25. janvārī latviešu komponistam, diriģentam un ērģelniekam Jānim Norvilim aprit 110.dzimšanas diena. Pirms pieciem gadiem, pārlapojot Ilgas Augustes topošās grāmatas lappuses, skanēja viņam veltīts raidījums "Svētā mantojuma dziesminieks". "Klasika" to aicina baudīt atkārtoti.

Jānis Norvilis - viens no pirmās Latvijas brīvvalsts spilgtākajiem muzikālajiem talantiem. Jaunā skaņraža straujo radošo izaugsmi vērojot, Jānis Zālītis laikrakstā "Jaunākās ziņas" 1939. gada 18. decembrī rakstīja: "Vairākas no Norviļa patriotiskajām dziesmām jau skandina Latvijā visās malās. Tās laikmetiskas, pilnas kvēles un aizrautības. Tās pauž tēvzemes mīlestību, uzticību, sirds tvīksmi. Var teikt, ka Norvilis ar visu savu garīgo būtni dzīvo līdzi tagadējam latvju atdzimšanas laikam, meklē latviskas skaņas un noskaņas gan senajās, gan jaunrastajās melodijās. Kvēle, spars un aizrautība strāvo šinīs Norviļa dziesmās. Tajās klausoties, iekvēlojas sirds, iedzirkstas domas.”

Tobrīd daudzsološajam komponistam ir 33 gadi, prāva koru vadīšanas pieredze un pamatīgas akadēmiskās zināšanas, apstiprinātas ar Jāzepa Vītola un Latvijas Konservatorijas profesūras parakstiem diplomā, kas apliecina, ka Jānis Norvilis laikā no 1922. – 1930.gadam Latvijas konservatorijā beidzis pilnu muzikālās izglītības kursu, specializējoties kompozīcijas teorijā pie prof. Jāzepa Vītola, klavierspēlē pie prof. Arvīda Dauguļa un simfoniskā orķestra diriģēšanā pie viesprofesoriem Emīla Kupera un Georga Šnēfogta.

Norviļa jaunākie kora darbi, vēl tikko paspējot nožūt tintei uz nošu lapām, aiziet tautā... Ar titullapā ierakstītu veltījumu profesoram Jāzepam Vītolam, - pateicībā par „mantoto skolu,” – paša spēkiem izdots pirmais kora dziesmu krājums... Iemēģināta roka filmmūzikas komponēšanā, radot pirmās skaņu partitūras Viļa Lapenieka filmām "Sirmā Rīga" un "Kam drosme ir"... Visbeidzot, kāpts Dziesmu svētku estrādē gan ar paša dibināto Liezēres dziedāšanas biedrības vīru kori "Imanta", gan Tautaugstskolas Siguldas nodaļas jaukto kori, gan Zemnieku savienības kori "Zemes spēks" un Darba kameras kori. Sajusts arī savas dziesmas spēks, kad dziesmusvētku estrādē to gaisā paceļ tūkstošiem balsu. Tautā īpaši iecienītas bija Jāņa Norviļa dziesmas "Daugaviņa puto balta" un "Mūsu zeme".

Ar nacionālo pašapziņu stiprinošo "Vakarjundu", kas pazīstama arī kā "Svēts mantojums", 1935. gada 18.novembrī tika atklāts Brīvības piemineklis. Turpmāk ik dienas pl.12.00 Latvijas Radiofons šo dziesmu pārraidīja pieminekļa sardzes maiņā.

Viena no populārākajām Jāņa Norviļa dziesmām, kas, tāpat kā "Daugaviņa puto balti", jau folklorizējusies, ir "Mūsu zeme" jeb "Daugav’ abas malas" ar Raiņa dzeju.

Vēlāk, atsaucoties uz Jāņa Norviļa ērģeļmūziku un garīgajām kantātēm, komponista laikabiedri, mūzikas kritiķi un viņa daiļrades pētnieki spriedīs, ka Jānis Norvilis ir pirmais latviešu komponists, kurš tautas dziesmu ievedis baznīcā , "centies sadraudzēt ērģeles ar latviešu tautas dziesmu melodijām, ievest senās latviskās skaņas garīgajā mūzikā."

"Pēc savas piederības Norvilis ir romantiķis: gaišs, saulains, dzīvespriecīgs, veselīgs; tā tad diezgan reta un gribētos teikt pozitīva parādība iepretim mūsu krēslaino liriķu vairumam. Atzīstami ir Norviļa latviskā mūzikas stila, latviskās valodas meklējumi. Tie, šķiet, nav palikuši bez augļiem: klausoties komponista tautas dziesmu apstrādājumus, reizēm liekas, ka Norvilis šeit uzminējis, atklājis kaut ko ļoti senu vai mantojumu no Dievturiem?, klausoties, savukārt, viņa oriģinālus, daži darbi šķiet izstarojam iekšēji kaut ko ļoti tuvu, kaut ko no latviskā gara. Tātad Norvilis ir pieskaitāms tiem laimīgajiem, kas atraduši taku uz pareizo ceļu: viņa turpmākais uzdevums ir prast šo ceļu pareizi iet,” - tā par Norviļa mūzikas valodu, vēl gan tās veidošanās stadijā, 1939. gadā rakstīja Volfgangs Dārziņš.

Bet pirms gadiem divdesmit, veidojot raidījumu par Jāni Norvili radiociklā "Svešatnes latviešu mūzikas dzīve", tā autore, muzikoloģe Līga Jakovicka pauda, ka ir grūti un pat neiespējami radīt vispusīgu priekšstatu par cilvēku, kuru tu pazīsti tikai pēc mūzikas lappusēm. Tāpēc topošajā grāmatā par Jāni Norvili, kuras pirmā dzirkstel bija muzikoloģes Lienes Jakovļevas 1991. gada bakalaura darbs par Jāni Norvili, liela loma un vieta ir publikācijām par Jāni Norvili Latvijas un ārzemju presē, komponista draugu, līdzgaitnieku, viņa vadīto kora dziedātāju un radinieku atmiņām, kurās bagātīgi atklājas gan Jāņa Norviļa radošais, gan cilvēciskais portrets, vide, kurā Jānis Norvilis uzauga un guva pirmās muzikālās ierosmes, trimdas ceļi, - līdz pat Jāņa Norviļa atzīšanas stundai Latvijā. Strādājot pie grāmatas par Jāni Norvili, šo rindu autorei laimējās satikt arī dažus cilvēkus, kuri Jāni Norvili pazinuši personiski. Un viens no šādiem cilvēkiem ir komponista krustmeita – Jasmīna Ošiņa, kas savu bērnību pavadīja savu vecvecāku mājās – Praulienas "Kalna dzirnavās". Biežs ciemiņš tur bijis arī Jānis Norvilis, kas pēc pārcelšanās uz dzīvi Rīgā, vasarās vienmēr braucis uz Praulienu, palīdzējis vecākiem talkas darbos un zem kuplā ozola dzirnavu mājas pagalmā – komponējis mūziku.

No 1946.-1965.gadam Jānis Norvilis un Emilis Melngailis bija svešatnes latviešu dziesmu svētkos vai dziesmu dienās visvairāk atskaņotie mūzikas autori.

Kanādā dzīvojošais Jāņa Norviļa draugs un kolēģis Arvīds Purvs pārliecināts, ka nekur pasaulē ārpus Latvijas J.Norviļa dziesmas nav tik daudz dziedātas kā Toronto dziesmu vienību vīru kora Viesturs, ansambļa "Kalvis", Toronto Daugavas vanagu sieviešu kora "Zīle" u.c. koncertos. Un ne jau tikai reizi vien. Bet, attiecībā uz dziesmu "Daugav’ abas malas", "ir pilnīgi neiespējami saskaitīt, cik simtām reižu tās dziedātas trimdas latviešu nacionālos sarīkojumos četros kontinentos. Pilnīgi droši, ka tās ir vairāk dziedātas kā pat "Dievs, svētī Latviju",” raksta Arvīds Purvs kādā vēstulē šo rindu autorei.

Brīdī, kad komponistu Jāni Norvili godinām viņa 105. dzimšanas dienā, savās īstajās mājās – Latvijā, viņš beidzot ir atgriezies. Atgriezies savās skaistajās dziesmās, no kurām daudzas jau ir folklorizējušās un, krītot dzelzs priekškaram, kļuvušas par dziesmotās revolūcijas un Latvijas neatkarības alku simboliem. Pēc daudziem komponista noklusēšanas gadiem dzimtenē, līdz ar trešo atmodu sita arī Jāņa Norviļa atzīšanas stunda Latvijā. Sākot ar 1988. gada manifestāciju "Par tiesisku valsti Latvijā", Jāņa Norviļa dziesma "Daugav’ abas malas" skan ikvienā nozīmīgā tautas pulcēšanās reizē. 1989. gada decembrī Jānim Norvilim neklātienē tika piešķirta Latvijas Komponistu Savienības un agrofirmas "Uzvara" sarūpētā Jāņa Ivanova prēmija. Tomēr visaugstākais gods komponistam tika parādīts 1990. gadā. Gandrīz pēc pusgadsimta pauzes, trīs viņa pazīstamās dziesmas ("Balsis" ar J.Miesnieka dzeju, "Mūsu zeme" – Rainis, "Vakarjunda" – L.Breikšs) tika uzņemtas XX Vispārējo latviešu dziesmu svētku programmā. Tās gaisā pacēla 15 000 balsu Dziesmu svētku kopkorī Mežaparka estrādē. Un, kad komponistam viņa 85. dzimšanas dienā šo saviļņojošo mirkli atgādināja viņa draugi, tuvinieki un dziesmu mīļotāji, tad sirmais meistars paskumji, bet reizē priecīgi sacījis: "Tu kļūsti gadu no gada vecāks, bet tava jaunības dziesma nāk tev līdz."

Jau vairākus gadus Jāņa Norviļa vārdu nes arī Madonas mūzikas skola. Šo nosaukumu skolai savulaik burtiski izkarojis tās direktors Artis Kumsārs, kurš nu jau diemžēl devies mūžībā.

Kas zina, kā būtu iegrozījusies Jāņa Norviļa dzīve un daiļrade, ja bēgļu straume komponistu nebūtu aiznesusi svešumā...

1944. gada rudenī (vasarā?), kad vācu gaisa spēku izpalīgiem – karadienestā iesauktajiem pavisam jauniņajiem latviešu zēniem un viņu skolotājiem dažu stundu laikā bija jāatstāj Rīga, jāatstāj Latvija, - kopā ar viņiem, sievu un mazo dēlēnu, līdzpaņemdams vien Latvju dainu sējumus un kokli, labprātīgā trimdā devās arī Jānis Norvilis, visu savu atlikušo mūžu pavadot svešumā, bet ilgas pēc dzimtenes remdējot savās kora un solo dziesmās.

Jāņa Norviļa maizes darbs Kanādā bija koru diriģenta un ērģelnieka pienākumi Sv. Pētera baznīcā. Tā bija lielākā luterāņu baznīca Kanādā un atradās 100 km attālumā no Toronto, - Kičeneras pilsētā, kas līdz pat 1916.gadam saukta par Berlīni, - tik stipras tajā bijušas vācu ieceļotāju – menonītu tradīcijas. Sv.Pētera baznīcā Jāņa Norviļa pārziņā bija četri draudzes kori.

Kā atceras Norviļa draugs un līdzgaitnieks, diriģents Arvīds Purvs, līdztekus amata pienākumiem Kičeneras Sv.Pētra baznīcā, Jānis Norvilis vadījis arī Kičeneras-Vaterlū jaukto kori, latviešu draudzē spēlējis ērģeles, aktīvi iesaistījies dziesmu svētku organizēšanā, bijis viens no virsdiriģentiem pirmajos piecos Latviešu dziesmu svētkos Kanādā un IV Vispārējos dziesmu svētkos Amerikā. No 1962.līdz 1967.gadam Jānis Norvilis pildīja Latviešu dziesmu svētku biedrības Kanādā padomes priekšsēža pienākumus un katra mēneša otru un ceturto svētdienu bija dzirdams un redzams televīzijas raidījumos. Jāņa Norviļa reputācija auga ne tikai latviešu, bet arī kanādiešu vidē, un, kad Sv.Pētera draudzei tika uzcelts jauns dievnams, ērģeles tajā iebūvēja pēc Jāņa Norviļa norādījumiem.

Jāņa Norviļa spītīgie centieni „sadraudzēt ērģeles ar latviešu tautas dziesmu melodijām” viņa laikabiedros tika uzņemti ar izpratni, taču nereti raisīja arī diskusijas trimdas latviešu mūzikas vidē.