Juris Zvirgzdiņš: Vēl pirms gadiem pieciem kautrējos no vārda "rakstnieks"

Rakstnieks Juris Zvirgzdiņš, kurš Latvijas Literatūras gada balvu šogad saņem par mūža ieguldījumu, uzskata, ka grāmatu lasīšana ir kā aizņemšanās, bet ārkārtējā situācija ir labs laiks, lai sakārtotu ne tikai savu māju, bet arī domas. "Jo ļoti daudz mēs darām paviršības, inerces pēc. Dažreiz vajag padomāt, vai tas vispār ir pūļu vērts," prāto vecmeistars Zvirgzdiņš un pārsteidz, sakot, ka vēl pirms pieciem gadiem kautrējies no vārda "rakstnieks". 

Liega Piešiņa: Raksturojot Juri Zvirgdiņu, mums vienmēr jāsaka – rakstnieks, prozaiķis, bērnu grāmatu autors. Kurš no šiem trim apzīmējumiem jums pašam labāk tīk un kāpēc?

Juris Zvirgzdiņš: Vēl pirms gadiem pieciem es kautrējos no vārda "rakstnieks" – man jau no bērnības likās, ka rakstnieki – tie ir viedi vaideloši vai vaidelaiši, kas sēž zem sirmiem ozoliem, spēlē kokli un kaut ko vēsta. Kopš 1982. gada man likās, ka varētu piestāvēt vārds "literāts". Vēl man ir tāda teorija par mazajiem holandiešiem. Jo bija lielie holandiešu mākslinieki 17. un 18. gadsimtenī, un

bija arī mazie holandieši, kuru darbus turīgie pilsoņi pirka tapetēs, lai aizsegtu blakšu atstātās pēdas. Ja nebūtu mazo, nebūtu arī lielo... Tagad varbūt arī esmu rakstnieks, ja jau to atzinusi žūrija.

(..) Tagad secinu, ka pa šiem gadiem esmu apaudzis ar ļoti daudziem papīriem, grāmatām un tā tālāk. Daļu grāmatu atdodu paziņām, daļu labdarībai, bet pārējās ļoti rūpīgi šķiroju. Biju pilnīgi aizmirsis, ka 2015. gadā Prozas lasījumos esmu lasījis stāstu, ko man tagad pieprasīja viens no mūsu retajiem prozu publicējošajiem žurnāliem.

Kā tas ir – lūkoties caur papīriem un grāmatām uz savu dzīvi. Kāds jūs pats sev no tās viedās vai humoristiskās puses izskatāties?

Izskatos es ļoti apaudzis! (smejas)

Padomju laikos mēs pirkām visas grāmatas. Ja nepirkām, tad vismaz izlasījām. Metieni bija drausmīgi lieli, un cilvēki izpirka visu.

Nezinu, ko viņi tagad dara ar tiem ļoti viduvējiem dzeju krājumiem, tāpat arī ar prozu un tulkojumiem, neskaitāmām PSRS tautu valodām. Jāsaka gan, ka bija arī daudzas lieliskas grāmatas, kuras es nekad un ne par kādu naudu neizmetīšu un neatdošu.

Šobrīd mācīšanās notiek attālināti – daudziem vecākiem tas sagādā daudz rūpju. Jūs piederat tiem, kuri absolvējuši Rīgas Republikānisko neklātienes vidusskolu. Kā tas bija – beigt neklātienes vidusskolu, un vai varat atrast tādas līdzības ar attālināto mācīšanos?

Protams, nē – tā bija pilnīgi cita lieta. Laiku pa laikam tur vajadzēja ieiet, lai kaut ko nokārtotu, bet tas ir tik sen, ka pat neatceros. Toreiz tādas lietas kā dators vienkārši nebija. Bet par tiem vecākiem, kuri uztraucas par saviem bērniem... Galu galā, ja tas bērns kādas zināšanas iegūs pēc diviem mēnešiem, gabals viņam nenokritīs. Cik esmu skatījies skolu programmas – vismaz to, ko bērnam iemāca no ceturtās līdz septītajai klasei, viņš var apgūt gada laikā. Varbūt kļūdos. Bet – galu galā,

ja bērns nemīlēs lasīt daiļliteratūru, viņš to nedarīs ne attālināti, ne klātienē – pat ja blakus stāvēs kāds ar koku rokā, kā ļoti senos laikos (smejas).

Kā īsti ir ar to mācīšanos? Vai nav tā, ka pamatā taču vajadzētu bērnam iemācīt mācīties, radīt interesi – tad tā lieta aizietu daudz vienkāršāk un labāk.

Vispirms par skolotāju vajadzētu būt tiem cilvēkiem, kuri šo profesiju izvēlējušies pēc savas iniciatīvas un gribēšanas, jo, tāpat kā daudzas profesijas, arī skolotāja profesijā būtu jābūt vēlmei ar to nodarboties. Esmu ticies ar bērniem vecumā no septiņiem līdz piecpadsmit gadiem. Viņi ir tik dažādi! Pat ar tā saucamajiem grūti audzināmajiem bērniem – ja tu netēlo pārgudru un jau iepriekš viņus nenoniecini, vienmēr vari atrast kādus sarunas punktus.

Pilnu sarunas versiju lasiet šeit!