Šodien, 5. decembrī, Sanktpēterburgas Filharmonijas Lielajā zālē notiks atvadīšanās no mūžībā aizgājušās leģendas - visu laiku brīnišķīgākā un cilvēcīgākā latviešu maestro Marisa Jansona.

Itin visi - Marisa Jansona kolēģi, klausītāji, mūzikas mākslas pazinēji - piedzīvojuši milzīgu zaudējumu, kura mērogs pilnā mērā vēl jāaptver...

Kavējoties atmiņās par Meistaru, "Klasika" aicina vēlreiz noklausīties Gundas Vaivodes 2015. gadā veidoto "Benefici", kas tapa brīdī, kad Mariss tika godināts kā Latvijas Lielās mūzikas balvas laureāts par mūža ieguldījumu.

***

Viena Lielās mūzikas balvas sudraba statuete jau nopelnīta - pēc neaizmirstamā LNO atjaunošanas koncerta kopā ar LNSO 1995. gadā Rīgā. Abpus šim gadskaitlim un vietai maestro strādājis ar visslavenākajiem pasaules orķestriem Amerikā un Eiropā, ar vieskoncertiem apbraukājis visus kontinentus un aizvadītajā gadā atkal iegriezās Latvijā.

Mākslas zinātniece Laima Slava, kura seko Marisa Jansona koncertdarbībai visā pasaulē, pēc Marisa Jansona un Bavārijas Radio simfoniskā orķestra koncerta Latvijas Nacionālajā operā pagājušā gada 7. novembrī atzina: "Te ir gan emociju dziļums, gan smalkums - tādas netveramas lietas, no kurām netiec vairs vaļā, ja tajā esi iekšā. Tas, kā Mariss klausītājus ikreiz spēj ievilkt mūzikā, ko viņš atskaņo, ir apbrīnojami! Lielisks bija Dvoržāks, fantastisks - Šostakovičs, vedinot skaidri saprast, ko nozīmē dzīvot monstra apskāvienos... Runāt ir lieki, bet tas bija fantastiski. Šādu brīžu dēļ ir vērts dzīvot."

Pēc koncerta sajūsmināts bija arī komponists Andris Dzenītis: "Šostakoviča Piektās simfonijas atskaņojums bija ģeniāls... Dvoržāka gadījumā pārsteidza īpatnējā tempu izvēle. Neesmu speciālists diriģēšanas žestu jomā, bet interesanti bija secināt, ka Marisam Jansonam piemīt lielajiem diriģentiem tipiskā īpašība - dažbrīd žests ir skaidrs, dažkārt - nesaprotams, bet visi kā viens atsaucas pat viņa mazā pirkstiņa vidējā kauliņa kustībai..." Jūsmīgas pārdomas toreiz pauda arī sastaptie pianisti Lelde Paula un Arnis Zandmanis, kā arī vijolnieks Andris Pauls.

Minhene. Pusnakts saruna ar Maestro

Zinot, ka maestro uz 3. marta svinīgo ceremoniju aizņemtības dēļ ierasties nevarēs, Gunda Vaivode 2014. gada janvāra beigās devās pie viņa uz Minheni. Ļoti saspringtajās pāris nedēļās, kad Bavārijas Radio simfoniskais orķestris spēlēja sešus koncertus ar četrām atšķirīgām programmām, diriģents tomēr atrada mazu brīdi teju pusnakts sarunai, kas viņam šķita svarīga. Lai pateiktos.

"Liels paldies par šo balvu! Pateicos jums par atbalstu, uzmanību, draudzību! Saņemt balvu no savas dzimtenes, no Latvijas, man ir kas sevišķs un ļoti nozīmīgs. Jo mēs visi esam nesaraujami saistīti ar savu dzimteni... Kā jau vairākkārt esmu teicis, jo vecāks kļūstu, jo vairāk mani ar Latviju saista jūtas un emocijas. Arvien biežāk atceros savu bērnību. Man ļoti patīkami atbraukt uz Rīgu, kaut arī diemžēl tas izdodas reti. Tāpēc šo balvu uztveru kā kaut ko sevišķu un ļoti, ļoti tuvu."

Vaicāts, ko pats maestro uzskata par vissvarīgāko, visnozīmīgāko panākumu savā dzīvē, Mariss Jansons teic tā: "Domāju, ka vissvarīgākais ir tas, ka savu dzīvi esmu veltījis mūzikai un ļoti nopietnam, pamatīgam darbam. Vienmēr esmu centies būt taisnīgs: varbūt ne katrreiz tas izdevies, tomēr vecāki šai ziņā man iemācījuši ļoti daudz... Ikvienam bērnam ir svarīgi, kādas vērtības viņam iemāca vecāki, lai saprastu, kas dzīvē ir svarīgākais, kā jāizturas pret citiem. Šai ziņā, manuprāt, esmu centies iet godīgu ceļu. Un esmu lepns par to, ka šiem principiem esmu bijis uzticīgs jau kopš bērnības."

Mariss Jansons bijis elks un spoža vadzvaigzne visiem jaunajiem latviešu diriģentiem. Īpašs paldies viņam pienākas par Andra Nelsona iedvesmošanu un skološanu. "Skaidrs, ka es viņu atbalstīju, kā vien varēju. Kad pirmos gadus Andris pie manis brauca, iepazīstināju ar visiem, ar kuriem varēju. Bet - dzīvē ir tā: jūs varat runāt, lūgt, pārliecināt, un - labi, uzaicinās tevi vienreiz. Bet, ja tu nebūsi labs un nepatiksi, nekas nepalīdzēs. Cilvēkam pašam jābūt atbildīgam par savu veikumu un rezultātu. Tajā ziņā priecājos par Andri. Viņa mākslinieciskā dzīve šobrīd iet augšup."

Pie orķestra maestro allaž iet ar pozitīvu enerģiju. Taču kā var iekarot autoritāti simt dažādi domājošu cilvēku vidū? "Tikai ar to, ka esi profesionāls un augstas klases mūziķis. Jo visi jau skatās, analizē un redz, kas tu esi. Visas pārējās lietas palīdz tikai īslaicīgi.

Lai iegūtu īstu autoritāti un cieņu, tev pašam jābūt ļoti augstā līmenī. Lielu lomu jo īpaši tagad spēlē arī tas, kāds tu esi kā cilvēks. Agrāk diriģentiem piemita cita vara. Daudzi mūziķi atzinuši: ja Toskanīni dzīvotu tagad, viņš neko tik grandiozu nevarētu izdarīt.

Jābūt labam cilvēkam: tad pret tevi izturēsies ar cieņu un pat ar mīlestību."

Ko par savu mērķi izcilais diriģents izvirzījis šobrīd? "Strādāt, sniegt labus koncertus. Ja jūtu, ka koncerti un mēģinājumi aizritējuši godam, ar panākumiem, tas dod lielu spēku un enerģiju. Tas mani balsta gan kā cilvēku, gan mākslinieku. Šobrīd sapņoju par operu. Man visu laiku gribas strādāt operā, diemžēl līdz šim tas nav izdevies tik daudz, cik būtu gribējis."

Rainis, kuram šogad svinam 150. jubileju, reiz teicis, ka "pastāvēs, kas pārvērtīsies..." Vai šos viedos vārdus maestro var attiecināt arī uz sevi?

"Kad man prasa, lai izstāstu par savām kvalitātēm, parasti atbildu - prasiet citiem. Nezinu. Baidos objektīvi atbildēt. Varu teikt tikai to, ka es cenšos."

Minhene. Mariss Jansons mūziķu vērtējumā

Bavārijas Radio simfoniskā orķestra pirmajam flautistam Henriham Vīzem Gunda Vaivode vaicā, kas Marisā Jansonā ir īpašs - gan kā mūziķī, gan cilvēkā. "Kā māksliniekā apbrīnoju viņa efektīvo darbu mēģinājumos - simfonijas mēs mēģinām ekstrēmi īsā laikā, bet tik intensīvi, ka visas diriģenta vēlmes paliek mūziķu atmiņā. Viņam līdzi ir partitūra, kas vienmēr perfekti sagatavota. Ja kādu instrumenta balsi mēgina, viņš zina, kam tur jāatskan. Viņš ir spēcīgs it visā, bet vienmēr ļoti aizraujoši ir spēlēt Šostakoviča mūziku, romantiķus, arī 20. gadsimta pirmās puses autorus - Bartoku, Stravinski. Piemēram, mums bija izcils "Svētpavasara" atskaņojums. Bet Vīnes Musikverein zālē spēlējām Ravela "Dafnīds un Hloja". Tā bija lielākā muzikālā dāvana, ko esmu no viņa saņēmis... Mariss vienmēr rūpējas par to, lai orķestrī ikviens justos komfortabli. Pēc katra solo viņš pavaicā: "Vai jūs jūtat labi?" Tas mums orķestrī kļuvis jau par sakāmvārdu, jo gramatiski pareizi būtu teikt - vai jūs jūtaties labi? Bet mums ir savs - Marisa sakāmais. Viņš ļoti labi runā vāciski, un šis jautājums parāda viņa tēvišķo attieksmi."

Jautājumu, ar ko Mariss Jansons ir atšķirīgs no citiem diriģentiem, Gunda uzdod arī Bavārijas orķestra koncertmeistaram, vijolniekam Antonam Barahovskim no Novosibirskas. Viņš atklāj: "Ar diriģentiem mums laimējies - tie patiesi ir tikai ļoti labi. Marisu atšķir viņa uzticība mūzikai, godīgums ikvienā mēģinājumā. Viņš nevienu mēģinājumu nav saīsinājis - pat tad, kad bija smagi slims, pēc operācijas, kas pavadīta pilnā narkozē, nākamajā dienā viņš stāvēja orķestra priekšā - pilns mīlestības, sapratnes, un vadīja vienu no mūsu nozīmīgākajiem tās sezonas mēģinājumiem: Šēnberga "Gurres dziesmas" ar trīskāršo orķestra sastāvu un diviem koriem. Viņš bija uz samaņas zaudēšanas robežas, bet šajā mūzikā ielika tik daudz no sevis, ka tas atmaksājās. Koncerts bija īpašs. Viņu raksturo arī godīgums, neticama cilvēcība visdažādākajās situācijās. Kā saka vācieši, viņš deg par šo orķestri, un šī īpašība tiek augstu vērtēta visā pasaulē."

Bet vaicāts, kas bijis skarbākais vārds, ko Mariss Jansons veltījis orķestrim tā ikdienas darbā, Antons Barahovskis aizdomājas: "Domāju, ka mums ir mazas problēmas ar disciplīnu... Tad viņam nolaižas rokas un atskan: "Dāmas un kungi, nu, tā taču nevar!" Tas ir pats skarbākais, pēc kā mūziķi, protams, saņemas. Viņš it kā ļauj citiem rīkoties, uzticas, un cilvēki mēdz to pārprast - nu, re, tagad mēs varam! Bet ir robežas. Un tomēr - skarbu vārdu no viņa vēl nekad neesmu piedzīvojis..."

Vai koncertā Mariss mēdz pārsteigt? "O, jā! Tā ir spontanitāte. Liekas, mēģinājumā viss jau izlikts, bet pēkšņi ieslēdzas tāds kā turbodzinējs, un koncerts izdodas lieliski," - tā Antons Barahovskis.

Stāsta Bavārijas Radio simfoniskā orķestra pirmā flauta Florians Zonnleitners: "Marisa Jansona laikmets zināmā mērā atkārto manu sākumposmu orķestrī, kad galvenais diriģents bija Rafaels Kubeliks. Abus māksliniekus vieno nepastarpināta emocionalitāte un radošums koncerta brīdī, kā arī pavisam vienkārša mīlestība uz mūziku. Kubelikam tā galvenokārt bija čehu un Vīnes klasiķu mūzika, Jansonam - krievu mūzika. Pēc racionālā mēģinājumu procesa šis tiešums un radīšana klausītāju klātbūtnē - tas ir lielākais prieks, ko orķestrants var gūt. Šie abi diriģenti mums to ir snieguši." 

Pirms pāris gadiem, kad Minhenē Mariss Jansons jau saņēma vienu balvu par mūža ieguldījumu - Ernsta fon Sīmensa balvu, Gunda Vaivode tikās ar pasaulslaveno čellistu Jojo Ma. Viņi ar Marisu ir seni draugi.

"Mariss Jansons ir paraugs, kuram es vēlētos līdzināties gan kā mūziķis, gan kā cilvēks.

Uzstāties ar viņu ir prieks, var sajust atvērtību domās, žestos un to, kā mīlestība tiek pārvērsta gaismā. Par viņa cēlo dabu liecina arī fakts, ka Sīmensa balvu Mariss nekavējoties veltīja jaunās koncertzāles celtniecībai. Mariss ir ļoti tiešs, nesavtīgs, ar absolūti skaidru domu, kas viņam jāizdara dzīvē un mākslā. Par to runā arī orķestra mūziķi."

Šobrīd varam vien skumt un pukoties līdz ar visiem pasaulslavenajiem solistiem, Bavārijas Radio simfonisko orķestri un diriģentu Marisu Jansonu, jo vairāk nekā 10 gadu ilgā cīņa un diriģenta lielais ziedojums nav atalgots ar varas cilvēku adekvātu rīcību. Tieši otrādi. Minhenes jaunās koncertzāles celtniecība ir noraidīta. Līdz ar to pastāvīga stūrīša uz Bavārijas dārgās zemes Bavārijas Radio simfoniskajam orķestrim vēl aizvien nav.

Mirkļi Amsterdamā

Šajā ziņā vairāk paveicies Marisa Jansona otram orķestrim - Amsterdamas karaliskajam Concertgebouw. Jau 125 gadus tas mājo vienā no pasaules labākajām koncertzālēm, kurā 11 gadus par galveno diriģentu strādā Mariss Jansons. Ar fantastiskajām Mālera, Štrausa, Šostakoviča, Čaikovska un citu komponistu mūzikas programmām Mariss Jansons noteikti paliks holandiešu atmiņā, tāpat kā mūsu atmiņā ir spilgtais Concertgebouw koncerts Latvijas Nacionālajā operā. To īsi pēc šī notikuma Gunda Vaivode pārrunājusi ar toreizējo Latvijas vēstnieci Nīderlandes karalisē Baibu Braži. Raidījumā ieklausāmies arī viņas viedoklī.

"Viņš nekad nebūs tas, kurš sevi izcels pāri citiem.

Priekšplānā viņš allaž izvirzīs orķestra kopīgo darbu, solistus. Taču pēc vairākiem gadiem gan orķestris, gan publika sapratusi: tieši Mariss šo orķestri pacēlis vislielākajos augstumos." Par Marisu Jansonu domas pauž arī Concertgebouw mūziķi.

Kopā ar Amsterdamas orķestri un kori "Latvija" Gunda Vaivode pirms pusotra gada devusies uz Sanktpēterburgu un Maskavu, kur izcilos vieskoncertos Gustava Mālera Otrās simfonijas atskaņojumos solo dziedāja slavenā zviedriete Anna Lārsone: "Īstai un patiesi labai mūzikai var vienkārši ļauties. Man patīk šo darbu atskaņot ar Marisu Jansonu, jo katra reize ir atšķirīga. Šī ir nu jau ceturtā. Viņš ir superzvaigzne, taču vienlaikus - ļoti pazemīgs pret mūziku un mūziķiem. Viens no tiem retajiem diriģentiem, kurus mūziķi mīl, jo viņš nekad necenšas būt arogants - viņš domā vienīgi par atskaņojumu. Tas ir tik neierasti šajā profesijā, jo ne katrs diriģents mīl mūziku: lielākā daļa mīl paši sevi..."

Ne reizi vien sarunās Mariss Jansons atzinis, ka koris "Latvija" šobrīd pasaulē ir vislabākais. Un, ja vien būtu tāda iespēja, uz vērienīgajiem atskaņojumiem viņš aicinātu tikai viņus. Stāsta kora "Latvija" dziedātāja Ilze Rubiķe: "Mariss Jansons ir absolūti unikāla personība, visīstākais Dieva instruments ar pārpārēm plūstošu beznosacījuma mīlestību pret mūziku un absolūtu atdošanos tai.

Viņš uznāk, paceļ rokas, un tad notiek saslēgšanās - sākas brīnums, tāda pacelšanās desmit centimetrus virs zemes, kas turpinās no pirmās līdz pēdējai notij. Pilnīga sirds zemestrīce, kas notrauc ikdienas putekļus..."

Etīde par Karlosu Klaiberu

Ja Mariss Jansons ir elks un piemērs daudziem jo daudziem mūsdienu diriģentiem, tad paša maestro Jansona ideāls allaž bijis argentīniešu diriģents Karloss Klaibers. Viņa vārdu Mariss vienmēr minējis kā savu paraugu un daudzkārt klausījies arī viņa mēģinājumus. Bet reiz abi bijuši mainītās lomās, jo Klaibers izteicis vēlmi apmeklēt Marisa Jansona mēģinājumu.

"Pirms mēģinājuma Klaibers ienāca pie manis diriģentu istabā un kādu stundu aizvadījām sarunās. Viņš daudz prasīja par Mravinski, jo fon Karajans un Mravinskis - tie, viņaprāt, bija labākie diriģenti. Starp citu, Mravinskis bijis vienīgais, kurš nelaidis Klaiberu mēģinājumā! Pēkšņi Klaibers saka: "Ziniet, es ļoti mīlu Čehovu", un sāk raudāt. Viņš bija ļoti jūtīgs cilvēks, šausmīgi jūtīgs! Ļoti ātri varēja arī apvainoties. Mana mēģinājuma laikā, kurā strādājām pie Brāmsa Otrās simfonijas, viņš sēdējā zālē un reaģēja ļoti skaļi. Sākumā domāju: Mein Gott!, ko viņš tur runā, viņš taču man ir TĀDA autoritāte... Kad pēc tam maestro teica, ka viss viņam ļoti paticis, nomierinājos... Izrādās, viņš skaļi saucis "Brīnišķīgi! Kā viņš to dara, es tā nevaru!""

Šodiena Marisa Jansona skatījumā

Maestro Mariss Jansons nav mākslinieks, kurš ik pa laikam nāk klajā ar skaļām deklarācijām. Taču šodienas apkārtējās dzīves norisēs viņš allaž ir ieinteresēts un domās aktīvi klātesošs.

"Mēs dzīvojam ļoti grūtā laikā...

Taču teikšu tā: lai gan vairāk esmu pesimists, dzīve ir skaista! Ir patīkami dzīvot, ja prieku sagādā darbs un laba darīšana citiem.

Tā ir liela bauda. Diemžēl šodien ejam tajā virzienā, kad zaudējam dvēseles dziļumu, izpratni par daudzām vērtībām, uzmanību veltot materiālajām lietām, kas, protams, arī ir svarīgas. Taču ar to cilvēka eksistencei ir par maz. Un tur saskatu lielas problēmas. Reizēm domāju: ārprāts, dzīvojam taču 21. gadsimtā, kad cilvēkam vajadzētu būt augsti attīstītam intelektam. Tā vietā cilvēki nogalina viens otru un naudas dēļ ir gatavi darīt šausmīgas lietas. Nu, kā tas var būt?! Un šajā kontekstā skaistumu spēj radīt mūzika. Ja vien cilvēki to vairāk klausītos un apzinātos, cik svarīga tā ir dvēselei, cik daudz emociju un pozitīvu impulsu tā var sniegt, būtu citādi. Šajā ziņā mēs, mūziķi, esam laimīgi cilvēki."