No 22. līdz 25. jūlijam Vīlandē notiks jau 28. tautas mūzikas festivāls, kas arī daudziem interesentiem no Latvijas ir labi pazīstams. Tāpēc šoreiz "Klasikas" sarunu biedri ir divi galvenie šī festivāla rīkotāji: festivāla direktors Ando Kivibergs (Ando Kiviberg) un programmu direktors Tarmo Norma (Tarmo Noorma). Pērn festivālu atcēla, bet šogad ir cerība Vīlandes plašajā, skaistajā parkā bez lieliem ierobežojumiem atkal pulcēt cilvēku tūkstošus.

Vīlande (oriģinālā Viljandi) atrodas 225 km no Rīgas caur Ainažiem, tas ir taisnāks ceļš, vai 216 km no Rīgas caur Valmieru, tas būs daudz skaistāks, bet arī pulka līkumaināks maršruts. Šos apjomīgos svētkus igauņi sauc par mutvārdu daiļrades mūzikas festivālu — Viljandi pärimusmuusika festival.

Muzicē solisti, dueti, trio, grupas, orķestri. Muzicē smalkāku programmu alcējiem, žilbinošākas eksotikas noticētājiem, rokmūzikas pūlim, īpatņu lokam — ikvienam.

Muzicē Vīlandes Sv. Jāņa baznīcā, kas atrodas festivāla teritorijā – lielā skaistā parkā, muzicē uz vairākām brīvdabas skatuvēm gan pilsdrupās, gan uzreiz pie ieejas, koncerti notiek arī Vīlandes Tautasmūzikas klētī, kur strādā festivāla kodols, un dažus kvartālus nostāk no parka — vienā ielas pusē black box, otrā ielas pusē maza un ļoti simpātiska skatuve turpat aiz Vīlandes Kultūras mājas.

Koncerti iestiepjas vēlā naktī, ēdamā un dzeramā netrūkst (ir pieklājīga amatnieku alus izlase, bet ne tikai), pāreja uz pilsdrupu skatuvi pār aizsarggrāvi ved bez norobežojuma — tumsā tas jau ir gandrīz vai piedzīvojums (ja kritīsiet, tad zemu), plīvo kaut kādi uguņi, skan balsis, instrumenti, cilvēki nāk un iet veselām ģimenēm, bērniem pie baznīcas pievilcīga rotaļpilsēta, vārdu sakot, tas ir pilnasinīgs, pašapzinīgs, daudzveidīgs un kvalitatīvs festivāls.

Sarunā Ando Kivibergs apliecina prieku par to, ka festivāls atkal var notikt: “Varu droši teikt, ka pēdējais pusotrs gads ir bijis stresa pilns gan man, gan festivāla komandai. Pagājušogad mums vajadzēja izvēlēties nerīkot festivālu, bet tā vietā rīkot mazāka mēroga pasākumu, kādu nu valdība bija jūlijā atļāvusi. Divi tūkstoši cilvēku, tikai viena skatuve un septiņi koncerti.

Bet šogad — jā, mēs rīkojam gandrīz pilna apmēra festivālu ar brīvdabas skatuvēm un nedaudz mazāk nekā piecdesmit koncertiem četru dienu laikā. Ar gandrīz maksimālo skaitu cilvēku.

Protams, iepriekšējos gadus mēs ielūdzām mūziķus no visas pasaules, bet šogad visi ārzemju mūziķi nāk tikai no Eiropas Savienības valstīm, izņemot Gruziju. Turam īkšķus, lai sakarā ar šo nebūtu problēmu. Mums vajadzēja smagi strādāt, lai nodrošinātu mūziķiem drošu ceļojumu uz Igauniju, kā arī drošu publikas izmitināšanu festivāla laikā. Cerēsim, ka viss izdosies.

Kad 1993. gadā vēl kā Vīlandes Kultūras akadēmijas studenti rīkojām pirmo festivālu, jau tad mūsu mērķi raksturojām kā vēlmi izplatīt labu ziņu, labus vārdus. Pateikt, ka tautasmūzika mums ir ļoti svarīga un ka tā ir kā muzikālā pamatvaloda.

Un mums tā jāpopularizē pasaulē. Caur tautasmūziku var raksturot jebkuru nāciju un tās identitāti. Tāpēc centāmies atbalstīt nācijas, kurām joprojām ir sava muzikālā kultūra, identitāte. Tiecāmies atrast veidu, kā komunicēt ar jaunāko paaudzi, lai viņus fascinētu tas, ko varam piedāvāt. Iedomājāmies arī, ka būtu jauki, ja vieni mūziķi jauktu stilus un virzienus ar citiem, lai gan centrā vienmēr būtu tautasmūzika.”

Vai pats esat no Vīlandes?

Ando: “Nē, esmu “imigrants”. Nāku no Hījumā, kur ieguvu vidējo izglītību, pēc tam nokļuvu šeit — studēju Kultūras akadēmijā. Tā ir pirmā akadēmija Igaunijā, kurā izveidota tautasmūzikas katedra. Mēs ar klasesbiedriem bijām pirmie, kas absolvēja šo akadēmiju, tieši studējot tautasmūziku. Tāpēc festivāls piedzima tieši Vīlandē. Pats dzīvoju daļēji te, daļēji Tallinā, jo mans otrs darbs ir Ārlietu ministrijā. Dalu dzīvi starp Vīlandi un galvaspilsētu.”

Viens no festivāla mērķiem ir izveidot platformu jaunās paaudzes mūziķiem.

Ando: “Rīkojam starptautisku tautasmūzikas treniņnometni. Tā sākas deviņas dienas pirms festivāla, un tas nozīmē, ka jaunieši no nometnes var festivāla laikā rīkot savus koncertus un brīvās spēlēšanas sesijas. Mums ir arī tā saucamā Zaļā skatuve, tur notiek bezmaksas koncerti. Jaunieši var uzstāties ar savām grupām un iegūt pirmo skatuves muzicēšanas pieredzi. Tā ir ļoti pieprasīta lieta, uz programmu piesakās vairāki simti jaunu mūziķu, sūta pieteikumus un cer, ka tiks izvēlēti.”

Festivāla noslēgumā tradicionāli notiek koncerts Ando & Friends.

Ando: “Man nedaudz neērti, jo neesmu cilvēks, kuram vajag daudz uzmanības. Tas parasti vienkārši notiek. Reiz, kad mums nebija ideju, kā festivālu nobeigt, izdomājām — labi, uztaisīsim tādu kā noslēgumu ar kopīgu muzicēšanu.

Izvēlējāmies mūziķus, kuri togad uzstājās pie mums un kuri mani personīgi aizkustināja. Tas nejauši kļuva par tradīciju.”

Vai varam lūgt iezīmēt šīgada festivāla saturu?

Ando: “Diemžēl šogad aizsaulē aizgāja divi ļoti nozīmīgi Igaunijas tautasmūzikas pārstāvji: ievērojamais pētnieks Igors Tenurists (Igor Tõnurist) un mūziķis Jāks Johansons (Jaak Johanson). Viņiem par godu rīkojam piemiņas balli, tā varētu teikt. Liekas, tie būs ļoti aizkustinoši koncerti.

Cilvēki, kuriem pie sirds iet klusāka mūzika, varēs apmeklēt Veljo Tormisam veltītu koncertu, kurā uzstāsies Igaunijas Nacionālais vīru koris. Tas būs absolūti īpašs pasākums.

Protams, uzstāsies virkne Igaunijas tautasmūzikas zvaigžņu — būs ko izvēlēties. Muzicēs Trad. Attack!, Curly Strings And Friends, Black Bread Gone Mad, 3-4!, Kerta Johansone (Kärt Johanson), Mari Kalkuna (Mari Kalkun), Nagy Bögö, Naised köögis un vēl citi. Jā, dabiski, arī Puuluup.

Bijām izdomājuši ielūgt slaveno ķeltu mūzikas grupu Imar no Skotijas. Cilvēki, kas kaut ko zina par ķeltu mūziku, noteikti zina arī Imar. Diemžēl ierobežojumu dēļ viņi nevarēja atbraukt. Tā kā Lielbritānija vairs nav Eiropas Savienības daļa, tur ir atšķirīgas regulācijas. Tad nu vietā atradām grupu no Īrijas, kurā spēlē fantastisks dūdinieks un vijolnieki. Viņi Vīlandē būs kaut kas pilnīgi jauns.

Tie, kas novērtē izcilu akordeona spēli, noteikti, nepalaidīs garām somu mūziķa Anti Pālanena (Antti Paalanen) koncertu.”

Pirms pāris gadiem Vīlandē tikāmies ar festivāla programmu direktoru Tarmo Normu, un viņa teiktais papildina sarunu ar Ando Kivibergu.

Tarmo: “Festivāla dalībnieku izvēle notiek tā.

Visupirms nospraužam festivāla tēmu. Piemēram, “Labs stāsts”. Citugad bijuši tādi temati kā “Dūdas” vai “Vīrišķa dziedāšana”, vai “Sievietes balss”. Šāda fokusēšana mums palīdz izvēlēties grupas, kuras aicināt, un grupas, kuras labāk neaicināt.”

Tātad ir arī melnais saraksts?

Tarmo: “Īstenībā jā! Bet tas sastāv tikai no kolektīviem, kuri neadekvāti uzvedušies. Pamatu pamatā mani interesē grupas, kas muzicē patiesi un sirsnīgi, es to varu novērtēt. Un es gribu, lai šie cilvēki būtu savas nozares eksperti, pārzinātu savu mūziku un savu kultūru.

Ja ierodas kolektīvs no Latvijas, man vajag, lai viņi ir zinoši latviešu mūzikā, bet svarīgi arī tas, ka citi latvieši atzīst – jā, šis kolektīvs ir patiešām talantīgs, viņi labi zina mūsu mūziku. Protams, es vēlos, lai viņi arī labi uzstājas koncertā un prot sadzīvot ar citiem.

Mēs uzaicinām grupas uz diviem koncertiem, mūsu viesi te atrodas vismaz trīs dienas. Bet koncerti nav galvenais. Liela daļa pasākumu norit pēc uzstāšanās, mūziķi piedalās meistardarbnīcās. Mēs gribam, lai viņi šeit atrod jaunus draugus un spēj komunicēt ar citiem māksliniekiem. Mums nevajag mūziķus, kas atbrauc tikai uz uzstāšanos un uzreiz pazūd. Dažkārt gan citādi nevar, piemēram, ja mūziķis ir slavens un dārgs.”

Šis ir tautasmūzikas festivāls, tātad uzstājas mūziķi, kas specializējas tieši šajā jomā. Kur ir tā robežlīnija, kuru pārkāpjot jāatzīst — nu, šī vairs nav folkmūzika?

Tarmo: “Labs jautājums. Igauņu valodā šim visam ir precīzāks nosaukums, folkmūzika ir internacionālisms. Amerikā folk ir cita nozīme, nekā Austrumeiropā. Šeit mums ir ļoti svarīgi, lai mūzika, ko spēlē, sakņojas tradīcijās.

Ja es uzlūdzu, piemēram, pūtēju orķestri no Serbijas, skaidri apzinos, ka viņi katru nedēļas nogali spēlē kāzās, tas ir darbs. Vai arī, ja ielūdzu kolektīvu no Īrijas, apjēdzu, ka viņi spēlē krogos katru otro dienu. Tas viss veido priekšstatu par to, cik patiesi kolektīvs spēlē folkmūziku. To klausās parastie ļaudis, nevis kāds indivīds, bet daudzi.

Igauniski tautasmūziku apzīmē kā pärimus jeb mantojums. Tātad mūzika, ko mantojam no priekštečiem. Tas, ko spēlē festivālā, daudzējādā ziņā ir ar vienu kāju senatnē, ar otru mūsdienu mūzikā.

Tautasmūzikai jābūt mūsdienīgai. Ja kāds uz skatuves spēlē to, ko nokopējis no sendienu ieskaņojuma, tas atgādina muzeju. Un cik bieži jūs dodaties uz muzeju? Varbūt reizi gadā.

Protams, ir patīkami redzēt, ka savureiz kāds tur iegriežas, bet tas neko īpašu nedod. Tautasmūzikai jārunā mūsdienīgā valodā, bet izmantojot gudrību, kas krājusies tūkstošus gadu. Šī saikne starp senatnīgo un jauno ir kaut kas tāds, kas katram tautasmūziķim jāapzinās, jāsajūt sirdī, prātā un rokās.

Protams, šis festivāls galvenokārt izceļ igauņu mūziku, bet redzēt to, ka citas tautas un arī mūsu kaimiņi novērtē dzirdēto, ir ļoti patīkami — tas ceļ pašapziņu. Tā teikt, “tas, ko mēs darām, ir patiešām labi – sanāciet klausīties, mēs esam unikāli!”

Protams, ja mēs esam unikāli, tad arī jūs savā veidā tādi esat. Tā varam vilkt paralēles starp cilvēkiem. Un tāpēc ir tik svarīgi aicināt uz Vīlandi svešzemju māksliniekus. Tā var ļoti labi novērtēt, kur tieši mēs patlaban atrodamies globālā ziņā, novērtēt atšķirīgo un kopīgo starp mūsu kultūrām. Man liekas, ka organizēt šos starptautiskos pasākumus ir ļoti svarīgi.

Normālos apstākļos cenšamies ievērot zināmas proporcijas — divas trešdaļas igauņu mūziķu, viena trešdaļa ārzemju. Pie šāda principa turamies jau aptuveni piecpadsmit gadu, un man liekas, ka tā ir laba stratēģija.

Mēs ļoti gribētu uzaicināt vairāk latviešu kolektīvu. Mūsu valstis ir kultūras ziņā stipri tuvas, tad kāpēc lai mūsu tautas neklausītos viena otras mūziku, nedziedātu otras dziesmas?”

No Latvijas Vīlandes festivālā šogad uzstāsies tandēms “Zeme” — koklētāja Laima Jansone un DJ Monsta. Laipni lūgti 22. jūlijā plkst. 20.00 Vīlandes Akaskalnā (Kaevumägi)!