"Klasikā" tiekamies ar latviešu vijolnieci, dziedātāju un beidzamos piecus gadus arī diriģenti Lauru Zariņu no Frankfurtes, kura šobrīd ir Latvijā un piedalās arī Dziesmu svētkos. Šovakar viņas vadītais Frankfurtes sieviešu koris "Silava" un, protams, viņas pašas balss kuplinās noslēguma koncerta "Kopā augšup" krāšņo kopkori. 

Inta Zēgnere: Pamatā esat vijolniece – vai svētkos uzstājaties orķestra sastāvā, vai tomēr dziedat korī?

Laura Zariņa: Kā jau Dziesmu svētkos, pirmkārt jau dziedu...

Šie ir mani pirmie Dziesmu svētki, un tajos piedalos ne tikai kā dziedātāja, bet arī kā kora diriģente, jo pašreiz dzīvoju Frankfurtē un pirms pieciem gadiem man piedāvāja vadīt Frankfurtes sieviešu kori: šo izaicinājumu kā interesantu piedzīvojumu toreiz uzņēmos, un nu mēs esam šeit – priecīgas un laimīgas piedalīties, izbaudot ļoti krāšņos, garos koncertus, daudzās dziesmas un fantastisko sajūtu.

Tik daudz dziedāts tiešām nav sen – tik koncentrēti. Esmu ļoti laimīga, ka varu iepazīt tik plašu repertuāru un attīstīt arī savu balsi. 

Esat alts vai soprāns?

Esmu pirmais soprāns.

Tad jums ir liela slodze!

Jā, bet esmu ļoti laimīga, ka esmu pirmais soprāns – līdz ar to, ka esmu laba nošu lasītāja, ir daudz, daudz vienkāršāk uzreiz to melodiju atrast. (smejas) 

Un kur skanējis jūsu pirmais soprāns šajos Dziesmu svētkos? Kas tie bijuši par notikumiem?

Pirmdienas vakarā mums bija koncerts "Diriģents" Mežaparka estrādes Kokaru zālē, tajā es ļoti jaudīgi dziedāju līdzi. Tāpat arī koncertā "Tīrums. Dziesmas ceļš" sieviešu kora sastāvā un arī kopkora sastāvā. Un dziedāšu arī noslēguma koncertā – būtībā uzstājos visos lielajos koru koncertos.

Jūsu vadītajam sieviešu korim ir skanīgs nosaukums - "Silava"? Kas ir tā dalībnieces?

Mums Frankfurtē ir enerģiski un entuziasma pilni latvieši un latvietes. Frankfurtē un tās apkaimē esam vairāki simti! Kopumā mums ir trīs kolektīvi: deju kolektīvs, jauktais koris un manis vadītais sieviešu koris "Silava", kuram nākamgad jau būs apaļi desmit gadi.

Kori vadu beidzamos piecus gadus: sievas turas kopā, jo viņas ļoti, ļoti grib dziedāt un tieši sieviešu kora sastāvā. Viņu entuziasms ir apbrīnojams! Prieks, ka viņas pēc visām garajām darbadienām gatavas braukt stundu uz Frankfurti, lai mēģinātu un dziedātu, un vienmēr pēc mēģinājumiem ieguvušas jaunu enerģiju un prieku.

Un vairākkārt jau sacījušas, ka bez kora nu nekādi nevar...

Bet jūs pati taču esat vijolniece! Kā tas nācās, ka piekritāt vadīt kori?

Tas bija ļoti interesanti… Korim negaidītā kārtā vairs nebija diriģenta, taču dziedāšanu gribējās turpināt. Bija arī plānotas vairākas uzstāšanās, un, tā kā tuvumā neviena cita mūziķa īsti nebija, man vienkārši tika pajautāts.

No sākuma pasmējos un domāju – nu, kāpēc jūs man prasāt, es taču neesmu diriģente un arī ne dziedātāja. Bet tad es tā padomāju, un man likās – kaut kur jau pagātnē tā balss un dziedāšana manas dzimtas ciltsrakstos ir, un vienkārši nolēmu – labi, "pagaršošu" un paskatīšos, kā tas būs.

Un kāds bija pirmais mēģinājums?

Jautrs! (smejas) 

Bet pati diriģēšana – kā nostādīt rokas, kā sākt, kā pielikt noslēguma punktu: vai visi šie knifi jums jau bija zināmi?

Nē! (smejas)

Bet esmu no instinktīvajiem mūziķiem, un tā, man liekas, ir ļoti liela dāvana. Protams, tehnika ir vajadzīga, nelielus knifiņus šur un tur esmu pajautājusi kolēģiem, nedaudz arī pamācījos – gan to, kas attiecas uz balss tehniku, gan diriģēšanu.

Vēroju arī mūsu kordiriģēšanas lielmeistaru Māri Sirmo, ar kuru mēs šo piecu gadu laikā esam ierakstījuši kopā disku. Tā ka man bija labs padomdevējs! Un bez prakses jau nu nekā... Repertuāra zināšanu sākumā man galīgi nebija, klausījos dziesmas, dažas man patika īpaši, un viena no tādām dziesmām ir Ērika Ešenvalda dziesma "Kurpe". Tas bija viens no maniem projektiem, ka mēs šo "Kurpi" pašas arī pandēmijas laikā ierakstījām – mums pat ir video tīmekļa vietnē Youtube, kur dziedātāja Zanda Švēde dzied solo.

Pilnu sarunas versiju klausieties audioformātā!