas sejā, kurā manāmas izmaiņas ievilkušas studijas Šveicē. Protams, tikai ar pluszīmi – viņas muzikālā domāšana visu laiku aug. Pieredze un laba skola – Annā tas viss tik kapitāli sakausējas... Protams, par tehnisko meistarību nerunāsim, man liekas, ka viņa var nospēlēt pilnīgi jebko.

Kad Anna piedalījās konkursā uz "Sinfoniettas" klarnešu grupas koncertmeistara vietu, viņas programma bija vienkārši nenormāli grūta. Aci nepamirkšķinot, cilvēks stāv un spēlē, un es klausos un domāju – kā tas vispār ir iespējams!

Līdz ar to, ka pats esmu reiz spēlējis pūšinstrumentu, saprotu, ko tas nozīmē un cik daudz darba tas ir prasījis.

Karls Filips Emanuels Bahs. Ar ko viņa pasaule tev saistās?

Viņš ir kolosāli interesanta personība. Pirmkārt jau tāpēc, ka viņš ir drusciņ nepazīstama zeme, īpaši šajā pasaules daļā. Tam ir arī objektīvi iemesli, jo tur ir tāds interesants stāsts, ka Otrā pasaules kara beigās, lai viņa darbus paglābtu no iznīcības tajā ārprātā, kas plosījās Berlīnē – un viņa rokrakstu lielākā daļa glabājās tieši tur, tos visus savāca un paslēpa – turklāt ļoti veiksmīgi, jo par tiem nekas nebija dzirdams apmēram 60 gadus. Un tad tos pilnīgi nejauši deviņdesmitajos gados atrada Kijevā. Ukraina, protams, ar laipnu žestu to visu atdeva atpakaļ Vācijai. Tur bija apmēram tūkstoš skaņdarbu un arī aptuveni piecsimt darbu no citiem komponistiem. Tas arhīvs esot bijis monumentāls. Un tikai tad sākās daudzu viņa darbu renesanse. Protams, bija darbi, kas bija pazīstami – galvenokārt stīgu simfonijas, bet šī Remažora simfonija ir mazliet savādāka – tā skaidri uzrakstīta divpadsmit obligātajām balsīm, un tas nozīmē, ka pūtēju sastāvs ir absolūti nepieciešams. Baha dēla darbi, man šķiet, ir iedomātais pārejas posms no baroka un klasicismu, varbūt vēl tālāk. Viņš ir neparasts. Lai gan izmanto tā laika konvencionālās formas, kādas nu tās toreiz bija, viņa valoda un domāšana labā nozīmē ir krietni sāņus no kaut kāda meinstrīma, līdz ar to viņa mūzikai ir fantastiska vērtība. Galvenokārt viņa milzu devums ir taustiņinstrumentu spēlē – viņš radīja lielisku skolu, kas aktuāla līdz šai dienai. Bet arī orķestra darbiem ir kolosāla vieta tā laika vēsturē un šodienas izpildītājmākslas praksē. Simfonija nav liela, apmēram divpadsmit minūšu, bet tajā pašā laikā šis darbs ir kolosāli spilgts un ļoti, ļoti, ļoti vērtīgs.

Vai domājot par Karla Filipa Emanuela Baha mūziku, tev patīk arī padomāt un reflektēt par tās paralēlēm ar literatūru un vētrām, dziņām, superjūtīgumu, stilu un visu pārējo, ko viņam mēdz piedēvēt?

Protams, jo tas viss šajā mūzikā ir, un bez tās sensitivitātes, manuprāt, viņa stils vispār nebūtu radies, un šie darbi nebūtu uzrakstīti tādi, kādi tie ir, kādus mēs tos dzirdam šodien. Vētru un dziņu laikmets, īpaši literatūrā, neatstāj vienaldzīgu nevienu radošu sirdi un prātu. Jo nekas jau nerodas tukšā vietā un izolēti no laikmeta. Viņa mūzikā noteikti dzirdu emocionālos izvirdumus.

Vai orķestra mūziķim ir jāpārtop, lai spēlētu tieši Karla Filipa Emanuela mūziku?

Man šķiet, ka jebkurš autors prasa zināmu pārtapšanu. Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet

mūsu profesijā iekodēts, ka to, kas rakstīts notīs, mums ir jāatrod savā dvēselē – sajūtas, profesionāli paņēmieni. Jo savādāk šis materiāls var neizdoties. Mums ir jāprot tuvoties.

Tāpēc man šķiet, ka izpildītājiem jābūt ārkārtīgi atvērtiem, zinošiem un ar ļoti plašu redzesloku, jo savādāk tas nestrādā. Ja mēs fokusējamies uz sevi – lūk, es esmu tas indivīds un tagad uzspiedīšu savu zīmogu - , tas var ievest diezgan greizā grāvī. Protams, vienmēr ir jautājums arī par balansu, jo no sevis jau nekur aizbēgt nevar, bet man šķiet, ka pirmām kārtām jācenšas saprast, kas šajās nošu lapās, reizēm diezgan apputējušajās, ir domāts.

Tu saki – atrast dvēselē. Bet ko tad, ja nav, ko atrast?

Stingri ņemot, tā nedrīkstētu būt. Tādā gadījumā mēs esam kaut ko palaiduši garām vai nu savā izglītībā, vai dzīvē, vai dzīves pieredzē. Jo man šķiet, ka ir ļoti svarīgi dzīvot pilnasinīgu dzīvi un prast sevī kolekcionēt iespaidus, faktus, ar kuriem mēs ikdienā saskaramies, jo tie var noderēt.

Un dažreiz pat visdīvainākās lietas, negaidītas tikšanās, kāds pavisam jocīgs cilvēks – papildina mūsu pasaules uzskatu.

Mēs varbūt tam varam nepiekrist, tas gan. Bet tas, ka mums jāsaskaras ar ārkārtīgi dažādu mūziku, ir "Sinfoniettas" mērķis jeb kredo – būt ļoti atvērtiem. Tas ir novedis līdz tam, ka mums pamazām veidojas un krājas ļoti raibs materiāls no raibās pasaules.

Runājot konkrēti par tevi – kur tev ir iespēja sastapt jocīgu cilvēku?

O, kaut vai šeit, izejot uz ielas,

pastaigājot pa tirdziņu, kur kāds cilvēks, kurš acīmredzami mīl ko vairāk par apelsīnu sulu, sauc: “Ei, Normund, sveiks!” Un tad sākas nevis saruna, bet monologs, jo šie cilvēki pēc atbildes neilgojas.

Tas nav pārspīlējums. Man šeit bijušas šādas tikšanās, un neesmu tik bezkaunīgs, lai vienkārši pagrieztu muguru un ietu projām. Reizēm nav laika, bet mani arī tas interesē, jo šādos brīžos cilvēks runā ļoti atklāti, neko neslēpjot. Bet tas, protams, ir tikai viens – ļoti tuvumā esošs piemērs, bet īstenībā reizēm man liekas, ka dzīvē sēžu uz pārāk daudziem krēsliem, jo tas viss, kas mani interesē un ar ko aizraujos... Mani tiešām interesē gan radio, gan skaņu ieraksti, gan tas, kas notiek mežā, dabā un cilvēkos. Tas viss krājas un veidojas. Viena lieta, ar ko liktenis bijis ļoti labvēlīgs – bijušas tikšanās ar daudziem izciliem mūziķiem uz skatuves. Kas attiecas uz muzikālo domāšanu, tas, kā interpretēt skaņdarbus un ko vēl varētu pievienot tam, ko piedāvā paša intuīcija – tā ir skola, ko nevar apgūt vienā dienā, tam nepieciešams laiks, un šis process turpinās – beigas tam laikam nav paredzamas.

Pilnu sarunas versiju lasiet LSM!