Eva Bindere: Jo vairāk pieredzes, jo spilgtāk manī izteikta ir realitātes sajūta

Svētdienas rīta sarunā tiekamies ar vijolnieci Evu Binderi. Runājam par viņas pedagoģisko pieredzi, kas kļūst aizvien bagātāka, par Bahu, ar ko gaidāma drīza satikšanās Vāgnera zālē un diriģentu Vasiliju Sinaiski, kura vadībā šajās dienās muzicē Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ar Evu Binderi kā pirmo vijoli.

Liene Jakovļeva: Mūsu saruna tiek ierakstīta ceturtdienas pēcpusdienā – Radiomājā esi nākusi taisnā ceļā no mēģinājuma Lielajā ģildē, un tad, kad saruna skanēs "Klasikā", būs jau izskanējuši divi koncerti ar Vasiliju Sinaiski pie diriģenta pults. Un varbūt daudziem klausītājiem būs radies jautājums: Eva Bindere - pirmā vijole, koncertmeistare Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī? Mūsu koncertdzīvē tā nav ierasta prakse – mainīgi koncertmeistari patstāvīgās koncertvienībās. Bet vai tavā dzīvē tā ir ierasta prakse – laiku pa laikam iesaistīties kādā kolektīvā un būt tam par pirmo vijoli? 

Pēdējā laikā – jā! Pārsteidzošā kārtā pirms divām nedēļām jau otro reizi biju pieaicinātā koncertmeistare Orchestra Sinfonica Siciliana: šis orķestris, kas bāzēts Palermo, ir patstāvīgs un liels simfoniskais orķestris ar ļoti senām tradīcijām un īpašs ar to, ka Itālijas dienvidos tas ir viens no retajiem orķestriem, kas nav teātra orķestris, jo pārsvarā visi orķestri ir piesaistīti teātriem.

Tas man bija tāds liels izaicinājums, jo nedēļas laikā kā koncertmeistarei bija jānospēlē trīs dažādas programmas, pie tam vienā no tām jāielec: kopā ar diriģentu, kādreizējo vijolnieku, Čaikovska konkursa laureātu Jevgēņiju Buškovu atskaņojām Brāmsa simfoniju, pirms tam to mēģinot tikai pusotru stundu. Tā kā tas bija patiešām pārbaudījums.

Bet pēdējo gadu laikā esmu diezgan daudz spēlējusi Dānijā, daudz spēlēju Alborgā, jo viņiem šobrīd ir vakanta gan otro vijoļu koncertmeistara vieta, gan otrā koncertmeistara vieta, un tad nu es tur, būdama pieaicināta, esmu sēdējusi uz dažādiem krēsliem. Joprojām mēdzu spēlēt ar "Oksfordas filharmoniķiem", kur esmu otro vijoļu koncertmeistare – pirmās vijoles vada Londonas simfoniskā orķestra koncertmeistars un tur ir ļoti daudz interesantu mūziķu, piemēram, Baireitas festivāla orķestra pirmā oboja. Katrā gadījumā tas ir interesanti.

Vai orķestra skanējums, orķestra seja kaut vai dažu mēģinājumu procesā var mainīties, atkarībā no pirmās vijoles, no koncertmeistara?

Noteikti! Pati esmu piedzīvojusi, ka orķestris var spēlēt pilnīgi savādāk. Pirms pusgada mums bija koncerts Kārnegija zālē ar Maksimu Vengerovu un to pašu Oksfordas projektu. Mēģinājām kopā ar Karminu Lauri, kurš ir Londonas simfoniskā orķestra otrais koncertmeistars. Viņam bija radušās problēmas ģimenē, tāpēc viņš nevarēja lidot uz Ņujorku, un tad ar mums spēlēja Londonas Karaliskā filharmoniskā orķestra koncertmeistars: divi pilnīgi dažādi cilvēki, un tas viss izklausījās arī pilnīgi savādāk! Tas tā ir, jā.

Kāda tev šobrīd ir sajūta būt kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, kurā ir daudz tavu studiju biedru, paziņu, cilvēku, ar kuriem kādu laiku neesi satikusies? Cilvēkiem, kas, iespējams, tev kādreiz dzīvē ir bijuši svarīgi?

Man jāsaka tieši tāpat, kā parasti saka Kristīne Blaumane – ka vienmēr ir ļoti patīkami atgriezties pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra. Vienmēr tas ir bijis patīkami, jo atmosfēru jau tomēr jūt.

Man jau no bērnības ir ļoti liels respekts pret šo orķestri, man ir ļoti daudz atmiņu. Lai arī šobrīd, protams, šeit spēlē pilnīgi citi cilvēki, man šķiet, ka tur tomēr ir kaut kāds cilvēciskais moments, kas būšanu pie viņiem dara ne tik sarežģītu.

Tur ir arī mani bijušie studenti, kas arī ir ļoti patīkami. Bet tur ir cilvēki, kurus es pazīstu sen – piemēram, altu grupas koncertmeistars Arigo Štrāls vai čellu grupas koncertmeistare Diana Ozoliņa. Un es zinu: ja es viņiem spēlēšu pretī, viņi man spēlēs pretī, un tas nebūs sarežģīti.

Un priekšā ir Vasilijs Sinaiskis. Vai tā ir tava pirmā profesionālā sadarbošanās ar maestro? 

Jā, jā! Nācu uz pirmo mēģinājumu ar samērā lielu satraukumu, jo mana mamma Ilze Graubiņa savulaik ļoti, ļoti bieži un regulāri spēlēja kopā ar maestro. Un te nu es nevaru nepieminēt kādu epizodi no manas bērnības: mums mājās bija tāda grāmatiņa, kurā tika iegrāmatots, ko es, maza būdama, esmu izstrādājusi...

Un vienā dienā māmiņa ierakstījusi, ka Ieviņa – mani mājās sauca par Ieviņu – šodien zvana no sava sarkanā plastmasas telefoniņa, un uz jautājumu, kam tu, Ieviņ, zvani, Ieviņa saka – es zvanu Vasilijam Sinaiskim! 

Tātad Vasilijs Sinaiskis tev bērnībā bija kas īpašs?

Jā, tāds liels un svarīgs cilvēks, kuram es varēju piezvanīt... Man acīmredzot bija konkrēta vēlēšanās ar viņu sazvanīties! (smejas)

 Biju daudzos koncertos: Dzintaru koncertzālē staigāju augšā, lejā, iekšā, ārā, kamēr orķestris mēģināja. Diezin vai maestro mani atceras, jo, ja arī es tur biju, mēdzu sēdēt zem klavierēm.

Katrā gadījumā man ir interesanti, ka tās bērnības atmiņas ir tieši tādas. Šobrīd Andrejs Osokins spēlē Britena klavierkoncertu, un man ārkārtīgi patīk, kā klavieres skan kopā ar pizzicato orķestrī. Es to nevaru izskaidrot, bet rodas kaut kāds akustiskais fenomens, kas mani ārkārtīgi valdzina jau kopš bērnības. Un man ļoti patīk, kā orķestris izklausās kopā tieši ar klavierēm. Nezinu, kādēļ, bet tur ir kaut kāda nianse... Tas pizzicato vilnis aiziet pa zāli, un, ja klavierēs ir ātra, dzidra faktūra, man liekas, tas efekts ir vienkārši vienreizējs! Tāda deja vu sajūta. 

Un interesanti, ka 1975. gada septembrī, tieši pirmajā koncertā, kad maestro Vasilijs Sinaiskis ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri muzicēja savā jaunajā ampluā kā galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs, tava mammīte Ilze Graubiņa, kuru šonedēļ atcerējāmies dzimšanas dienā, spēlēja Rahmaņinova Rapsodiju par Paganīni.

Nezināju, ka tas bijis atklāšanas koncerts! Bet šis ieraksts ir brīnišķīgs no visiem aspektiem.

Vai gāji uz mēģinājumu ar baiļu, varbūt neziņas sajūtu? Tā ātri pazuda vai arī – vispār ir pazudusi?

Nē.

Jo vecāka kļūstu, jo vairāk pieredzes man ir, jo spilgtāk manī izteikta ir realitātes sajūta. Man ir ļoti liels respekts pret izpildītājmāksliniekiem, apzinoties, cik ļoti sarežģīta ir mūsu profesija.

Un vēl lielāks respekts ir pret tiem izpildītājmāksliniekiem, kuriem piemīt muzikāla nozīmība: un pret maestro Sinaiski man šāds respekts viennozīmīgi ir – tā ir dzīva vēsture, saite ar laiku, kas Lielajā ģildē bijis pirms trīsdesmit, četrdesmit un vairāk gadiem, ja rūpīgāk paskaitām. Man šķiet, ka tā ir arī tā iekšējā atbildības sajūta. Nupat lasīju interviju ar Elīnu Garanču, kas man ļoti patika: Elīna arī tā saka – ka no tevis sagaida arvien vairāk, vairāk, vairāk... Mēs apzināmies, ka mums jāattaisno kādas ekspektācijas, bet mūsos jau arī ir tas cilvēciskais faktors – neesammašīnas. Jebkuram māksliniekam ir jāsagatavojas. Tā ka es gribu teikt, ka tā īsti un pilnīgi bez uztraukuma, bez nekāda saviļņojuma – man šķiet, ka tas tā kā nebūtu pareizi. Būtu labi, ja vienmēr varētu ar vēsu prātu to visu nolikt malā, bet tad kaut kas nebūtu tā, kā pienākas.

Pirms mūsu sarunas tu teici, ka šobrīd ar 24 stundām diennaktī tev ir par maz un varētu strādāt vēl un vēl. Un tā jau veidojas pat tādas kā šķēres: tu tikko teici, ka māksla – tā ir pasaule, kurā ir jāiedzīvojas, tu nevari skriet, skriet un skriet no viena projekta pie cita, pārlidot un visu laiku atrasties dažādās zemeslodes vietās. Kaut kam tevī pašā ir jānobriest. Tai pašā laikā dzīve tevi vienkārši dzen! Mūsu iepriekšējā saruna bija dīvaina – tā bija telefonintervija pandēmijas laikā: tevi sazvanīju tavās mājās Itālijā un, lai gan tu teici, ka ar studentiem strādā attālināti, viss kopumā bija apstājies. Tad nu laikam tas apstādināšanas brīdis tagad tiek kompensēts ar milzu skrējienu.

Man šķiet, ka tas skrējiens vairs nav skrējiens, drīzāk tāda ripošana. (smejas) Es šobrīd pēkšņi esmu nonākusi sev jaunā izejas punktā, kad manas pedagoģiskās aktivitātes kļuvušas par manu vislielāko aizņemtības daļu, jo mēs ar vīru, vijolnieku Pāvelu Bermanu, strādājām privātajā mūzikas augstskolā Itālijā, Pjemontā, gandrīz pie Francijas robežas, un tur ir vēl dažādi brīnišķīgi mūziķi, brīnišķīgi profesori. Jau divus gadus man tur ir soloklase.

Sāku ar diviem studentiem, un šobrīd, ja nemaldos, ir jau sešpadsmit… Klase ir absolūti pilna, un tas prasa ļoti daudz darba, jo tur ir cilvēki ne tikai no Itālijas – studenti lido no dažādām pasaules malām, viņiem ir dažādi mērķi, un viņu līmenis ir ļoti augsts.

Caur šo skolu izgājušas trīs igauņu meitenes, visas no Pāvo Jervi vasaras akadēmijas, pie manis tur šobrīd mācās arī mana bijusī studente Ilze Tomaševska. Tas prasa ļoti daudz laika, jo šeit mācās cilvēki, kuriem ir solistu ambīcijas – viņi gatavojas konkursiem, tāpēc jāpatur galvā ļoti liels repertuāra daudzums, visiem jādod programmas, un ir jāsaprot, kas kuram no viņiem šobrīd būtu labāks. Viņi visi ir jāvirza. Kopumā ar studentiem kopā paredzētas četrpadsmit stundas gadā, bet vēl ir arī tāds augstākais meistarkurss – ja kāds tiešām ir solists un viņš gatavojas, teiksim, kādam konkursam, tā var būt arī divdesmit viena stunda gadā. Darba apjoms ir ārkārtīgi liels un intensīvs, jo skaidrs: ja cilvēki maksā par to lielu naudu – būsim godīgi, šī akadēmija ir dārga – un viņi lido no Londonas, no Amsterdamas un dažādām citām Eiropas vietām, jāstrādā pa astoņām, deviņām, desmit stundām dienā, un tas iet tikai ar vienu pārtraukumu. Tā ir liela mentāla slodze, jo cenšamies studentiem dot labāko, ko varam. Tā nu šobrīd no diviem studentiem esmu nonākusi punktā, kad šīs stundas aizņem pa nedēļai katru mēnesi.

Turklāt man ir vēl viena konservatorija – tā ir valsts konservatorija Sardīnijā, kur esmu uzvarējusi dokumentu konkursā, esmu ietikusi itāļu ļoti birokrātiskajā valsts pasniegšanas sistēmā, kas faktiski reālajā dzīvē nozīmē to, ka esmu apstiprināta profesores vietā, bet īsti vēl itāliski nerunāju.

Visas šīs lietas nāca viena otrai virsū. Iedomājies, ja tev pēkšņi rīt būtu jāsāk pasniegt stundas franciski... Viena lieta ir nonākt tajā vidē, bet otra lieta – pašam runāt, vadīt stundu, zināt terminoloģiju, spēt izlasīt direktora rīkojumus. Itāļu birokrātiskā valoda, dokumentu valoda ir pilnīgi kaut kas cits nekā sarunvaloda. Godīgi sakot, man šis pavasaris bijis ļoti liels izaicinājums. Esmu jutusies tā, kā tas mazais kucentiņš, kuru iemet aukstā ūdenī, un tad viņš ķepurojas, ķepurojas, kamēr piepeld pie laipiņas. Mana laipiņa ir ļoti iecietīgie studenti, kuri man joprojām izlabo valodas kļūdas. (smejas)

Dokumentu konkurss – ko īsti tas nozīmē?

Itālijā nav, teiksim, kā Vācijā, kur jāspēlē konkurss, lai dabūtu vietu. Itālijā ir jāpiestāda ārprātīgs daudzums visādas dokumentācijas. Man nācās rakties tīmeklī, meklēt atsauces uz "Kremerata Baltica" koncertiem, kuros esmu spēlējusi solo, bija jākopē disku vāciņi…

Nekad neesmu īpaši vākusi ne programmiņas, ne arī diskus, man nekad nav šķitis, ka tas kaut kādā ziņā ir svarīgi. Tagad izrādījās, ka tas ir ļoti svarīgi. Man nācās prasīt izziņas teju no visiem festivāliem un orķestriem, kuros esmu bijusi, lai man būtu rakstisks apliecinājums. Tā bija viena ļoti, ļoti traka lieta! (smejas) 

Bet vismaz pūles bija tā vērtas!

Jā, esmu dabūjusi šo vietu, un manā klasē jau ir viena latviešu meitene un vēl viena igauņu meitene, tā ka man jau arī tur palēnām rodas savs kontingents.

Un tas droši vien nozīmē arī to, ka Latvijas Mūzikas akadēmijā tevi vairs sastapt nevar.

Īsti vairs nevar sastapt – jau kādu laiku esmu atteikusies no akadēmiskā profesora statusa un esmu pārgājusi viesprofesores statusā. Pie manis šobrīd mācās viena meitene. Bet kopumā tas vairs fiziski nav apvienojams. Mans studentu kopskaits šobrīd ir apmēram divdesmit pieci cilvēki, slodze ir ārkārtīgi liela, tāpēc tas principā nav apvienojams. 

Un vēl pašai jāspēlē! 

Ja vēl pašai jāspēlē, tad tas tiešām kļūst par izaicinājumu.

Pilna saruna teksta formātā lasāma portālā lsm.lv.