“Nākamā pietura”. Tāds nosaukums ir publicistes un dzejnieces Andas Līces jaunākajai grāmatai, kas iznākusi apgādā "Dienas Grāmata". Dzejniece, kurai bagāts grāmatu klāsts, nule kā nosvinējusi savu astoņdesmit piekto dzimšanas dienu. Katrā no grāmatām lasītāji atraduši sev nozīmīgas un emocionālas atziņas. Grāmatas atvēršanas reizē Liega Piešiņa bija devusies uz Cesvaini, lai sarunātos ar Andu Līci.

Eseju krājums “Nākamā pietura” ir rāms un izsvērts mūža pieredzes radīts skatījums uz mūsdienu pasauli, kas viedumā savā ziņā sabalsojas ar līdzīgām citu klasiķu grāmatām, piemēram, Knuta Hamsuna “Pa aizaugušām tekām” un Hermaņa Heses “Kūrviesi”.

 Es negrasījos rakstīt šīs piezīmes, 2024. gada ziemā man bija pavisam citi plāni. Gribēju pāršķirt nākamo lappusi — pavasari ar ziedošām tulpēm, bet pilnīgi negaidīti atrados neplānotā pieturā. Vajadzēja pārkārtot dzīvošanas ritmu, un tas nebija vienkārši. No rītiem, stāvot pie plīts un vārot mūžīgo auzu putru, domāju — galvenais ir necelt paniku, barot domāšanu un dvēseli ar labu literatūru, mūziku un filmām un pēc iespējas biežāk sev atkārtot: “Re, viss notiek, kas to būtu domājis, uz labu vien.” Protams, tiklīdz kaut ko sāc darīt, tā uzgrūdies šķēršļiem, aizliegumiem, brīdinājuma zīmēm un instrukcijām, papīru kalniem, lēmumiem un bezjēdzīgām gaidīšanām. Es ik pa laikam uzgrūžos kādam stūrim, rupjībai, iegriežu pirkstā, ieduru skabargu vai ērkšķi. Un tad sāp. Tā ir zīme — dzīvoju. Esmu dzīva!” Anda Līce

 Dzejniece un publiciste Anda Līce (1941) dzimusi Madonas apriņķa Patkules (tagad Sarkaņu) pagastā. 1949. gadā viņu kopā ar māti un abiem vecvecākiem izsūtīja uz Amūras apgabalu un dzimtenē ļāva atgriezties tikai 1956. gada rudenī. Viņa pabeigusi Cesvaines vidusskolu un Bulduru dārzkopības tehnikumu, Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā studējusi mežsaimniecību un dārzkopību. Ilgāku laiku strādājusi par pasniedzēju Bulduru tehnikumā, par konsultanti Rakstnieku savienībā un Latvijas Okupācijas muzejā.