Kvadrifrona izrāde “Es esmu tas, kas paliek pāri” ir kā dialogs ar Andru Neiburgu un auditoriju. Klasikā tiekamies ar izrādes idejas un inscinējuma autoriem Rūdolfu Gediņu un Klāvu Melli.

Latvijas neatkarīgā teātra vidē teātra trupa “Kvadrifrons” jau vairākkārt pierādījusi sevi kā drosmīgu eksperimentētāju un laikmeta izjūtu fiksētāju. Jaunākā izrāde “Es esmu tas, kas paliek pāri”, kas balstīta rakstnieces Andras Neiburgas dienasgrāmatu materiālā, ir vēl viens spilgts piemērs šādai pieejai. Te ir gan literārs dziļums, gan arī uzdod jautājumus par privātuma, atklātības un identitātes pieredzi digitālajā laikmetā.

Andras Neiburgas dienasgrāmatas, ko apgāds “Neputns” izdevis divos sējumos, ir unikāls dokuments – tās tapušas laikā, kad internets Latvijā vēl tikai veidojās par sabiedrības pašizpausmes telpu. Atšķirībā no tradicionālām papīra dienasgrāmatām, šie ieraksti radušies digitālā vidē, bieži vien ar segvārdiem, kas ļāva autorei brīvāk risināt gan eksistenciālas, gan ikdienišķas tēmas. Izrādes autori Rūdolfs Gediņš un Klāvs Mellis atzīst, ka tieši šī atklātība viņus fascinējusi:

Tajā ir kaut kas ļoti atbruņojošs un cilvēcīgs – privātas lietas, kas kļūst par daļu no publiskās telpas, bet vienlaikus saglabā intimitāti.

Veidojot izrādi, “Kvadrifrons” ilgi meklēja piemērotāko pieeju – kā dramatizēt tekstu, kas pats pēc savas būtības pretojas klasiskai dramaturģijai. Sākotnēji centušies atlasīt tematiski vienojošus fragmentus, autori nonāca pie atziņas, ka šāda “redakcija” reducē Neiburgas tekstu daudzslāņainību. Tādēļ izrādes koncepts balstās uz konkrētā izrādes datuma dienasgrāmatas ierakstu lasīšanu – katru reizi tie ir citi fragmenti, kas ļauj nejaušībai un laikmeta plūdumam ieplūst izrādes struktūrā.

Mēs paļaujamies uz nejaušību, uz to, kādu dienu un kādus vārdus piedāvā pati dzīve,” uzsver Rūdolfs Gediņš.

Aktrises, kas lasa šos tekstus, mainās no izrādes uz izrādi, tādējādi katra balss piedāvā jaunu interpretāciju, nepretendējot uz autentisku Andras Neiburgas atveidošanu. Šī daudzbalsība un mainīgums atbilst arī Neiburgas rakstīšanas stilam – dažādie profili, dažādās balsis, kas caurvij viņas tekstu.

Izrādes tehniskā realizācija izrādījās sarežģītāka, nekā varētu šķist – dažādās norises vietas, nepieciešamība nodrošināt savstarpēju dzirdamību, kā arī saskaņojumi ar publiskām telpām piespieda trupai risināt virkni izaicinājumu.

Tas ir ārprātīgi grūts uzdevums – gan aktrisēm, gan tehniskajai komandai. Katru reizi jācer, ka neviena apsardze neizmetīs no kādas vietas, kur notiek izrāde,” atklāj Klāvs Mellis.

Ne mazāk būtisks bija arī ētiskais aspekts – kā strādāt ar tik personisku materiālu, lai nenodarītu pāri autoram un viņas tuviniekiem. Izrādes tapšanas laikā notika ciešs dialogs ar Andras Neiburgas ģimeni, īpaši ar mākslinieci Katrīnu Neiburgu, kuras atbalsts bija izšķirošs. “Ja viņa būtu teikusi, ka to nevajag darīt, mēs noteikti būtu attiekušies no šīs idejas,” uzsver Gediņš.

Izrāde “Es esmu tas, kas paliek pāri” rezonē ar plašāku sabiedrisku kontekstu – tā uzdod jautājumus par to, cik viegli vai grūti ir būt patiesam digitālajā laikmetā, kā arī cik trauslas ir robežas starp privāto un publisko.