"Šogad aprit sešdesmit gadi kopš brīža, kad es paziņoju - ņemšu mazu otiņu un attēlošu visu, ko vien es redzu: arī kokiem lapiņas un pļavā zālīti. Tajā ziņā tas viss ir palicis, bet drīzāk mainījušās tēmas - tas, ko es gribu pateikt un parādīt," saka mākslinieks, mākslas zinātnieks un ilggadējais Rundāles pils direktors Imants Lancmanis.

Rundāles pils atslēgas simboliski nodotas drošās rokās, bet vēlme gleznot, ko tik ilgus gadus nācās apslāpēt intensīvā darba dēļ un pēc kuras tik ļoti ilgojās izcilā meistara radošā būtība, nu var tikt īstenota, radot krāsainus, neparastus, simboliem un būtiskām atziņām piesātinātus darbus.

"Glezniecība ir tā brīnumpasaule, kurā es peldu un kurā jūtos ārkārtīgi labi," saka mākslinieks Imants Lancmanis.

Ar šo brīnumpasauli šobrīd ikviens var sastapties Imanta Lancmaņa vērienīgajā  personālizstādē, kas līdz pat 26. februārim apskatāma Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. 

Bet mēs vēl pirms šīs izstādes atklāšanas kādā saulainā rudens dienā kopā ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Latvijas Vizuālās mākslas departamenta vadītāju Gintu Gerhardi-Upenieci devāmies ceļā uz Rundāli, lai viesotos Imanta Lancmaņa mājās - vidē, kur rodas un piedzimst mākslas darbi.

Sarunas gaitā iepazīstam meistara daudzveidīgo radošo pasauli, gleznu tapšanas stāstus un dzīves svarīgākās atziņas...

Inta Zēgnere: Reiz sacījāt, ka jau kopš mazām dienām jums ir bijusi sava pasaule, kas līdz šim brīdim nav mainījusies: ka tās vērtības, kas jums bija svarīgas toreiz, ir svarīgas joprojām, un ka šī paralēlā pasaule ir eksistējusi visu laiku, un tajā esat radis patvērumu.

Imants Lancmanis: Jā, tas ir precīzi tā! Pie tam interesanti ir tas, ka

viss, ko es bērnībā mīlēju vai ienīdu, tas, kas mani sajūsmināja, tas, uz ko es tiecos - tas viss līdz šim brīdim pilnā mērā ir tāds pats, tikai vēl ar to brīnumaino lietu, kas dzīvē bieži nenotiek - ka šīs lietas varēja piepildīties un, lielā mērā pateicoties Rundālei, varēja iegūt tik plašus apjomus...

Ka mana iedomu pasaulīte, kura sākumā bija tikai maza bērna galviņā, varēja tālāk aptvert visu Rundāles pili, kaut kādā mērā vēsturi vispār, un šos horizontus savā iztēlē esmu varējis paplašināt arvien vairāk. No vienas puses, Rundālē tas parādās kā viena hercoga rezidences atdzīvināšana. Savukārt otra puse ir tā, kas mani no bērnības ir sajūsminājusi - ka to visu ir iespējams darīt mākslā: uzzīmēt, uzgleznot visu to, kas ir manā galvā, to, kas mani sajūsmina, un to es tiešām darīju jau bērnībā.

Labi atceros, ka bērnībā zīmēju pilis, arī kādas ainas no "Lāčplēša", jo Pumpura "Lāčplēsis" bija mana bērnības brīnumainākā grāmata, kurai pateicoties, ļoti agri iemācījos lasīt.

Sevišķi man patika viss, kas bija pārdabisks, fantastisks, un pirmais, ko es zīmēju, bija ainas no "Lāčplēša". Tas varbūt izklausās naivi, bet pēc tam tas mani ir pavadījis visu laiku - vēlme pārcelt uz audekla (vai sākumā - uz papīra) visu to, ko es iztēlojos. Jo

mana iztēle ir ārkārtīgi pārsātināta, varētu pat teikt, pārkairināta. Vienā brīdī es prātā varu izlaist cauri neskaitāmas ainas: kā tādā nemitīgā video tās manā galvā skraida - man vajag tikai noķert kaut ko, ko es gribu, un pielāgot to, ko tajā brīdī es vienkārši vēlos pateikt un parādīt citiem. 

"Rundāle nav īsta pils!"

Bet vai jūs nepārsteidz tas, ka jūs bērnībā zīmējāt pilis? Tas jau bija padomju laiks, nu, kādas tur pilis...

Tieši tāpēc, ka tas bija padomju laiks un ka apkārt šo piļu nebija! Precīzāk, pilis nicināja, pilis bija pretmets. Jā, tieši tāpēc man patika viss diametrāli pretējais - tas, ko režīms, kas man bija apkārt, kurš man riebās un kuru es ienīdu, nicināja. Instinktīvi tiecos pretī visam, kas bija antiboļševistisks. Pilis...

Es jutos brīnišķīgi baznīcās, es jutos ļoti labi Lielajos kapos, kur es jutu apkārt kaut ko radniecīgu un dziļi nomierinošu.

Kā jūs zīmējāt savas pilis? Tie bija vienkārši zīmējumi ar zīmuli, vai lietojāt krāsas?

Jāsaka gan, ka manas pirmās pilis bija gotiskās - kalna galā, ar torņiem, dzeguļiem un tamlīdzīgi. Tās man likās īstas pilis!

Vienmēr atceros to brīdi, kad mamma parādīja Rundāles pils fotogrāfiju - viņa tur bija bijusi 1934. gadā ekskursijā, un es teicu - ai, tā ir tikai liela māja, tur nav neviena torņa. (smejas)

Pēc tam zīmēju visu ko, arī tālaika cilvēkus. Atceros, kopā ar māti biju aizgājis uz Mākslas muzeju: apskatīju dāmas ar dīvainām, noslēpumainām sejām un skaistām kleitām, kungus ar parūkām, aizgāju mājās un tūlīt pat centos uzzīmēt. Bet atceros arī vilšanos par to, ka man tomēr ļoti vāji izdevās tuvoties tam, ko es biju ieraudzījis muzejā. Varbūt tas ir arī iemesls tam, kāpēc vēlāk tiku taisījis kopijas. Neteiksim - kopijas, drīzāk tie ir fantāzijas portreti: tas ir hercogs Ernsts Johans, viņa sieva Benigna Gotlība, Kurzemes hercogs Frīdrihs un Ēdoles [pils] īpašnieks fon Bērs no 17. gadsimta.

Jā, man sagādāja baudu uzburt tā laika personāžus, ieskatīties viņam acīs un sajust to brīdi, kad cilvēks, kuru pats esmu izveidojis, aiziet no manis projām un sāk uz mani skatīties tā, ka nevis es viņu būtu "dzemdējis", bet ka viņš no kaut kurienes ir atnācis pie manis... Tā ir brīnišķīga sajūta!

Tā ir mana pasaule, kurā es dzīvoju, fantāzijas, kurās es klīstu, un kas pat tagad, 81 gada vecumā, mani pilda ar aizrautību un sajūsmu. Bet arī reālā dzīve man bezgala patīk - viss, kas ir apkārt. Un es jau pietiekoši arī tajā iekļaujos. Bet tad, kad esmu viens un atkal atgriežas visa vīziju pasaule, jūtos diezgan labi. Tas arī izskaidro visu to gleznu gūzmu, kas var likties dīvainu fantāzija pilnas vai brīžiem arī ļoti drūmas, pat šausminošas vai nežēlīgas. Bet tās vienkārši atspoguļo manas pārdomas, manas sajūtas par dzīvi, par lielām, cēlām lietām, toskait arī, teiksim, par Kristus misiju, ko es dziļi apbrīnoju un uzskatu par vienu no lielākajām veiksmēm, kas cilvēkiem ir dota. Mani sajūsmina par visu to domāt un pēc tam, kad esmu domājis, to atspoguļot uz audekla un parādīt arī citiem cilvēkiem.

Gleznošana kā terapijas seanss

Bet kura bija pirmā glezna, kuru jūs nolēmāt rādīt publiski? Kurš bijis pirmais izstādītais darbs?

Tā noteikti ir klusā daba ar bundžām no 1969. gada. Tā gan bija no pavisam citas operas un nepavisam nerādīja kādas vīzijas. Varbūt tāla saistība ar 17. gadsimta holandiešu klusajām dabām, kas sakārtotas uz galda... Reiz, ieraugot uz virtuves galda mājās pavisam ikdienišķas bundžas un sīpolus, domāju: bet es taču varu pamēģināt [darīt] tāpat kā holandieši, kuri [klusajās dabās] liek savas skaistās puķes, sudraba traukus vai ar kobaltu apgleznotus ķīniešu priekšmetus - salikšu kaut ko pavisam banālu, kaut ko ikdienišķu, bet tajā dīvainajā, fascinējošajā gaismā, ko izstaro holandiešu 17. gadsimta klusās dabas. Un tā es to arī izdarīju. Tas mani ļoti izklaidēja, un tā arī bija viena no pirmajām gleznām, kurā mācījos pielietot fotoreālismu jeb hiperreālismu. Pēc tam izrādījās, ka to dara arī citur pasaulē, bet iznāca, ka pavisam nejauši esmu uztaustījis to pašu... Pēc tam, tas bija jau 1970. gadā, sāku taisīt vēl vienu - "Ielas skatu Suvorova ielā". Un atkal: dzīvoju Suvorova ielā, un katru dienu no Mākslas akadēmijas dodoties uz mājām, vēroju, kā tur iekrīt gaisma, kā izceļas jūgendstila portāli, kā cilvēki tur skraida.

Uztaisīju tādu salikumu kopā no figūrām, kuras, starp citu, arī nofotografēju, un gleznoju, ietverot arī to zināmo izkustēšanos, kas raksturīga fotogrāfijām - tādi priekšplānu izplūdumi. Un biju ļoti pārsteigts, drīz pēc tam uzzinot, ka ar kaut ko līdzīgu nodarbojas arī plašajā pasaulē un ka Amerikā šādu pilsētu skati, mirdzoši automobiļi un ikdienas realitāte ap mums kļuvusi par mākslas tēmu ļoti līdzīgā fotogrāfiskā veidā, kā to biju izdarījis es... Tas tikai rāda vienu lietu - ka ir lietas, kas dzīvo gaisā.

Es jau negribu teikt, ka tā ir kaut kāda astrāla viela, kas peld un ko vajag noķert, bet tas lielā mērā vienmēr rakstīrgs mākslas attīstībai, mākslas evolūcijai - atgrūšanās no tā, kas ir šajā brīdī un kas jau ir pārdzīvots. Ne jau velti parādījās fotoreālisms un vesela rinda ļoti konkrētu, tēlojošu veidu, arī pirmās instalācijas vai videomāksla - tas viss jau bija sešdesmitajos gados pēc tam, kad bija apnikusi abstrakcija. Cilvēki, izmēģinājuši absolūto brīvību, kad vairs attēlotais objekts nav atpazīstams, atkal atgriežas pie pretējā. Tas arī izskaidro, kāpēc varēja parādīties tādas lietas kā popārts, kas arī sadarbojas ar realitāti, varbūt mazliet citā veidā, un hiperreālisms vai fotoreālisms, kas to visu attēlo uz audekla, izmantojot fotogrāfisko efektu, ļoti bieži izmantojot arī pašu fotogrāfiju kā izejas materiālu. Nu, lūk, un izrādījās, ka šajā strāvā esmu iepeldējis arī es. Tas ir tāds vesels attīstības ceļš, kāds bija arī man, un kurš 1971. gadā jau bija ar dažādiem pavērsieniem: sākot ar čaklo reālismu Rozentāla skolā, tad ar zināmu tieksmi uz modernismu, ko jau ļoti agri sāka šķērsot vecmeistaru iespaidi.

1962. gads bija tas lūzuma brīdis, kad es pirmoreiz paziņoju, ka Kuldīgas mājai, kas stāv Rātslaukumā, gribu uzgleznot katru kārniņu. Atceros, kā mēs strīdējāmies ar Bruno Vasiļevski. Viņš teica - tas nav iespējams, vajag dot kopīgo iespaidu par šo jumtu! Es teicu - nē, es gribu uzgleznot katru kārniņu. Ja es to skaidri redzu, es tos nevaru sasummēt kopā.

Un pēc tam es to arī realizēju savā "Kalētu klētī". Tur laikam bija deviņi tūkstoši kārniņu. Katru no tiem atsevišķi čakli uzkonstruēju un uzgleznoju, pie tam trīsreiz pārgleznojot, jo mani neapmierināja krāsu gamma... Šogad aprit sešdesmit gadi kopš brīža, kad es paziņoju - ņemšu mazu otiņu un attēlošu visu, ko vien es redzu: arī kokiem lapiņas un pļavā zālīti. Tajā ziņā tas viss ir palicis, bet drīzāk mainījušās tēmas - tas, ko es gribu pateikt un parādīt... Un tas savukārt ir ļoti sarežģīts jautājums, kas atnāk pie manis kā kaut kas pavēlēts, tāds kā vēstījums, un visam ir iemesls.

Piemēram, mana cikla "Piektais bauslis. Revolūcija un karš" parādīšanās. Tās ir astoņas gleznas. Varētu teikt - jā, tiešais iemesls varbūt bija karš Irākā, bet man pašam tas ir kas cits: tā ir mana personīgā kara pieredze.

Man bija tieši trīs gadiņi, mana trīs gadu jubileja, kas tika svinēta, un bija arī torte, ko labi atceros: tobrīd ar māti atradāmies pie vecmāmiņas Zemgalē, pie Lielupes, un naktī turpat blakus krita bumbas. Kādas dienas vēlāk māte mani slēpa zem viena tiltiņa, un naktī visa rietumu pamale bija oranža - tur dega Jelgava. Tā kā tas viss manī ir iekšā un zināmā mērā ar šo gleznu ciklu es patiešām veicu tādu kā terapijas seansu.

Un dīvaini: trīs gadu laikā, kad biju iedziļinājies kara šausmās, rezultāts interesantā veidā bija tāds, ka es karam varēju pieiet daudz mierīgāk. Varētu teikt, ka šī "nodarbošanās ar karu" - it kā no malas paņemtu, uz sekcijas galda uzliktu un izpētītu - mani atbrīvoja no manām iekšējām fobijām. Jā, šis gleznu cikls mani lielā mērā atbrīvoja no šīm šausmām.

Tāpat kā atbrīvoja no bailēm un atgrūšanās no nāves sejas. Liekas - mirst cilvēks, tas ir briesmīgi, uz to nevar skatīties. Bet tas viss bija vajazdīgs gleznai, tāpēc tam piegāju kā ārsts, kuram tas jādara: skatījos uz simtiem, tūkstošiem mirstošu kareivju, briesmīgiem nāvessodiem, un sev teicu - man tas ir jāizskata, lai es to varētu parādīt un cilvēkiem liktu kaut ko saprast: pirmkārt jau liku nosodīt, ka tā nevajag darīt. Piektais bauslis, kā mēs labi zinām, skan: "Tev nebūs nokaut!" Bet cilvēki kauj un kauj... Bet šajā gadījumā vismaz es izdarīju to, ko uzskatīju par savu pienākumu - atgādināju par šo bausli. Varbūt kādam ļāvu apcerēt šo tēmu - kas tad ir varmācība. 

Jūs sacījāt, ka tad, kad gleznojāt šos darbus, jums tā bija kā terapija, kuras rezultātā spējāt kaut kādā mērā atbrīvoties no kara fobijas. Bet tādā gadījumā mani pārsteidz, ka šajos darbos jūs esat iegleznojis pats sevi. Ja vēl kādā no citām gleznām esat vienkārši Rīgas kungs, kas novēro situāciju no malas, tad, piemērām, poručiks Semjonovs ir paņēmis rokā revolveri un gatavs šaut. Tad man tiešām ir jautājums: kā varat vai nevarat identificēties ar to Imantu Lancmani, kurš ir gleznā?

Jā, tas varbūt bija riskantākais personāžs, bet es viņu vienkārši notēloju kā figūru. Tas atkal ir tas gadījums, kad negribēju kādam no kolēģiem likt tēlot šādu lomu. Tas parādās manās jaunākajās gleznās: ja kādam kolēģim no muzeja lūdzu kaut ko notēlot, kaut vai kādu pozu, vienmēr piedomāju, vai tas nav kaut kas neētisks vai nepatīkams. Tāpēc, gleznojot šo briesmīgo poručiku Semjonovu, nolēmu, ka tad jau pats drīzāk stāvēšu tur un, paņemdams rokās tādu mazu nūjiņu, tēlošu, ka šauju. 

 

Derīgs tipāžs kompozīcijai

Un tomēr grūti iedomāties, ka jūsu gleznās Imants Lancmanis ir vienkārši figūra. Tāpēc, ka jūsu varonis ceļo no vienas gleznas uz otru dažādās situācijās. Nevarētu taču būt, ka tas ir tikai tāpēc, lai kādam aiztaupītu šo pozēšanu, jūs tur iegleznojat sevi? Jo tas varonis dzīvo dažādos apstākļos, katrā - citādāku dzīvi. Vai tad tā nav?

Zināmā mērā es tā kā rotaļājos ar to. Piemēram, "Kalētu klēts" ciklā - hronoloģiski pirmajā darbā esmu gleznotājs, kurš pašlaik ieskicē to notikumu. Otrajā esmu viens no zemniekiem, kas stāv un pozē tajā kolhoznieku kompānijā, kas vedīs nodot labību valstij. Un pēdējā darbā es vispār esmu vienīgais personāžs - vientuļš, pie nožēlojami pārbūvētās klēts, kura, starp citu, vispār vairs neeksistē, tā ir nolīdzināta līdz ar zemi. Vajadzēs gleznot piekto cikla darbu, kurā ir tukša vieta. Bet pārējās... "Piektajā bauslī" tikai atsevišķās vietās sevi iegleznoju. Jā, es sevi izmantoju kā derīgu tipāžu, bet bez kādas īpašas līdzi domāšanas, bez dubultās nozīmes.

Zināt, kāpēc es tā saku? Jūs teicāt par hercogiem, par Elizabeti un vēl citiem tēliem, kurus jūs atrodat, iedodat viņiem tādu kā otro dzīvi, un tad viņi sāk dzīvot paši patstāvīgi. Bet tad, kad jūs iegleznoja sevi, jūs taču arī iedodat šim personāžam savu patstāvīgu dzīvi? Ko tad jūs domājat tajā brīdī, kad jūs palaižat pasaulē tēlu, kam pats esat prototips?

Lieta tāda, ka gleznā attēlotu, es sevi neidentificēju ar sevi. Es paņemu savu attēlu jeb notēlu - to, kādā veidā es parādos kā tāda vīzija, ko fotogrāfija ļauj man satvert. Jo ir vēl viena lieta: man ir ļoti maz, būtībā nav neviena pašportreta. Jā, man ir viens pašportrets, kas būtībā nav pašportrets. Tas ir fotoizstādes posteris. Tur jau bija tas dīvainais apgrieztais gadījums, ka glezna ir pie fotoizstādes, nevis otrādi, kā tas parasti ir. Atļāvos to iztaisīt kā parafrāzi par āboliem, kas man tur bija tajā fotoizstādē - es ar tiem kopā spēlējos.

Būtībā es sev neinteresēju, un nevarētu kā Rembrants skatīties spogulī un gleznot sevi tā un šitā. Es neesmu sev interesants. Es mierīgi piešķiru savus vaibstus tādai figūrai vai citai. Jā, es mazliet pārceļoju laikā, jā, es varētu būt viens no tiem zemniekiem pie Kalētu klēts - kāpēc nē? Man patīk tāda ceļošana, bet nepiešķiru tam lielu nozīmi.

Es atkārtoju - uzskatu, ka es neesmu es tajā gleznā. Atšķirībā no hercogiem, es nepāriemiesojos gleznā redzamajā tēlā.

Jā, jums bija sākotnējais periods, kad gleznojāt slavenās bundžas, sīpolus un Vermēra gaismas. Bet pēc tam bija liels pārtraukums, kad priekšplānā bija Rundāles pils un viss, kas pilī jādara, un jūs sev aizliedzāt šo nodarbi.

Jā, jā, tā tas ir. Kaut gan - paskatieties, lūdzu, šeit augšā, tā bildīte - tas laikam ir 1965., 1966. gads. Tā ka arī tad pa vakariem pilī mēģināju kaut ko gleznot, bet, kā redzat, nepabeidzu, tas galds tur nav pabeigts. Tas arī rāda stāvokli pilī, kur ārkārtīgi pārsātinātā tempā bija jāskrien uz priekšu, un tad lielu laiku nedarīju pilnīgi neko.

"Skatīties atpakaļ nevēlos"

Bet jūs tomēr gleznojāt - galvā.

Tas gan, jā. Es nemitīgi visu šo laiku esmu apcerējis gleznas, nopūties par to, ka man nav lemts tās iemiesot. Tomēr 1969. gadā ir bundžas, 1971. gadā - Suvorova iela, un tad gan pārtraukums lielāks. Atsāku astoņdesmitajos gados.

Septiņdesmitajos arī man laikam ir viena klusā daba, bet tajā laikā nevarēju - pilij bija tik grūti, ka teicu - man jānoliek tas malā, un viss. Bet ir viena bilde, ko staipīju četrus gadus, tā bija flāmu garā - dāvana manai sievai, ar ziedu vainagu.

Tā man sagādāja lielu prieku. Tā bija jauka arī tajā ziņā, ka no pils neaizrāva projām, jo es tajā izmantoju vienu kluso dabu, kuru mēs pirms tam pa kluso bijām nopirkuši. Tā man bija tāda bauda - iedzīvoties tajā pasaulē, kas bija paralēli tai, ko darīju pilī: lai trenētos, lai neaizmirstu tehniku, uztaisīju tādu rozīti, pa kuru tek pāri rasas piliens, un rasas pilienam vēl bija jābūt mazam refleksītim... Bet grūti bija. Domāju - kaut kad, tālā nākotnē, tad varbūt. Astoņdesmitajos gados ir tādas mazas bildītes par diezgan padrūmu tēmu - parafrāze par Blaumaņa balādi "Tīreļa noslēpums": "Pār tīreli vējdzīti mākoņi skrej..."  Tādas nelielas bildītes, kurās varēja izlikt savas sajūtas. Tādi mazie mēģinājumi kaut ko darīt, un Ieva arī mani balstīja - ka vajagot dūšas uztaisīšanai un sirds mierināšanai. Un tad kaut kā lēnām, lēnām tas atkal gāja vaļā. Un tad aizgāja. Neskatoties uz to, ka paralēli taču bija ne tikai muzejs, bet arī diezgan daudz grāmatu. Un visai grūtas grāmatas - par Liepāju, piemēram, vai par heraldiku, ko būtībā aizsāku 1959. gadā - tā iznāca 2007. gadā. Jau astoņdesmito gadu otrajā pusē, deviņdesmitajos tomēr visam pa vidu arī gleznoju, jo viss gāja vaļā. Man jau piedevām ir vēl viena lieta, kas gājusi visam šķērsām pāri - ar vislielāko pārsteigumu par visu, ko esmu darījis, domāju par to, ka es 17 gadus Mākslas akadēmijā esmu pasniedzis! Kā es varēju 17 gadus katru sestdienu kulties uz Rīgu ar vairākiem autobusiem, un kas bija vēl grūtāk - kulties atpakaļ pārpildītā autobusā caur Jelgavu un Zaļeniekiem, ar lielu līkumu, ziemas naktīs... Kāpēc es to darīju? Tas mani visvairāk pārsteidz. Un arī visa tā lekciju gatavošana - tas bija trīsgadīgs kurss, kurā man bija jāielec uzreiz, no neolīta līdz mūsdienām. Jā, es brīnos. Bija ļoti grūti. Esmu laimīgs par to, kas izdarīts pilij, arī par visu pārējo, bet šis grūtums ir novedis pie tā, ka es neskatos atpakaļ. 

Kas, rakstot Rundāles monogrāfiju, man bija visgrūtākais? Es biju spiests paņemt fotogrāfijas... Pirmkārt jau skatīties - ahā, tur Ieva vēl ir, un tur viņas vairs nav... Bet ne tikai tas. Būtībā viss, kas noticis, bijusi kā kāpšana tādā bezgalīgi augstā kalnā un nevēlēšanās skatīties uz leju - man licies, ka iekritīšu tajā bezdibenī. Tāpēc es neskatos fotogrāfijas.

Tagad mana māsa Lauma raksta hroniku, un ik pa brīdim prasa - kas tad notika, un tad? Un tad man jāiet, jāskatās fotogrāfijas. Teikšu atklāti, man grūti skatīties fotogrāfijas, kurās mēs visi vēl esam jauni un līksmi. Protams, jūt, cik bezgala daudz laika pagājis.

Es neesmu no tiem, kas graužas par to, ka vecums nāk virsū un dzīve pagājusi, bet tajā pašā laikā skatīties atpakaļ es nevēlos.  

Pārslēgšanās

Agrāk vajadzēja mirkļus: ilgas pēc gleznošanas bija ļoti lielas, bet iespēja īstenot - ierobežota. Bet tagad, kad jums ir neierobežotas iespējas īstenot to - vai jūs strādājat tikpat metodiski un regulāri, tas ir, katru rītu ceļotie, ejot pie audekla... Kā notiek jūsu darba process?

Visumā jā. Vienkārši senāk biju spiests mainīt [nodarbošanos], un

es to biju atklājis kā labu paņēmienu, lai gluži nesajuktu prātā, pārāk iedziļinoties vienā lietā: ir ārkārtīgi labi būt direktoram savā kabinetā, bet pēc tam - klikšķis: mājās sagatavot ļoti garšīgu ēdienu, tas process man ir ļoti svarīgs, jo tas ļauj izlēkt ārā. Un vakarā - pamatā grāmata.

Es domāju, visi saprot, ka ne jau nu muzejā savā kabinetā esmu grāmatas rakstījis, tas viss bija vakarā, pa naktīm vai pa sestdienām un svētdienām. Vakarā pamatā rakstu grāmatas - arī vienlaikus vairākas - un drusciņ vēl gleznoju. Atceros, ka "Piekto bausli" gleznoju pie mākslīgās gaismas, naktī, pāri divpadsmitiem. Es ļoti labprāt strādātu arī naktīs, bet apzinos, ka tā gluži nevajag darīt, un cenšos divpadsmitos doties gulēt. Tā bija tāda pārklikšķināšana. Bet kļuva aizvien grūtāk.

No 2018. gada, teikšu atklāti, sāku gaidīt brīdi, kad vairs nebūs tie klikšķi jātaisa, jo to visu salikt kopā nu nemaz nav tik viegli.

Bet tad, kad jūs sākat strādāt pie viena darba - tas nozīmē, ka jūs ar to darbu dzīvojat?

Es dzīvoju... Pie tam dzīvoju arī grāmatā. Tur jau tā lieta. Kad rakstu grāmatu, par glezniecību nedomāju. Viens piemērs: bija grāmata "Dievinātā Doroteja", ko uzrakstīju samērā īsā laikā, bet strādājot pilnīgi nemitīgi, arī pa naktīm. Dzīvoju tikai ar to. Tāds brīnišķīgs piedzīvojums. Izskatīju neskaitāmus franču memuārus no tā laika, kad viņa dzīvoja - ar domu, vai kādā nav pieminēta tikšanās ar Doroteju. Līdz ar to, ka no 1809. gada līdz savai nāvei viņa ļoti lielu daļu laika dzīvoja Parīzē, ņēmu priekšā visus franču memuārus: daudzi no tiem salikti internetā. Un acīm tā ir ļoti traka lieta! Ar acīm braucu pāri, meklējot viņas vārdu. Traka lieta, bet es uzķēru! Pilnīgi vietā man likās atsūtīts konkrētais citātiņš, kurš pēkšņi iezīmē kaut ko tādu.

Un atkal pārbaudījums acīm: beidzot mikrofilmās kļuva pieejamas viņas dienasgrāmatas, kas ir Jēnas universitātes bibliotēkā. Bet vācu gotiskais šrifts nav nekāds ērtais lasīšanai un mikrofilma vispār nav nekas sevišķi jauks...

Tas arī bija diezgan traki, jo bija jāmēģina atrast kaut kas, kas der man konkrētajā brīdī. Īsi sakot, es tajā visā ieniru tik bezgalīgi, ka Doroteja man bija reālāks personāžs nekā viss dzīvais man apkārt. Tas bija traks periods, bet tas tikai rāda - bez tā neprāta nevar. Droši vien tas ir nenormāli, kā es to darīju un kā uzvedos, bet citādi nekas netop, un bez tā arī rezultāts nevar būt. (..) 

Bet tāds pats neprāts ir arī ar gleznām?

Pilnīgi tādā pašā mērā tur jau tas ir, un tajā ir jādzīvo.

Nekas nav nejauši

Jūsu izstādes titulglezna ir Sēpes ozols un jūs ar fotoaparātu. Kāpēc tieši šī kļuva par galveno bildi - simbolu visai izstādei?

Ozola tēma, varētu teikt, radās nejauši, lai gan vienmēr esmu teicis, ka nekas nav nejauši. Ar kolēģiem Lūšiem un manu māsu Laumu devāmies uz Zaubes dabas parku un baznīcu, un ieraudzījām ozolu. Vienu lielu, nokaltušu, kraupainu, bezdievīgu. Viņš bija īpašs, briesmīgs.

Tā nu stāvam, fotografējam to no visām pusēm, un es saku - ārprāts, tā faktūra, ozola izpausme - ar visām savām pumpām un aizdzijušajām rētām tas tāāā uzrunā! Kā gribētos to satvert, bet kā es to varu parādīt? Fotogrāfijā var redzēt faktūru, bet iedomājieties - ko tas ozols ir redzējis savā mūžā? Un Lauma saka - nu, tad ņem un uzglezno kādu ainu kopā ar ozolu!

Un tad tas sākās... Ozols ir redzējis to, to un to. Beigu beigās ar ozolu varu salikt kopā jebkādas manas vīzijas no jebkura brīža Latvijas vēsturē. Un tā tas aizgāja. Un tagad ir pieci ozoli, un no tiem trīs ozoli ir tādi astrālie: tur ir reālais ozols kopā ar kaut kādu spoku pasauli, kas mani vienkārši izklaidēja. Pats ozols jau ir skaists, bet man likās interesanti vēl kaut ko tam pielikt klāt.

Domāju, jebkurš cilvēks sev uzstāda šo klišejisko jautājumu - ko tas koks savā mūžā nav redzējis... Šie ozoli ir redzējuši gadsimtus, tāpēc arī tiem ir nosaukumi, sākot ar upura ozoliem. Viens no ozoliem, kuru uzgleznoju, ir Ceipu ozols, ko sauc arī par Zviedru ozolu. Zem tā esot Zviedrijas karalis sēdējis un pieņēmis svarīgus lēmumus. Šādas teiksmainas vīzijas es tur piekombinēju klāt, un tas arī man bija ļoti izklaidējoši tajā ziņā, kā pamēģināt risināt lietu, kas būtībā mākslas vēsturē nav attēlota - proti, spoks gaišā dienas laikā.

Ir tik daudz leģendu latviešiem - ai, latvieši ļoti mīl spokus! Latvieši ir kā ķerti uz spoku stāstiem, bet mākslā jau tādu nav.

Tāpēc nolēmu, ka pamēģināšu to darīt tādā veidā, ka spoki ir kā materializējas, bet dažādā pakāpē. Un es ar zināmu ironiju teicu - nu, pieņemsim, ka no 25% līdz 75% materializējas. Tas nozīmē, ka ainava tam ozolam vai nu vairāk, vai mazāk spīd cauri. (smejas) Un tā nu es tad tur jokojos. (..) Tā bija zināma rotaļa, bet vienlaikus man tā likās ļoti jauka un tas piestāv ozolam, tas pasvītro to maģisko, kas viņā ir, un tas jo vairāk dod pamudinājumu, kāpēc ir vērts to apspēlēt šādā veidā un piešķirt vēl kaut kādu papildus realitāti ozolam, kurš, protams, ir skaists jau pats par sevi.

Nepietiek ar vienu bildi

Man gandrīz jāsecina, ka esat tāds kā vēstures pavēlnieks: varat izfantazēt tēlus un notikumus - no viena gadsimta pārcelt uz otru un savietot tos vienā darbā.

Jā, tā tas ir, bet tajā pašā laikā vēsture jau pavēl man. Kopumā vēstures apsēstība ir tas, kas man licis tādā virzienā domāt, bet pēc tam - jā,

man sagādā baudu spēlēties ar vēstures tēliem, ko es tik labi pazīstu, un izspēlēt ar viņiem jaunas un jaunas lugas. Būtībā tā ir luga vai pat filma - "Piektajā bauslī" ir astoņas gleznas, lai gan labprātāk būtu taisījis astoņdesmit. Tas ir sekas tam, ka savulaik gribēju būt kinorežisors. Bet tas bija ļoti sen - 50. gadu beigās.

Bet sapratu, ka labāk nedarboties kolektīvās mākslas sfērā, kur jāvalda pār cilvēku bariem, liekot viņiem darīt "kaut ko". Labāk darīt to, ko pats varu. Bet tas, kas palicis pāri - tieksme uz sērijām, uz cikliem, uz vēlēšanos parādīt lietas attīstībā, kur parādās darbības, kas iet uz priekšu un vēl notiek.

Man nekad nepietiek ar vienu bildi, man vajag vēl un vēl - kaut kā paplašināt to fantāzijas lidojumu.

Bet jūs joprojām esat režisors, jo ne jau velti Rundāles pils ļaudis tik bieži atklājas jūsu gleznās: jūs katram no pils darbiniekiem piešķirat tēlu - tālāk notiek fotografēšanas seansi, un pēc tam tas viss pārtop par gleznām. Tātad ir tomēr šis režisora faktors klātesošs. 

Bez tā jau nevar!

Bet ļoti bieži režisēšana ir ne tajā brīdī, kad ir uzņemšanas moments, tā sakot, spēles laukums. Vairāk tā režišēšana ir tad, kad es ar materiālu darbojos jau uz audekla un tos lieku kopā - būtībā tā ir kā filmas montāža.

Ja runā par režisēšanu, varu pastāstīt tādas amizantas lietas, kādas bija ar gleznu "Svētā ģimene". Tas bija 2019. gada janvārī, kad ļoti laipni Ojārs Pētersons un [Vents] Āboltiņš ļāva izmantot skaisto laboratoriju, kas tagad ir studija ar brīnišķīgām gaismām.

Aispuru pāris - Brigita Zelča-Aispure un Sandis Aispurs ar saviem diviem bērniem attēlo Svēto ģimeni. Dodos uz turieni, pilns šausmu, kā es tikšu galā, īpaši ar maziem bērniem, kuri noteikti gribēs darīt to, ko viņi dara, un nevis klausīties. (smejas) Un tieši tā arī notiek.

Pats domāju - es tagad būšu režisors: palūdzu mūsu muzeja fotogrāfu Intu spiest visu laiku - viņš [fotoaparātu] uzliek uz statīva, es nu režisēšu. Protams, bērni ārdās, mazais vispār ir nekontrolējams, pat vēl vairāk: piecgadīgais Gabriels visu laiku ārdās un vispār neklausa! Nolemju: lai viņi dara, ko grib. Bet doma ir tāda - pamats, ko vajag izspiest: Kristus bērns tiecas pēc krustiņa. Viņš zina savu misiju, un mazais Jānis Kristītājs viņam dod krustiņu - es gan nedevu krustiņu, vienkārši nūjiņu. (smejas) Ko tikai Gabriels tur nedarīja... Ints tikai spiež, spiež un spiež. Domāju - nu ir traki, es tur neko nevaru režisēt! Kas būs - būs.

Un izrādās, ka visu to simt bilžu vidū ir viena, kur pēkšņi Gabriels izdara to, kas arī gleznā paņemts - viņš notupstas uz viena ceļa un sniedz to štoku brālim, pat vairāk - mazais Rafaels tiecas tam pretī!

Notika tieši tas, ko es gaidīju, un ko es nekad nebūtu varējis režisēt. Ja es teiktu - roku uz priekšu, pa kreisi un pa labi - tur nekas nebūtu bijis. Tas bija vienkārši tas, ko režisēja mazais piecgadīgais puika. Tā ka būtībā režisēšana - tā ir tā absolūtā, no malas nākošā.

Tātad tas jums tiek iedots kā dāvana?

Jā, tas ir tieši šis vārds, un vēl vairāk tas ir ar Golgātas gleznu. Un par to man ir ļoti dīvains stāsts. Jo tad, kad es biju uztaisījis "Augšāmcelšanos", es biju uztaisījis pēc tam "Svēto Vakarēdienu".

2019. gada martā man bija viena intervija, kurā stāstīju, ā tās gleznas top, arī Lieldienu bildes. Un es pateicu šādu frāzi: "Es nekad negleznošu Golgātu" - tas ir pārāk šausminoši. Pagāja kāda nedēļa, un skatoties uz "Vakarēdienu", apustuļiem, man pēkšņi parādījās kaut kāds tēls - apustuļi un Golgāta.

Jo šī klasiskā grupa - Kristus, Marija Magdalēna un Jānis. Un ļaundari. Un pēkšņi es sapratu, ka tas risinājums ir tajā neiespējamā lietā, ka šie apustuļi virtuālā veidā ir klātesoši. Tā nav Golgāta parastā nozīmē, priekšplānā. Krustā piesista cilvēka ciešanas attēlot negribu. Jā, un tad es aptvēru - ja man galvenais ir apustuļi un viņu pārdzīvojumi, pie tam klāt neesošie, kuri patiesībā tur nav, kaut arī viņi ir. Ka tas ir tas variants, kas līdz ar to šo krustā sistā grupu pastarpina, atbīda tālāk, bet vēl piedevām tā nav tajā tradicionālajā pozā un tērpā, nav gurnautā, es viņiem uzvelku bikses,

un galvenais, es visu šo kompāniju atkal kārtējo reizi ietērpju Blaumaņa laika latviešu zemnieku tērpos, un tas atkal pastarpina un atkal noņem tradicionālo smagumu - tur nav saules izdedzinātu Jūdejas ainavu un nekādas Jeruzalemes, ir zaļā Latvija un Latvijas zemnieki ar savām emocijām, ar savu izpratni par lietām un tā tapa šī Golgāta, un tagad, lūk, tā ir jāiemieso.

Tagad ir aprīļa sākums, ir 10. aprīlis, šausmīgi auksts, bet pirms tam, kas interesanti, atkal it kā sagadīšanās. Pateicu kolēģiem, ka lūgšu viņiem nopozēt. Tur vajag lielu baru, un vajag Kristu - viņš atkal būs tas pats, kas man gleznai "Augšāmcelšanās", viens mūsu restaurators. 

Kurš ļoti līdzīgs Jānim Vanagam!

Jā, kurš Jānim Vanagam tik ļoti līdzīgs (smejas) Centos, cik vien var, taisīt tādu, lai būtu mazāk līdzīgs, bet viņi ir līdzīgi, un arī bārdiņa viņam precīzi tāda. Tātad es savācu viņus visus, un kā tad viņi tagad nopozēs?

Un ir viens kolēģis, mehāniskās darbnīcas vadītājs Arvis Druviņš, ārkārtīgi pamatīgs un noteikts cilvēks - es viņam saku: vai jūs varētu savākt savus kolēģus? Jā, protams, tagad nu viņiem vajadzēs Golgātas kalnu. Es saku - kādi nu mums tur tie kalni, kaut kur parkā mums tas jādara, varbūt paņemsim trepītes, lai būtu augstāk. Viņš saka - jums vajag kalnu? Uztaisīsim!

Izrādās, ka tajā brīdī vienā parka stūrī tiek šķūrēta zeme projām, tur ir bijis kādreiz mūris un tagad tur ļoti daudz. Viņš saka - tas ir taisni normāli, mums te tieši jāšķūrē, buldozers tur jau ir. Un viņš uzbūvēja trīsmetrīgu kalnu ar visiem trim krustiem dabīgā lielumā. Viņa uzņēmība! Ja nebūtu šī kalna, ja nebūtu šo krustu, es būtu galīgi bezpalīdzīgs, jo te rezultātā es panācu precīzo mēroga attiecību, fotogrāfisko perspektīvu, pilnīgi dabīgu - es to nebūtu varējis uzkonstruēt, tas ir pārāk sarežģīti. Lūk, pateicoties Arvim Druviņam, tas varēja notikt. Savukārt visa tā kompānija, kas tad tur nu bija ieģērbta - katrs tajā brīdī izdarīja to, ko vajag. Rezultātā skatos - tas ir brīnišķīgi, un tas ir ideāli, to labāk nevar izdarīt. Tā atkal bija TĀ režija. Kā dāvana. 

Bet jūsu pils darbiniekiem nekad nav kādu iebildumu? Neviens nesaka, ka negribu būt Jānis, Pēteris vai Matilde?

(smejas) Gluži otrādi, es nevienam nespiežu, vienmēr pajautāju, bet cilvēkiem jau tas ir izklaidējoši, un tomēr - viņi jau arī saprot, ka beigu beigās viņi paliek vēsturē. Jau pēc "Kalētu klēts" - tie visi ir kolēģi un diezgan precīzi arī attēloti, pēc ģīmja līdzības, un viņi jau tad saprata, ka beigu beigās viņi ieiet vēsturē un ka tas ir interesanti.

Būtībā latvieši ir ļoti lieli teātra spēlētāji, ne velti zemnieki arī Latvijas laukos vienmēr ļoti labprāt amatierteātros piedalījušies līdz mūsu dienām, tāpēc visa šī pārģērbšanās un pārtapšana - viņi to dara aizrautīgi un pie tam ar lielu talantu. Viņi tā iejūtas tajā tēlā...

Es, protams, pajautāju, īpaši Jūdam - mūsu elektriķim - vai viņš ir ar mieru. Un viņš - cilvēks ar humora izjūtu - teica jā. Vēlāk gan biju uz viņu dusmīgs, jo viņš izrādījās "antivakceris" un aizgāja no muzeja.(smejas)  Bet tas tikai rāda, kādas sastāvdaļas tam visam. Tā visa ir tāda sarežģīta un ilglaicīga nodarbība, pilna ar gadījumiem, kas visi rezultātā izrādās man dāvana.

Tie visi ir nesen tapuši darbi. Kā jums šķiet - vai Latvijai tie joprojām ir aktuāli? 

Domāju, ka Kristus mācība ir aktuāla visos laikos un var tikai nožēlot, ka tomēr kaut kādā mērā sarūk tas.

Nedomāju, ka cilvēkam iespējams visu savu dzīvi pakļaut kaut kādai askēzei un būt tik labiņam, kā Kristus vēstī. Tomēr nepieciešamība samērot savu dzīvi, savu rīcību ar to, ko Viņš ir teicis - tā ir ļoti laba formula, kurā iekļaut savu domāšanu.

Tas, ko mēs sakām - morāli, ētiski un tā tālāk - jā, tas viss tā ir un pastāv morāle, ētika vēl paralēli Kristus mācībai, bet vienkārši Kristus mācība to tādā  skaidrā veidā pasaka un arī varbūt iemieso uzskatāmāk. Ir ļoti vērtīgi tomēr paturēt sev visu laiku acu priekšā tās vērtības, par ko runā Jaunā derība.

Bet jums nešķiet, ka jūs visu laiku ejat pret straumi? Gan ar sižetiem, gan arī ar glezniecības veidu. Cilvēku uztvere ir mainījusies. Mēs ļoti ātri tveram lietas, jebkas, ko mēs uzlūkojam, tas ir viens mirklis, un mēs skrienam tālāk, un tā mēs skrienam, skrienam, skrienam, jo vienkārši dinamika ir cita. Bet jūsu darbi prasa laiku, prasa iedziļināšanos un pat prasa zināšanas, lai vispār tos izlasītu.

Pret straumi... Es vienmēr esmu ļoti labi zinājis, ko es gribu, un man nekad nav bijis nepieciešamības sevi pozicionēt pret kaut ko. Teikšu atklāti, es visu mūžu galvenokārt esmu darījis to, kas man patīk. Līdz ar to arī glezniecībā man nekad nav bijis jautājumu, kā es gleznošu un ko es gleznošu. Tas man bijsi līdz pēdējam niekam pilnīgi skaidrs. Esmu tik dziļi iemeties iekšā glezniecībā, un visi jaunie cikli mani ir arvien vairāk apsēduši, ievilkuši sevī. Ir jau ļoti jauki aiziet gulēt ar domu par to vienu gleznu, pie kā es darbojos, un pusnomodā no rīta atkal to iztēloties un domāt, ko es tur darīšu, kas man tur jāuzlabo. Mani uztur tonusā tieši tas, ko daru šajā brīdī. Un tieši glezniecība ir tā brīnumu pasaule, kurā es peldu un kurā es jūtos ārkārtīgi labi.