LSM ziņās: Lielās mūzikas balvas nominants Andris Dzenītis: Man vajag šķiesties ar krāsām, man vajag vēl krāsas

2019. gada 7. septembrī Dzintaru koncertzālē Gidons Krēmers un "Kremerata Baltica" diriģenta Fuada Ibrahimova vadībā pirmatskaņoja Andra Dzenīša opusu "Leaves leaving Leipzig". Tas izrādījās tik spilgts un iedarbīgs, ka līdz ar Gundegas Šmites un Santas Ratnieces jaundarbiem nominēts "Lielajai mūzikas balvai 2019" kategorijā "Gada jaundarbs".

"Stīgu orķestris man bijis dažādās kombinācijās, bet jāteic, ka tam vienam pašam gandrīz neko neesmu rakstījis – viens darbiņš bijis skolā, devītajā klasē uzrakstīju "Noveli", ko atskaņoja Latvijas Filharmonijas kamerorķestris ar diriģentu Dzintaru Jostu – tas bija pirmais pirmais lielais darbs orķestrim," atceras Dzenītis. "Varbūt neesmu tam rakstījis tāpēc, ka vienmēr licies – man vajag šķiesties ar krāsām, man vajag vēl krāsas. Bet tas ir brīnišķīgs sastāvs – tāds pagarinājums stīgu kvartetam, tikai ar daudz plašākām iespējām. Vēlme rakstīt stīgu orķestrim pieaugusi tieši orķestra Kremerata Baltica dēļ – tam man vienmēr gribējies uzrakstīt. Nu tad es arī, tā teikt, drusciņ varbūt arī pats uzprasījos..."

Uz jautājumu, kā raisījies darbs ar Gidonu Krēmeru, komponists stāsta: "Ar Gidonu līdz tam nekad nebiju ticies personīgi, un arī darba rakstīšanas laikā tas nenotika – sazinājāmies ar Ingrīdas Zemzares starpniecību par atsevišķiem nebūtiskiem jautājumiem."

Dzenītis neslēpj, ka vienmēr sapņojis, ka Gidons Krēmers reiz varētu nospēlēt kādu viņa darbu. "Ne tāpēc, ka viņš ir slavens, bet tāpēc, ka labi atceros, ka manos agrīnajos pusaudža gados, kad sāku iepazīt laikmetīgo mūziku, Krēmers bija tāda centrālā persona. Man bija ļoti liela interese par Šnitkes un daudziem citiem postpadomju komponistiem, un Šnitke man bija elks... Viņa vijolsonāte ''Quasi Una Fanastia'' tajā laikā man bija paraugu paraugs, un biju šokā, kā Krēmers to spēlēja... Kad toreiz skolā rakstīju savu Vijoļsonāti, domāju – tā jāspēlē Krēmeram," sirsnīgi smejas Andris Dzenītis.

Komponists novērojis, ka Krēmers bieži mēdz improvizēt. "Es, protams, nekādā ziņā Gidonam to nepārmetu – viņš ne vienmēr precīzi ievēro nošu tekstu, bet viņam tas izdodas tik pārliecinoši – pielikt vēl kaut ko klāt tam raksturam un domai, ko komponists radījis, un nekad viņš netrāpa garām ar to, ko viņš pats no sevis pieliek. Tās ir dažādas vieglas vaļības – gan tehniskas, gan intonatīvas, kas piešķir lielāku šarmu un zīmogu, ka to spēlē Krēmers, nevis kāds cits. (..) Šajā gadījumā mani tas ļoti apmierināja – varbūt ar kādiem citiem izpildītājiem būtu pakašķējies un teiktu, ka neder... Zināju, ka Gidons mīl interpretēt, un šajā gadījumā tiešām atstāju viņam šo iespēju."

Vai Gidons akceptējis to, ko rakstījis Dzenītis? "Viņš neko nejautāja," atklāj komponists. "Toties notis bija sazīmētas ļoti raibas, ar dažādas krāsas zīmuļiem, un tas vien jau ir to vērts – paskatīties uz tām, jo Krēmers bija ļoti rūpīgi mācījies; un drīzāk bija tā, ka Gidons orķestrim aizrādīja vaļības tajos brīžos, kad orķestranti bija izdomājuši kādus savus štrihus. Teicu, ka nav jau it kā slikti, bet Gidons uzreiz vērsās pie vijolēm un sacīja: "Spēlējiet tā, kā komponists rakstījis!” Jā, bet tas taču esot baigi grūti... "Bet komponists tā grib!"

Esmu diezgan piekasīgs šīm lietām, kuras savā galvā izdzīvoju – cenšos izjust katru štrihu, līdz ar to man komponēšanas process vienmēr ir daudz ātrāks nekā nošu kārtošanas un visu sīkumu salikšanas laiks."

Vairāk un plašāk šeit!