Rakstniece, dzejniece un atdzejotāja Margita Gūtmane (1943) dzimusi Latvijā. 1944. gadā kopā ar radiniekiem nokļuvusi trimdā Vācijā, taču vilciens, kurā viņa ar mātesmāsu devusies bēgļu gaitās, bijis pēdējais no Jelgavas stacijas. Karš izšķīra Margitu no mātes. Latvijā viņa atgriezusies vien 1988. gadā, pēc Vizmas Belševicas aicinājuma, bet kopš 1996. gada apmetusies uz dzīvi Latvijā.

Margita Gūtmane beigusi Minsteres latviešu ģimnāziju, studējusi Hamburgā literatūrzinātni un teātra vēsturi, Stokholmā – baltu valodas. Dzejoļu krājumos "Ēnu spēles" (1971), "Kas zinās stāstīt" (1976), "Klusuma robežās" (1981), "Dzejas" (Latvijā 1991, autores iecerētais nosaukums "Tava ķermeņa ainavas"), prozas darbos "Tā pati diena" (1988) un "Vēstules mātei (1998) atklāts trimdas traģisms, vientulības sajūtas, nepiederība un ilgas. Sarakstījusi grāmatu bērniem "Minkāns" (1985). Atdzejojusi vācu valodā Aleksandra Čaka, Vizmas Belševicas, Imanta Ziedoņa, Veronikas Strēlertes, Māras Zālītes, Amandas Aizpurietes, Ulda Bērziņa u. c. autoru dzejoļus.

LaRA un Latvijas PEN kluba biedre. Latvijas RS biedre (1992). Saņēmusi Jāņa Jaunsudrabiņa balvu par prozas grāmatas "Tā pati diena" manuskriptu (1984), PBLA Kultūras fonda Goda balvu par grāmatu "Vēstules mātei" (1998), Latvijas Literatūras gada speciālbalvu par grāmatu ""Dzīve ir viens vella izgudrojums" Veronika Strēlerte manās atmiņās" (2013), 2024. gadā piešķirta Latviešu Literatūras gada balva par mūža ieguldījumu.

Ar Margitu Gūtmani Krustpilī tikās kultūržurnāliste Liega Piešiņa.

***

"Darbdiena man izskatās pavisam savādāka. Ceļos divos naktī, līdz kādiem sešiem rakstu, un tad eju gulēt. (smejas) Parasti ap 12 dienā ēdam brokastis, dažreiz iznāk pat pustrijos, un tad es vēl vienreiz atliekos atpūsties. Vakaros esmu nomodā, un vienpadsmitos eju gulēt. Un divos atkal ceļos. Tādā veidā man tā diena paiet," savu neparasto ikdienu intervijā Liegai Piešiņai atklāj dzejniece Margita Gūtmane: ciemojamies pie viņas Krustpilī, kur uz galda goda vietā lepojas Latvijas Literatūras gada balva par Mūža ieguldījumu Latvijas literatūrā. Tik ļoti pelnīta un sagaidīta. Margitai oktobrī apritēja astoņdesmit.

Liega Piešiņa: Bet brīvdienas tev ir atšķirīgas?

Nē, būtībā vienalga, vai tā ir nedēļas nogale, vai ikdiena. Es jūtos ļoti labi šādā veidā.

Mēs vēl pirms ieraksta ierunājāmies, ka tu ne pārāk daudz un ne pārāk tālu kusties.

Kamēr bija ziema, te viss bija pamatīgi sasnidzis. Nebija nekādas staigāšanas. Bet citādi pa dārzu jau pastaigāju. Vēl tas aplis ir. Nu... Viņš tāds mazliet nedrošs ir, ar spieķīti tomēr jāatspiežas. Pilnīgi droša neesmu.

Cik tev tuvu atrodas grāmatas un darba prieks?

No Rīgas paņemtas svarīgākās grāmatas – vismaz tādi autori, par kuriem zinu, ka es tos noteikti izlasīšu ne tikai otro, bet arī trešo un ceturto reizi. Tās grāmatas man ir līdzi. Rīgas dzīvoklis man būtībā ir pārvērsts par bibliotēku. Tur būtu pamatīgi jārevidē. Jo sākumā jau krāju un vācu grāmatas, kas vien tikai iznāca latviski, jo Vācijā tik bieži nemēdzām dabūt grāmatas no Latvijas. Bet vispār jārevidē. Jo nevaru iedomāties kādam tās atstāt. Vienkārši nevienu tās neinteresē!

Viena paziņa, naivi domādama, ka gadu krājumi ir kā karogs un domādama, ka bibliotēkai tas vajadzīgs, tur tie atmeta ar roku, pateica – no Dieva puses, nē, nevienu neinteresē tās grāmatas!

Bet ir dažas tādas grāmatas, kas man Vācijā un Zviedrijā bija svarīgas, tās paturēšu, bet es arī nevaru iedomāties, ka kādu citu tās interesēs.

Kuri ir tie autori, kas ir tavējie?

Tu domā latviešu autorus? 

Es nesaku neko...

Man jāatzīstas, ka latviešu autorus stipri maz pēdējā laikā esmu lasījusi. Tad, kad pārcēlos uz Latviju, daudz lasīju arī latviešu literatūru, bet es tagad tomēr diezgan daudz lasu vāciski. Man ir tādi autori... Kafka ļoti patīk. Bet no Kafkas tu neko nevari mācīties. Tu vari iemācīties no Hemingveja. Tu vari no Džoisa iemācīties, bet no Kafkas tu nekā nevari iemācīties! Viņam tu vienkārši netiec klāt. 

Tur arī skola mani ir ļoti ietekmējusi. Kad vēl biju Minsterē, 1940. gads bija robeža. Virza bija pēdējais no autoriem, vēlākie – ļoti, ļoti maz. Tā kā neklātienes veidā sāku studēt pie Draviņas [Veltas Rūķes-Draviņas] baltu valodas, tiku arī vairāk pie grāmatām.

Redz, tā vide ir tik ļoti atšķirīga un tik sveša tomēr bijusi, ka te mēs būtībā nonākam pie valodas problēmas, jo valoda jau cilvēkā aug, veidojas organiski. Mana latviešu valoda veidojusies no Brigaderes, Jaunsudrabiņa un Virzas, vēlie autori ir ļoti sveši. To man Vizma Belševica savā laikā teica – ja tu gribi zināt, kā mēs esam dzīvojuši padomju laikos, tev jālasa Andris Kolbergs. Un es esmu Kolbergu lasījusi ar lielu patiku! Bet tā vide ir tomēr sveša – tu  vari darīt, ko tu gribi, tā ir sveša. 

Esmu arī skatījusies un mēģinājusi novērot arī to, kā trimdas latvieši mēģina čupoties un veidot kaut kādas organizācijas, sanākt kopā. Savā laikā bija Eiropas latviešu jaunatnes apvienība jeb ELJA, reizi gadā bija Eiropas mēroga kongress, kur tad tikās latviešu jaunieši no Anglijas, Vācijas, Zviedrijas un tamlīdzīgi. Vēlāk nāca jau vispasaules kongresi. Tu esi vienu nedēļu tādā vājprātīgā eiforijā, un tad tu atbrauc šeit, un tā vide ir pavisam savādāka, nekā viņa tanī laikā bija.

Nevis tikai tie kongresi, bet tie kongresi jau arī... Teiksim, viens Vācijas latviešu jaunietis tik ļoti neatšķiras no Zviedrijas latviešu jaunieša, bet viņš katrā ziņā ļoti atšķirs no šejienes jaunieša. Rast tos kontaktus tomēr ļoti grūti. Es jau saprotu, ka tādas grupas tur veidojas: viņi tur tiekas, visi ir septiņdesmitgadīgi, astoņdesmitgadīgi – kas tā par jaunatnes organizāciju vairs? (smejas)

Tu tomēr ļoti ātri atbrauci uz Latviju. 

Tas bija 1996. gads, kad atbraucu. Ļoti daudz tas privātais nāk…

Mana māte palika Latvijā, tante mani paņēma līdzi uz Vāciju – viņas gribēja Vācijā tikties, un tad, kad mēs bijām Tilzitā (Tilsit) – tā  bija pirmā pilsēta, no Latvijas braucot Vācijā, Austrumprūsijā –, un kaut kādas organizācijas Tilzitē paziņoja, ka tas bijis pēdējais vilciens,: vairāk vilcienu no Jelgavas nebūs….

Mana māte tika izsūtīta... 1956. gadā viņa caur Sarkano Krustu bija dabūjusi mūsu adresi un sāka rakstīt: tur ir tās manas privātās problēmas…. Kad tev pēkšņi viena sveša sieviete raksta, un tā ir tava māmiņa! Bet man blakus jau ir otra māmiņa – mana tante. Jā, pēkšņi man bija divas mammas.

Mana māte toreiz rakstīja: viņa gribēja mani izsaukt uz Latviju. Nezinu, kādi likumi ir šodien, bet toreiz bija tā, ka māte varēja noteikt, kur bērns dzīvoja. Tante viņai rakstīja – padomā, Margita iet vācu skolā, un tagad tagad pārslēgties uz Latviju? Latviešu skolu? 

Uz visu padomju sistēmu? 

To viņa tā gluži neteica. Bet par to sistēmu viņa tomēr rakstīja... Būtībā savas mātes vēstules gaidīju ar paniskām bailēm, jo nezināju, kas notika. Kontakta man ar viņu  nebija. Slinki arī rakstīju, viņa – vēl slinkāk, un es sapratu, ka tur nekāds mīļais bērniņš nav....

Vienīgā, kuru pazinu vārda pēc Latvijā – gribēju katrā ziņā iepazīties ar [Veroniku] Strēlerti, un tas man izdevās ļoti labi. Aizbraucu uz Zviedriju un sāku studēt tur. Jo toreiz Strēlertei bija kursi augstskolā, caur viņu dabūju arī vairākas grāmatas. Reiz kādā konferencē satiku Māri Čaklo – tas  bija vienīgais, kuru zināju no Latvijas, un es tolaik jau rakstīju.

Juris Kronbergs arī, un mēs būtībā ļoti labi sapratāmies ar viņu. Juris bija sācis tulkot uz zviedru valodu, un es domāju – to, ko viņš var uz zviedru, to es varu uz vācu valodu! Un aizsūtīju Vizmai [Belševicai]. Un Vizmai nepatika! Mūsu draudzība ļoti ātri beidzās, jo tad arī nāca tas gadījums ar Klāvu (Elsbergu] Tas bija šoks visiem – ne tikai Latvijā, bet arī trimdā tas bija šoks!

Saņēmos un uzrakstīju Vizmai vēstuli, lai gan es, atklāti sakot, nezināju, ko rakstīt, bet pēc kāda laika viņa atbildēja. Tad uzrakstīju jau drosmīgāk. Un tā mēs sākām sarakstīties.

Un kaut kad Vizma man uzrakstīja – vai nebūtu laiks vienreiz atbraukt uz Latviju? Un tad es domāju: kurš gan cits vēl mani varētu aicināt uz Latviju kā Vizma Belševica?!

Tas bija 1988. gada pavasaris. Soļojām pa toreizējo Gorkija, tagadējo Valdemāra ielu, un bija tik saulains, silts, un tik pavasarīgs!. Tas bija kaut kas burvīgs. Zvanam VizmaI – viņa man bija iedevusi telefonu. Viņa  atver durvis, iepleš acis. Tūlīt nākamajā dienā satikāmies. Gandrīz katru otro dienu satikāmies. Ja nebija viņas, Zigurds Elsbergs (dzejnieces dzīvesbiedrs – altvijolnieks, lociņinstrumentu meistars, pedagogs, atdzejotājs (1932–2023) - red.) bija tas, kurš mani vadāja apkārt. Tā ka Vizma bija tā, kas mani atvilka uz šejieni...

Vai tu dali savu dzīvi posmā līdz Latvijai un Latvijā? Vai tāda veida dalījuma tevī nav?

28 gadus dzīvoju Latvijā. Ārprāts! (Smejas) Pirmais brīdis Latvijā bija ļoti eiforisks. Tad tu mani to ikdienu, kas ir pavisam savādāka. Kad tu atbrauc uz Latviju paciemoties vienu nedēļu, tad skaties kalendārā, tas ir tikos un tikos, tas ir tikos un tikos, un tu esi pilnīgi pārņemts ar visu kaut ko. 

Bet tāda jau tā dzīve šeit nav. Šeit tā dzīve ir pilnīgi savādāka. Tā ikdiena neatšķiras daudz no tās dzīves, kāda Vācijā ir bijusi. Bet man jāsaka, man tā Vācija patiesi vairs neeksistē. Vācijai esmu tikusi ļoti viegli pāri. Drīzāk iedomājos laiku, ko esmu dzīvojusi Zviedrijā.

Gadu, gandrīz divreiz pa pusgadam nodzīvoju Spānijā. Dienvidos, Malagas tuvumā, starp Malagu un Granadu, jūras krastā. Tu vari iedomāties? Tādā pakalnā augšā tev jūra ir no divām pusēm. Bet Spānija man bija un palika sveša. esmu tomēr ziemeļniecisks tips. 

Vislabāk man patika Zviedrijā. Tā īstā dzīve man nāca tieši tur.

Sadraudzējos ar [Pētera} Janelsiņa ģimeni. Viņiem bija lauku mājas pusceļā no Stokholmas uz Oslo, Zviedrijas vidienē. Tāda koka māja, pakalniņā celta. Saule riet. Tu redzi sauli, redzi visas vakara krāsas un vēl paštaisīts vīns... Un tu sēdi un domā: rīt atkal uz to Hamburgu. Un es tā iejautājos: vai tad nevarētu vienreiz ilgāk te palikt? Man saka – jā, kad tu gribi? Es saku – nākamgad! Jā! Ievilksim elektrību, lai tu nenosaltu.

Tā nu vienu gadu aizbraucu uz Zviedrijas laukiem un nodzīvoju un kārtīgi nostrādāju tur... 

Man ir sajūta, ka tu brīžam iedomājies tos skatus – kādi tie bijuši, par kuriem tu stāsti, aizverot acis.

Jā, es redzu. Tā māja būtībā bija ļoti burvīgi celta, viss bija no koka. Nākamais kaimiņš, pie kura es katru otro dienu gāju pēc piena, bija pusotra kilometra atālumā, bet otrā pusē bija vistu ferma. Līdz tai bija divi kilometri. Tur gāju pēc olām. Tāds miestiņš, pilsētiņa – astoņi kilometri.

Turpinājums – audioierakstā.

Drīzumā šī intervija teksta formātā pilnā apjomā būs pieejama Latvijas Sabiedrisko mediju portālā LSM.LM.