Inta Zēgnere aicina doties uz Berlīni - uz Pjēra Bulēza zāli, kas durvis vēra pirms diviem gadiem 4. martā.

Katrs, kurš šajā zālē viesojies, noteikti novērtēs tās izcilo akustiku, neparasto arhitektonisko risinājumu un interjeru, kas klausītājam sniedz iespēju īpašā veidā tuvināties mūzikai. Kāpēc īpašā? Kaut vai tāpēc, ka šajā zālē nav robežu starp mūziķiem, kas atrodas telpas centrā un klausītājiem, kas izvietojušies visapkārt.

Nav skatuves un zāles, kas nodalītu mākslu no tās baudītājiem. Šeit visi ir kopā. Klausītāju sēdvietas ir izvietotas pa ovālu, kas ļauj publikai redzēt vienam otru, bet mūziķi ir centrā. Tātad no jebkuras vietas - vai no zāles, vai balkona - visa uzmanība koncentrēta uz to, kas notiek centrā.

"Pirms desmit gadiem nevienam Berlīnē nešķita, ka vajadzīga vēl viena koncertzāle. Šī ideja piedzima no sapņa, ko izloloja Edvards Saīds un Daniels Bārenboims," atminas koncertzāles direktors Ole Bekhojs (Ole Bækhøj).

"Tika nodibināts West Eastern Divan orķestris, kas kļuva pazīstams pasaulē. Tad abi dibinātāji sāka domāt, kā attīstīt orķestra ideju jaunā līmenī. Radās doma izveidot akadēmiju, kurā jaunie mūziķi no Tuvajiem austrumiem varētu mācīties un spēlēt kopā ne tikai sešas vai septiņas nedēļas vasarā, bet studēt un muzicēt kopā četrus gadus. Tā radās Bārenboima-Saīda Akadēmija, kas iedvesmoja nākošajam solim – jaunas koncertzāles izveidei.

Bez tam šīs zāles virzītājspēks ir cilvēki ar redzējumu - pats Daniels Bārenboims, pasaulslavenais ASV arhitekts Frenks Gerijs un, protams, komponists un diriģents Pjērs Bulēzs, kura vārdā šī zāle nosaukta."