Jāņu dienas rītā atceramies 6. jūnijā citā saulē gājušo HELMĪ STALTI (1949-2023). 

Mūsu rīcībā ir 1995. gada novembrī Latvijas Radio raidījumam "Austras koks" tapusi saruna ar pašu Helmī un viņas dzīvesbiedru Daini Staltu, ar abiem toreiz sarunājās Gita Lancere un Andris Kapusts. 

Helmī un Dainis stāsta par savu iepazīšanos 70. gadu sākumā, par mājvietu Rīgā un ilgi sapņoto piejūras namu Košragā, par raksturu atšķirību un namturības lietām, tradīcijas mācīšanos un izprašanu pēc būtības, mazliet arī par bērniem, piedegušu ēdienu, grāmatu lasīšanu un savas lietas kopšanu. 

Sarunas nogriežņus liekam vienkop ar "Skandinieku" dziedātām dziesmām latviski un Staltu ģimenes dziedātām dziesmām lībiski.

***

Dainis Stalts: Kad abi sākām kopēju dziesmu līvu folkloras kopā "Līvlist", kad ieraudzījām viens otru, tad, šķiet, jau sapratām, ka tālāk ceļš būs kopā ejams. Un tas ceļš jau ir noiets ar' – tāds gabaliņš. Drīz būs gadsimta ceturksnis, un mūsu kāzu atceres brīdis ir tieši 18. novembris.

Helmī Stalte: Man tiešām ar Daini bijis tā: ja nu var teikt, ka "ieraudzīja un palika beigta", tad tieši tā arī ir! (sirsnīgi smejas) Uz ilgiem gadiem. Nu jau droši var teikt – uz visu mūžu. Tā ir vienreizēja piepildījuma sajūta, jo mēs jau visi zinām, ka tā tomēr ir liela laimes spēle – satikt dzīvē savu cilvēku.

Nerunājot nemaz par to, ka abi esam līvi, esam uz vienas stīgas. Pat nezinu, vai var runāt par stīgu – te ir vesels orķestris! (smejas) Un tam ir milzīga nozīme, lai mēs tiktu visādiem dzīves sīkumiem pāri un kur nu vēl lielām lietām. Raksturi mums ir dažādi. (smejas) Negribu balstīties uz horoskopiem, tikai gribu teikt to, ka pretēji manam bieži vien – kā to varētu maigāk pateikt – nesavaldīgajam un bieži skaļākajam raksturam, Dainis ir mierīgs, līdzsvarots, un tas atkal izvelk mums to ideālo viduspunktu!

Otrkārt, Daiņa kolosālās domātspējas un zināšanas cauri mūžam esmu vērtējusi ļoti augstu un no viņa dzīves gudrības un pieredzes ļoti daudz ko paņēmusi sev. Esam nākuši no dažādām dzimtām un mājām, taču mans viedoklis vienmēr bijis tāds: ja ir kādas nesaskaņas, pašā sākumā ir jāizrunājas, jo bieži vien visam pamatā ir kāds muļķīgs pārpratums, kas reizēm kā tāds tārps sāk graust, graust, un ja tas netiek izrunāts, lēnām sagrauž daudz ko vērtīgu, ko nedrīkstētu sagrauzt.

Abi esam dzimuši rīdzinieki – abi! Turklāt vēl vienā slimnīcā – Stradiņos. (smejas) Varbūt pat vienā pirtī jeb vienā nodaļā. Dainis gan to ceļu pirms manis jau bija iestaigājis. Bet ja par cilmi tieši no vecāku puses, Dainis ir no Vidzemes līviem, es savukārt – no Kurzemes. Un kur tad vēl labāk satikties, ja ne Rīgas centrā?

Dainis Stalts: Bija vaicājums, lai Helmī stāsta par mani un es par viņu, bet es par viņu gan neko neteikšu. To paturēšu dziļi sirdī. Bija mīļi un tīkami kāzu atceres priekšvakarā paklausīties dažu labu vārdu...

Teikšu tikai to: ja var iet kopā plecu pie pleca, un kā augstāko mērķi turēt ne tikai savas dzīves ērtību nodrošināšanu, ne tikai gaitu pa dzīvi sev vien, tā ir tāda pilnvērtīga iešana, un spēks, ko tādā ceļā var gūt viens no otra, ir neatņemams.

Helmī Stalte: Gada sākumā mēs parasti rakstām gada plānu. (smejas) Plānojam mūsu dzīvi. 

Dainis Stalts: Beidz nu pļāpāt – kad tu tā esi darījusi?! 

Helmī Stalte: (smejas) Kam ir laiks, tas skrien, mēli izkāris, ar visādiem maisiem apkāries.

Dainis Stalts: Katrā ziņā ne vienam, ne otram no mums nav kauna ne no viena darba. Runa pat nav par kaunu! Nav mums tāda strikta dalījuma: kurš kurā brīdī var ko izdarīt, paveikt un līdzēt, lai mājas solis un gaita raitāka un vieglāka, tas to arī dara.

Helmī Stalte: Mājas darbu dalīšanā Dainis pret mani ir iecietīgāks, bet es pret viņu – neiecietīgāka. (..)

Mums mūsu māja ir nevis cietoksnis, kurā paslēpjamies vai trinam ieročus, bet tā ir kā īsta lauku sēta, lai arī Rīgas apstākļos: mums nav personīgās mājas, bet mūsu dzīvokli tiešām izjūtam kā māju un esam to veidojuši ar lielu mīlestību –

tā, lai mēs, tikko aizveram durvis aiz sevis, nākdami no ielas kņadas, no dažādām sadzīviskām nebūšanām, uztraukumiem un drausmīgās jezgas, kas bieži vien apņem Rīgā, no kaimiņiem, kas nepārtraukti brēc necenzētiem vārdiem, no dzērājiem, kas apkārt staigā, – varam ieiet iekšā, un mums apkārt ir mūsu lielākās vērtības: mūsu vecāku krātie grāmatu kalni, gleznas un kārtīgie māla podi, kas rindu rindām, senās mēbeles. Viss ir tāds roku un garīgā spēka darbs, kur katrs cilvēks ielicis savu mīlestību. Un tādā mājā mēs ne tikai patveramies, bet varam garīgi pilnvērtīgi vadīt dzīvi. Tāda mums Brīvzemnieka iela bijusi visus šos ilgos gadus. Šobrīd gan esam strupceļā, jo mājai uzradies saimnieks, kurš ir visai garīgi nelīdzsvarots cilvēks, izgājis daudzus ciešanu ceļus, un mēs nezinām, kā būs tālāk, kur tālāk veidosies mūsu māja...

Dainis Stalts: Ja runa par lasīšanu, saņemu diezgan krietnus pārmetumus, jo tie avīžu kalni, kas darbu ritumā jāizņem cauri… (smejas) Diemžēl pēdējos gados nevaru bieži tikt pie savas iemīļotākās literatūras – vēstures, etnogrāfijas un folkloras studijām, bet [Ulda] Ģērmaņa darbus, kaut vai nakts melnumā, esmu izņēmis cauri rindu pa rindai un lappusi pa lappusei, bezmaz iekaldams šīs domas, un no sirds iesaku jebkuram Latvijā arī to pašu darīt. Tur ir mūsu vēsture, mūsu šodiena un mūsu nākotne. 

Helmī Stalte: Ko vēl mēs ar Daini mīlam darīt un, cik vien iespējams, savus mazos arī stiepjam līdzi – ejam uz mākslas izstādēm. Jo tēlotājmāksla, glezniecība ir joma, kas ārkārtīgi uzlādē. Ārkārtīgi! Mājās dzīvojam gleznu vidū, Dainis pats ir mākslinieks un nāk no mākslinieku ģimenes – tieši caur viņu iepazinusi esmu tik tuvu iepazinusi šo brīnumaino pasauli… Tā ir vēl viena joma, kas tiešām dod lielu spēku. Un kur nu vēl mūzika! (..) Es jau saprotu, ka mūsu tēli liecina par to, ka mūsu miesa nepārtiek tikai no garīgām vērtībām vien. (sirsnīgi smejas) Ja tētis kādreiz smējās un teica – nu, ja garšo šņabis, tad tu esi no dzīves vecajiem kapteiņiem, tad mēs ar Daini varam teikt – ja garšo ēdiens, tad ar’ tu vēl vari kustēt un izķērpt kādu brīdi!

Dainis Stalts: Tās atziņas jau raksturīgas visā pasaulē. Lasīju Hemingveju. Daudz kas pie viņa patīk, bet īpaši prātā palicis viens teikums, ko Hemingvejs saka: "Kad tu skaties nevis uz kotleti, ko tev atnes, bet uz to, kas tev to atnes, tad tu vēl esi jauns!"

Helmī Stalte: Tāpēc cenšos mājās cept daudz kotlešu! (smejas) 

Dainis Stalts: Un es uz tevi skatos un cenšos tās kotletes apēst. (smejas) 

Helmī Stalte: Tā ka laimīgas kopdzīves pamatā mums ir arī viltīgi gājieni! (smejas) Bet vispār Dainis apēstu zirņu kalnus ne tikai uz Ziemassvētkiem. Mūsmājās nekad neskan tādi vārdi kā "ai, man tas negaršo" vai "ai, cik nelabi esi šito pagatavojis", ja vien neskaita dažas jaunākas personas... (smejas)

Katra maltīte, cik nu laiks atļāvis, tiek novērtēta, bet goda reizēs man ļoti patīk kaut ko mīļu un garšīgu sarūpēt. Var jau teikt, ka latvieši ir izēdāji, kuri apsēžas pie galda, ēd un štaukā, bet galdam ir galda tiesa: tā māja ir laimīga, kurā ir mīļas saimnieces sarūpēts mielasts galdā, nevis hamburgeri vai pa roku galam sagramstīti pusfabrikāti, atsildīti mikroviļņu krāsnī.

Tas tikums, kas mums mantots, Eiropā dzīvojot jau tūkstošiem gadu, man ir tuvu pie sirds.

Vairāk un plašāk – audioierakstā.