Viņu dzimšanas dienas ir blakus: mežradzniekam Arvīdam Klišānam - 6. decembrī, bet viņa brālim, trompetistam Jānim Klišānam - 7. decembrī. Arvīdam Klišānam nākamgad apritēs 90, bet Jānim Klišānam šogad - 80. Un jubilejas beneficē tiekamies ar gaviļnieku un viņa zelta trompeti Stariņu mājās Talsu novada Spāres ciemā, kur abi mīt kopā ar dzīvesbiedri Dainu.

LNSO trompešu grupas koncertmeistars (1969-2006) Jānis Klišāns dzimis 1943. gada 7. decembrī Dignājas ciema Priekuļos, mācījies Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas un Jelgavas mūzikas vidusskolas trompetes klasē.

1969. gadā ar LNSO devās savā pirmajā ārzemju turnejā uz Bulgāriju, kur Leonīda Vīgnera vadībā spēlēja solo Aleksandra Skrjabina “Ekstāzes poēmā”, bet 1974. gadā kopā ar Maskavas filharmonijas simfonisko orķestri Kirila Kondrašina un Vasilija Sinaiska vadībā brauca mēnesi ilgā koncertturnejā pa Austriju, Beļģiju, Čehoslovākiju, Holandi, Itāliju un Šveici; gadu vēlāk - arī mēnesi ilgā koncertturnejā pa Japānu. Ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri koncertturnejās apceļojis visu Eiropu; spēlējis pie daudziem Latvijā un pasaulē slaveniem diriģentiem. No 2007. gada līdz 2009. gada augustam strādājis Imanta Rešņa vadītajā Liepājas Simfoniskajā orķestrī.
Trompetista karjeras laikā iestudējis Aleksandra Arutunjana, Jozefa Haidna, Johana Nepomuka Hummeļa, Leopolda Mocarta, Georga Pelēča, Eino Tamberga koncertus trompetei un orķestrim, kā arī Petra Ebena, Maijas Einfeldes, Romualda Kalsona, Aivara Krūmiņa un citu autoru darbus.

Vai šodien vēl iepūšat trompetē, to kaut kur šajā mājā vēl var atrast? Gleznā pie sienas – Jūsu zelta trompete.

40 gadu jubilejā mani bērni ar kundzi to uzdāvināja. Autors ir Juris Bindemanis, šo gleznu viņš ņēma uz izstādēm un tā ļoti patika Džemmai Skulmei.

Šajā namā ir viss, ko esmu sadarījis – grīdas ir manu roku liktas, es pats esmu namdaris, santehniķis, elektriķis – māku visu. Man abas rokas ir labās. Šeit visi stūri ir mani – manas rokas. Tāpēc teicu – es gribētu pārtaisīt visu, ko esmu darījis, un pārspēlēt visu, ko esmu iespēlējis, jo tagad zinu, kā būtu pareizāk. Vienubrīd iesaistījāmies teātra mākslā, tagad gan aizgājām vecuma pensijā, jo teksts vairs neturas prātā. Mana lielākā nelaime bija tā – jebkurš teksts, kas tika pasniegts lugā, tika manis pārveidots, es runāju sev. Ar trompeti bija tas pats. Es to noliku, miers un Dievs.

Arvīds Klišāns saka, ka viņš, katru dienu iepūšot mežragā, pārbauda savu elpas un plaušu tehniku – tie viņam esot elpošanas vingrinājumi.

Vingrinājumus var izdarīt, un es arī elpoju, tikai bez trompetes, bet viņam ir 89, man ir 80. Visi mežradznieki dzīvo ļoti ilgi. Arvīds ir vesels tikai tāpēc, ka viņš katru dienu pūš mežragu. Viņš spēlē tikpat daudz. Jā, viņam ir elpa! Mūsu dzīvība ir elpa!

Pēdējā laikā domāju, kāpēc cilvēki ir tik ļauni? Kāpēc tāda pakļāvība? Kāpēc viens cilvēks spēj norīkot, ka tev būs mirt, tev būs šaut, tev būs nogalināt? Es nesaprotu. Mani tas moka. Es strīdos ar Dievu. Es viņam lūdzu, pārmetu un nevaru saprast, kāpēc viņš radīja to un teica: „Es jums dodu brīvu gribu”. Esmu apjucis. Kā tikt no tā vaļā? Es nezinu. Nevaru saprast, kā var pacelt roku pret sievieti. Es nesaprotu. Priekš tam taču ir valoda, ir saruna, un nekad tavs pretējais nebūs tāds kā tu. Viņu jāpieņem tādu, kāds viņš ir. Es ceru, ka pasaule mainīsies. Negribu runāt ne par vienu tautību. Kad cilvēks, iziedams no vietas, kur dzīvo, aiziedams nākošajā vietā, piemērosies tai vietai, kurā viņš ir iegājis, nevis uzstādīs savu, pasaulē būs miers.