Baltvilka balvas laureāte Anete Melece: Tā pareizība mazliet traucē...

“Kopš desmit gadu vecuma vienmēr esmu mācījusies zīmēt pareizi, mēģinot nokopēt realitāti. Tas ierobežo. Gribētos kaut kā nepareizāk. Pirms zīmēšanas bezmaz jāpavingro – jāizpurina rokas un galva, lai stīvums pazūd, jo tā pareizība mazliet traucē," saka Jāņa Baltvilka balvas laureāte – ilustratore Anete Melece.

Balvu viņa saņēmusi par Laura Gundara grāmatu “Vaļa balss” un pašas sarakstīto un ilustrēto “Kiosku”. Brīdī, kad tapusi šī saruna, viņa par balvu vēl nezināja.

Liega Piešiņa: Ko māksliniece Anete Melece dara brīvdienu rītos?

Anete Melece: Droši vien esmu vienkārši mājās. Ja ir labs laiks, ar mazo meitiņu noteikti kaut kur izejam pastaigāties. Ilgi ēdam brokastis. Dzīvojam Cīrihē, Šveicē, un tagad vairāk nekā mēnesi ciemojamies Latvijā. Īpaši vasarā cenšos atbraukt uz Latviju un padzīvoties te pēc iespējas ilgāk. Ziemā var iztikt, bet vasarā gribas Latviju.

Kāpēc?

Vēl aizvien Latvija ir manas mājas... Lai gan Šveicē dzīvoju jau divpadsmit gadus, saikne ar Latviju saglabājusies – ne tikai caur ģimeni, bet arī izdevniecības "Liels un mazs" grāmatām.

Ko esat apskatījusi šo piecu nedēļu laikā Latvijā, kas jūs uzrunājis?

Visu laiku nodzīvojām laukos, Mālpilī pie Mergupes, un Rīgā pabijām tikai šad un tad, kad vajadzēja ar kādu tikties. Gribēju uzlādēt baterijas Latvijas laukos – jo īpaši kopā ar meitiņu, lai viņa arī var izdzīvoties. Tagad viņai apritēja gadiņš – vēl gan nestaigā, bet rāpo, pēta, pagaršo visu pēc kārtas - zemi, zāli...

Kura bija jūsu pirmā ilustrētā grāmata?

Pati pirmā bija Mairas Dobeles stāstu grāmata "Nepareizas dzīves skola". Kopš tās pagājuši tieši desmit gadi! Tur bija darīšana ar kartupeļiem, visiem nebeidzamajiem lauku darbiem – man pašai personīgi šie stāsti bija tuvi. Tā arī sākās labā sadarbība ar izdevniecību "Liels un mazs", un kopš tā laika regulāri ilustrēju šo un to.

Bieži vien ilustrācijas izglābj grāmatas saturu. Tās var nepatikt vai ļoti patikt, bet redzams, ka ilustratoram ir sava pozīcija, kamēr par autora tekstu var šaubīties. Ko grāmatai nozīmē ilustrācijas?

Ideālā gadījumā ilustrācijai nevajadzētu glābt tekstu – tai vajadzētu būt vienkārši kā papildinājumam. Priecēt acis un palīdzēt iztēloties. Tā ir grāmatas vizuālā pasaule, kas dažreiz palīdz labāk saprast to, kas ir tekstā, bet citreiz iedod vēl kādu papildus dimensiju. Man tas liekas tik pašsaprotami, bet kā lai noformulē...

Pavisam vienkārši: ar ilustrācijām grāmata ir smukāka!

Un jo īpaši bērniem tās ir svarīgas – pirms esam sākuši lasīt tekstu, pirmās redzam bildes. Un tās vai nu uzrunā, vai neuzrunā. Triks, kā piesaistīt uzmanību. Vēl labāk, ja ilustrācijas mums pastāsta ko vairāk – ne tikai to, kas tekstā; man pašai ir garlaicīgi, ja tikai burtiski ilustrēju un mēģinu viens pret vienu uzzīmēt to, kas rakstīts tekstā. Tāpēc tajā vienmēr cenšos, cik nu varu, kaut ko pielikt no sevis. Piemēram, Jura Kronberga dzejoļu grāmatā "Mākoņu grāmata" izpaudos diezgan daudz.

Kādas grāmatas jums pašai patīk lasīt?

Kauns atzīties, bet noteikti vajadzētu lasīt daudz, daudz vairāk... Daudzas ir iesāktas, tās vienkārši krājas gultas malā.

Man laikam visvairāk patīk dzeja – izlasu dzejoli, un ir sajūta, ka tas ir tāds garīgais deserts... Apēdu dzejoli kā tādu kūciņu, un man ir labi. Neko vairāk nevajag.

Pēc kuriem krājumiem vairāk stiepjas roka?

Pēc Kārļa Vērdiņa. Toma Treiberga. Tagad ar meitu lasām Ineses Zanderes "Iekšiņu un āriņu".

Pirms dažiem gadiem man dzīvē bija tāds grūtāks brīdis, un tad lasīju 13. gadsimta persiešu dzejnieku Rūmī – tas bija kā glābiņš. Kad viss bija slikti, viņš man kaut kā palīdzēja izķepuroties no tā.

Vai arī dzeju ilustrējat?

Nē, neilustrēju. Tieši dzejoļus nevajag ilustrēt.

Vairāk un plašāk  ierakstā!