Diriģents Aivis Greters: Pat nesaprotu, kā tas ir iespējams – kā man ir palaimējies...

Diriģents Aivis Greters jau kopš 2022. gada rudens ir Gēteborgas operas diriģenta asistents. Parakstot šo darba līgumu, Aivis Greters kopā ar ģimeni ir pārcēlies uz Gēteborgu, kurš šobrīd pamatā rit viņa mākslinieciskā dzīve.

Tomēr dzīvē bieži vien daudzi notikumi risinās vienlaikus un teju ar divu dienu atstarpi: kad līgums jau bijis parakstīts, Aivis Greters saņēmis uzaicinājumu doties uz noklausīšanos pie Orchestre de Paris, lai kļūtu par tā diriģenta Klausa Mekeles asistentu. Kā diriģentam izdodas apvienot abas pilsētas un darba pienākumus, kā arī par to, kāda ir sajūta, kaut uz īsu brīdi atgriežoties Latvijā, vairāk uzzinām sarunā, kurā pieskaramies arī Dziesmu svētku notikumu norisei: konfliktiem, kora "Kamēr..." panākumiem un dziesmai lielajā estrādē plecu pie pleca ar savu tēti.

"Skatījos un baudīju to, kā viņš valda pār visu mūzikas telpu, cik precīzi visu parāda, cik iedvesmoti to izdara… Vai, kā man gribētos, lai pēc kāda laika – tad, kad Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim beigsies līgums ar Tarmo Peltokoski, es redzētu Aivi Greteru kā mūsu Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra māksliniecisko vadītāju... Tiešām, tiešām," par Aivja Gretera uzstāšanos Dziesmu svētku vokāli simfoniskās mūzikas koncertā, diriģējot Jēkaba Jančevska opusa "Spārni, lielums un spēks" divas daļas, intervijā Gundai Vaivodei teic muzikoloģe Inese Lūsiņa. 

Inga Žilinska: Pagājušā gada pavasarī pēkšņi uzzinājām, ka koris "Kamēr..." meklē jaunu diriģentu. Daudziem šķita – kā tā, kurp dodas Aivis Greters? Kā šis gads pagājis tavā radošajā dzīvē? Kur šobrīd bāzējies un ko šobrīd dari?

Aivis Greters: Šobrīd esmu ļoti priecīgs būt Latvijā un būt arī maza daļa no Dziesmu svētkiem, kas man ir ļoti īpaši. Atbildot uz tavu jautājumu, pirms gada mana dzīve izmainījās par visiem simt procentiem...

Daudzas likumsakarības, neatlaidība un veiksme – īstie cilvēki ieraudzīja... Visu šo gadu intensīvi darbojos un dzīvoju Gēteborgā – uz Zviedriju esmu pārcēlies ar visu ģimeni, un Strādāju Gēteborgas operā.

Tas ir pilna laika darbs kā asistentam – strādāju gan ar orķestri, gan dziedātājiem, gan ar kori un palīdzu sagatavošanas procesā. Sezonas otrajā pusē vairāk iesaistos tieši operas izrāžu diriģēšanā. Ļoti priecājos, ka operas vadībā arvien vairāk man uzticas, jo redz manī lielu potenciālu – man ir iespēja augt, daudz iemācīties. Šīs sezonas spilgtākais notikums tieši operas kontekstā, neskaitot mūzikla izrādes un koncertus, ko esmu vadījis, bijuši divi "Bohēmas" atskaņojumi, kas notika maijā. Viens no tiem man skaitījās ka maģistrantūras eksāmens, un trīs no maniem kolēģiem, ar kuriem Dziesmu svētku vokāli simfoniskajā koncertā dalījām skatuvi, brauca kā žūrijas locekļi vērtēt manu sniegumu... Tas bija īpašs notikums. Arī personīgajā dzīvē šis ir ļoti īpašs laiks! "Bohēmu" burtiski iemīlēju tad, kad to sāku arvien vairāk studēt. Jo viena lieta ir izrādes noskatīšanās, bet tad, kad iedziļinies orķestrācijā, tajā, kā tēmas tiek izvestas, cik daudz ir detaļu, ko Pučīni devis… Arī pats stāsts mani aizkustināja – tā bija mana pirmā lielā debija operā kā diriģentam. Esmu iemīlējies šajā procesā, arī kolektīvā – Gēteborgas operā jūtos ļoti novērtēts un mīlēts, un ar lielu nepacietību gaidu nākamo sezonu, jo, lai arī vēl kā asistentam, man būs ļoti daudz iespēju diriģēt izrādes – gan "Nabuko", gan "Donu Žuanu", gan "Klīstošo holandieti" un "Tosku". Un tad jau aiznākamajā sezonā man būs iespēja pašam būt divu izrāžu mākslinieciskajam vadītājam! Tas ir liels, liels radošs piepildījums un ļoti intensīvs darbs, kas nes milzīgu gandarījumu.

Esi studējis orķestra diriģēšanu, bet vai kādreiz ir bijusi doma arī par operas diriģēšanu? Vai arī tur nav lielas atšķirības?

Tā ir milzīga atšķirība! Un esmu ārkārtīgi priecīgs, ka savas karjeras pašā sākumā man dota iespēja intensīvi būt tieši operteātrī. Starp citu, pirms devos uz Gēteborgu, maksimāli centos nākt uz Latvijas Nacionālo operu un piedalījos mēģinājumu procesā, lai  vienkārši vērotu, mācītos un saprastu, kā vispār opera ir uzbūvēta – lai, atbraucot uz Gēteborgu, būtu lielākas priekšzināšanas par to, ko es jau zināju. Pavērojot arī vēsturiski diriģenta profesiju, tieši veco skolu – kā vispār diriģents cēlies, redzam, ka šī profesija lielākoties nāk tieši no koncertmeistara funkcijas. Man tas ir ļoti, ļoti vērtīgi! Pēc tam paskatīties uz simfoniskās mūzikas partitūru – tas ir ļoti atšķirīgi… Bet man liekas, ka opermūzikā, pateicoties libretam un pateicoties tekstam, komponists kaut kā ļoti precīzi iedod norādījumus par tēla atklāsmi, par raksturu, par mūzikas valodas izteiksmi. Operas diriģentam tas nav tikai tāds process – mēģinājums ar orķestri un koncerts, bet tas ir liels ikdienas darbs ar solistiem, ar kori. Darbs lielā komandā. Un man, atrodoties karjeras pašā sākumā, šķiet būtiski atrast veidu, kā sadarboties, kā būt labam kolēģim, kā nevis visiem izdabāt, bet iet uz mērķi, lai mūsu kopējais sniegums ir labāks. Līdz ar to diskutēt, runāt un strādāt, lai izrādes un viss kopējais komandas sniegums būtu augstākajā iespējamajā līmenī.

Tomēr šis gads Gēteborgā bijusi tikai viena manas mākslinieciskās darbības zona, jo man ir iespēja būt arī Orchestre de Paris vadītāja Klausa Mekeles asistentam. Ar viņu šosezon esmu ticies jau vairākkārt un burtiski tūlīt dodos uz Franciju, uz Eksanprovansas festivālu, kurā būšu Mekeles asistents visu triju Stravinska baletu – "Ugunsputna", "Svētpavasara" un "Petruškas" – iestudējumos un atskaņojumos.

Tas man dod iespēju redzēt un mācīties no viena no pasaulē ļoti augsti atzītiem orķestriem un no viena no vispazīstamākajiem diriģentiem, kurš būs nākamais "Concertgebouw" mākslinieciskais vadītājs un jau uzsācis sadarbību ar šo orķestri. Līdz ar to – pat nesaprotu, kā tas ir iespējams – kā man ir palaimējies, ka tas tā noticis tieši ar mani...

Sarunas pilnu versiju klausieties audioierakstā!