Šodien, 12. janvārī, 80. jubileju svin visu laiku populārākais latviešu komponists, pianists un "Klasikas" sensenais draugs – Maestro Raimonds Pauls.

Dzimšanas dienas "Beneficē" runājam par viņu gan kā par komponistu un pianistu, gan arī kā cilvēku. Studijā aicināti Maestro kolēģi: pianists Aldis Liepiņš, komponisti Vilnis Šmīdbergs un Andris Dzenītis, komponists un saksofonists Toms Rudzinskis, savukārt ar īpašu pirmatskaņojumu Radio studijā viesojas pats Maestro un dziedātāja Elīna Garanča. Tikām emocionālas un profesionālas domas par Maestro pauž Minhenē sastaptais pasaulslavenais diriģents Mariss Jansons. Bet par visu pēc kārtas...

Pirmā iepazīšanās

Aldis Liepiņš: "Esmu no tiem, kuri netiešā veidā Raimondu Paulu uzskata par vienu saviem skolotājiem – tas vairāk attiecināms uz improvizāciju. Kopš pusaudža gadiem esmu no viņa mācījies.

Savulaik bija tādi magnetofoni, kurus varēja uzgriezt divreiz lēnāk. To arī darīju, lai izrakstītu Paula spēles gājienus un Mediņskolā ar čaļiem pamēģinātu izdarīt tieši tā, kā viņš. Sanāca! Visās klasēs džeki dragāja to, ko biju izstrādājis…

Jau  no pirmā gadu desmita Pauls man pazīstams ar "Mikrofona" aptaujas pirmsākumiem, bet pusaudža gados sajūsminājos par, manuprāt, viņa visforšāko ansambli "Studija”, kas bija vēl pirms „Modo”. Viņiem bija tāds Dainas Avotiņas cikls, un vēl joprojām uzskatu - tas ir pavisam cits Pauls. Absolūti ģeniāla mūzika…"

Vilnis Šmīdbergs: "Mūs vieno ļoti sena pazīšanās – no 60. gadu beigām, 70. gadu sākuma. Tas bija ansambļa "Katedrāle” beigu posms, un 1969. gadā klubā „Armatūra” Pērnavas un Barona ielas stūrī piedalījāmies kaut kādā vērtēšanas procesā. Žūrijā bija Pauls, Aleksandrs Grīva, Ivars Vīgners. Bijām beiguši spēli, un iestājās baigais klusums. Un pēkšņi atskanēja lēni, skaļi aplausi – Pauls piecēlies kājās... Ar tiem bija izteikts viss. Viņš mūs uzaicināja pie sevis mājās, aizgājām, sākās pārrunas par to, ka viņš gribēja mūs dabūt Filharmonijā. Līdz ar to, ka tikko biju otrreiz iestājies Konservatorijā un sapratu, ka trešo reizi tur mani neviens neuzņems, nācās atteikties.”

Toms Rudzinskis: "Mana personīgā iepazīšanās ar Maestro tā īsti vēl nemaz nav pienākusi. Protams, zinu viņa daiļradi…”

Andris Dzenītis: "Dīvaini, bet ar Raimondu Paulu ik dienu tiekamies uz Radio kāpnēm, bet… nesveicināmies! Zinu, ka viņš ir Komponists, bet šaubos, vai viņš savukārt zina, ka arī es esmu komponists… Ja nopietni, tad arī es piederu tai televīzijas un radio paaudzei, kurai Paula mūzika dziļi iepotēta asinīs. (..) Vienīgā reize, kad esmu personiski ticies, bija 1988. gadā, kad sēdēju bērnu vokālistu konkursā "Cālis" bērnu žūrijā. No Maestro dabūju marcipāna cāli…”

Orests Silabriedis: "Mana pirmā tuvākā saskarsme ar Maestro bija vēl Dārziņskolas zēnu kora laikos. 1982. gadā ar vilcienu devāmies uz Maskavu, Pauls bija blakus kupejā.

Vienā brīdī abi sagadījāmies gaitenī. Pauls, skatoties uz mani, noteica: "Tas nu gan bāls kā cērme..."

Pēc tam palūdzu viņam autogrāfu…”

Gunda Vaivode: "Mana iepazīšanās ar Maestro notika Engures kultūras namā. Devos uz koncertu, kurā Viktors un Nora dziedāja "Fledermauša" pirmatskaņojumu. Toreiz mācījos 4. klasē, bet koncertā līdz 16 gadiem it kā nemaz neielaida. Tad nu izpinu bizes un gariem matiem taisījos par lielu meiteni. Pēc tam, Radio, Maestro jau bija mūsu priekšnieks, un tieši viņš mani pieņēma darbā, un līdz šai dienai draudzīgi dzīvojam līdzās šeit, Radio mājā.

Tūkstoš un viens piesitiens

Profesionāļi atzīst: Raimondu Paulu nemaldīgi var atšķirt pēc diviem parametriem – iezīmīgās melodijas un pianista piesitiena.

Aldis Liepiņš: "Tas ir fenomenāli, ka latviešu t.s. vieglajā mūzikā vairāk par pusgadsimtu visu ēteru pieskandina Raimonda Paula klavierspēle! Turklāt tā ir daudzveidīga un laika gaitā piedzīvojusi pamatīgu evolūciju. Visam cauri var dzirdēt, ka tas ir kas tik īpašs, nošu virknējumi ir tik pauliski un neatkārtojami. Viņa palete ir ļoti bagātīga. Tāds tūkstoš un viena piesitiena veids.”

Andris Dzenītis: "Ir tāds banāls teiciens – saaugt ar instrumentu. Bet tas tā patiešām arī ir! Atliek Maestro kaut nejauši ar plaukstu uzsist pa taustiņiem, un atskan kaut kas dievīgs…”

Toms Rudzinskis: "Es gan esmu cita paaudze - dzimis 1987. gadā. Līdz ar to "Mikrofonu" piedzīvoju tikai uz pusslodzi, un tolaik jau sāka krietni ieplūst Rietumu ietekme. Tāpēc šodien būtu ļoti interesanti ar Maestro kopā uzspēlēt – tad saprastu, no kurienes, no kādas vides viņš nācis, kā attīstījies.”

Vilnis Šmīdbergs: "Esmu pārliecināts – ja Raimonds nebūtu sevī atradis pianistu, viņš noteikti būtu Holivudas filmu komponists un aizēnotu rokoperu autorus."

Andris Dzenītis: "Man jau šķiet, ka Pauls katrā desmitgadē skan savādāk, un tas atkarīgs no aranžētāja. Ja es būtu dzimis 1987. gadā, es arī diez vai tik ļoti mīlētu Paulu. Pēc tam, kad biju dzirdējis viņa mūziku no senās daiļrades, man šķita – Wow! 90. gados sākās popsiskums, šlāgerisms."

Aldis Liepiņš: "Šķiet, kaut kas ar Paula stilu notika, kad viņš kļuva populārs Krievijā – viņš iebrauca tādā kā iepriekšparedzamībā."

Orests Silabriedis: "Jā, bet vai tā nav fenomenāla intuīcija – spēt atrast, uztaustīt un piedāvāt tieši to, ko no tevis sagaida?"

Andris Dzenītis: "Krievijas mūzikas videi Pauls vienkārši parādīja labas gaumes paraugu!"

Marisa Jansona stāsts. Privāts un sirsnīgs

Izrādās, ka liels Maestro daiļrades cienītājs ir pasaulslavenais diriģents Mariss Jansons! Gunda viņu sastapusi Minhenē.

Vaicāts, kad sākusies iepazīšanās ar Raimonda Paula mūziku, Maestro teic: "Atceros to ļoti labi – kad vēl dzīvoju Rīgā, viņa mūzika uz mani atstāja lielu iespaidu. Izmantoju katru iespēju iet viņu paklausīties koncertos, noklausījos visus viņa ierakstus. Dzirdēt Paulu – tā ir liela bauda, viņš ir viens no ģeniālākajiem mūslaiku komponistiem. Jo vairāk viņu savulaik klausījos, jo vairāk sapratu, ka viņš ir mūziķis ar sevišķu individualitāti, viņu kopēt nav iespējams. Liela personība, liels talants. Šādi cilvēki atrodas kalna virsotnē, tālu no pārējiem. Varam tikai lepoties ar viņiem!”

Ar Raimonda Paula mūziku Marisam Jansonam saistītas vēl kādas atmiņas – ar savu dzīvesbiedri Jansona kungs iepazinies, skanot tieši Paula mūzikai! "Tieši tā arī sākās mūsu romāns – Jaltā sadejojāmies, skanot Paula "Vernisāžai”… Katru dienu tur to spēlēja, un katru dienu dejojām. Tas ir ļoti simboliski. Tāpēc Raimonds ir vēl tuvāks mūsu ģimenei."

Un kāds ir Marisa Jansona skaidrojums Raimonda Paula unikalitātei? "Viņam ir kolosāla stila izjūta – nekad viņš nepārspīlē, nekad nekā nav par daudz. Viņš vienmēr jūt mērķi, uz kuru vajag virzīties. Viņš ir ļoti jūtīgs mūziķis. Paula mūzika ir tik skaidra un transparenta – viņam nevajag izmantot nekādus trikus, jo viņam piemīt inteliģence un kolosāla gaume. Nekas nav izdomāts, viss nāk no sirds un dabiski.

Daudzi kaut ko meklē, kombinē, taču Raimonda Paula mūzikas valoda ir vienkārša, bet tik patīkama, skaidra, ka neviļus jūs nodomājat – tā ir tikpat dabiska un skaista kā daba.

Īstu mūziķu vidū viņš ir ļoti slavens arī ārzemēs – bet mēs jau zinām, ka viņam nepatīk izvirzīties, viņam baudu sagādā spēlēt, nest cilvēkiem prieku. Viņš ir kautrīgs. Un tāpēc simpātisks.”

Rīga. Novembris. Divu zvaigžņu satikšanās

Novembris Rīgā atnesa īpašu brīdi Raimonda Paula un pasaulslavenās operdziedātājas Elīnas Garančas radošajā sadarbībā, kad speciāli "Klasikas" projektam "Zvaigžņu nakts" abi ieskaņoja dziesmu "Aicinājums”. Bet ne tikai. Tika jaunieskaņota vēl viena dziesma - "Gaismiņa, teci man pa priekšu” ar Leona Brieža dzeju, kas piedzīvo pirmatskaņojumu tieši "Beneficē”.

Elīna Granča: "Pirmkārt, unikāls ir Maestro īpašais piesitiens: jau pēc vienas, divām notīm ir skaidrs, ka tas ir Raimonds Pauls, kurš spēlē klavieres. Otrkārt – nozīmīga ir viņa studiju bagāža no agras jaunības, atpazīstot dažādus stilus un paņēmienus. Un vēl ārkārtīgi bagātīgā iespēja improvizēt – katrreiz Maestro prot atrast jaunas krāsas. Improvizējot viņš ir neparedzams.”

Raimonds Pauls: "Tāda dziedātāja kā Elīna Garanča… Sadarbojoties ar viņu, jādomā par repertuāru, kas viņai būtu tuvāks – viņai nav jādzied tas, ko mēs te parasti dziedam… Viņa var nodziedāt jebko, jo Elīnas spēks mīt lieliskā melodiskajā risinājumā, tehniski viņai problēmu nav nekādu! "Gaismiņa, teci man pa priekšu" pirmo variantu izpildījām kopā ar Zigfrīdu Muktupāvelu. Bet tas bija cits stils. Ar Elīnu ir pilnīgi citādi un, šķiet, neesam kļūdījušies. Varbūt, ņemot labu latviešu dzeju, Elīnai varētu uzrakstīt kādu romances tipa vokalīzi? Negribu neko solīt, bet, ja Elīnai būtu doma, ka to vajadzētu, varētu pamēģināt…”

Daudz laimes, Maestro, dzimšanas dienā!