LMB nominants Aigars Raumanis: Mazliet tajās smadzenēs kaut kas ir jāieliek arī iekšā

"Ne jau tas, ka daudz pūšam, mūs padara par labiem mūziķiem. Mazliet tajās smadzenēs kaut kas ir jāieliek arī iekšā," ir pārliecināts saksofonists Aigars Raumanis – vairāku starptautisku konkursu laureāts, kurš arī dzied, spēlē kanteli, ērģeles un arī komponē. Šobrīd viņš kopā ar Ilzi Grēveli-Skaraini un Edgaru Cīruli pretendē uz "Lielo mūzikas balvu" kategorijā "Gada jaunais mākslinieks".

 Uz jautājumu, kuri ir tie trīs cilvēki, kuri lielu artavu devuši viņa attīstībā, Raumanis ar atbildi nevilcinās: "Pirmkārt, ērģelnieks Aigars Reinis, kurš arī šogad nominēts "Lielajai mūzikas balvai", par ko man ir ļoti liels prieks. Kopā ar viņu sāku spēlēt pirms vairāk nekā pieciem gadiem, kad vēl mācījos mūzikas vidusskolā – kopš tā laika mums bijuši ļoti jauki projekti. Viņš ir viens no tiem cilvēkiem, kurš mani izcēla mūzikas saulītē. Aigars mani ļoti iedvesmo, un viņa iespaidā esmu sācis mācīties ērģeles... Otrs cilvēks, kurš man daudz dzīvē ļoti palīdzējis, ir koklētāja Anda Eglīte. Tieši ar viņu pirms pieciem gadiem aizsākās mani kompozīcijas ceļi – uzrakstīju skaņdarbu Andas ansamblim "Cantata", un kopš tā laika esmu uzrakstījis jau ļoti kompozīciju. Trešais īpašais cilvēks jau trešo gadu ir Artis Sīmanis – viņš manā labā darījis ļoti daudz... Ja nebūtu viņa, droši vien balvai nebūtu nominēts. Pagājušajā gadā festivāls "Saxophonia" arī bija tas zīmīgākais punkts – visos koncertos spēlēju, pateicoties tieši Artim. Mediņskolā mācījos pie Oskara Petrauska un, protams, Arti Sīmani zināju, bet, kad Mūzikas akadēmijā pie viņa sāku mācīties, vairāk satuvinājāmies, sapazināmies, un tā tas viss sākās."

Ja par 2019. gadu – kādā krāsā tas bijis Aigaram Raumanim? "Tā varētu būt zelta krāsa, jo saksofons ir zelta krāsā. Pagājušogad pārsvarā spēlēju tikai saksofonu, izskatās, ka arī šogad un nākamgad tas tā būs. Protams, uzrakstu arī kādam draugam, kuram vajag skaņdarbu, bet pārsvarā tas ir saksofons, tagad ir arī ērģeles un visas citas lietas." Un Helsinkos dziedāšana? "Jā, es arī dziedu un spēlēju kanteli. Vienkārši sapratu – ja esmu aizbraucis mācīties, tad arī varētu iemācīties ko jaunu. Saksofonu spēlēju jau iepriekš, taču vajag jaunus impulsus, idejas, kaut vai tajā pašā ērģeļspēlē – frāzējumu lietas un repertuārs, ko neesmu spēlējis, ļoti palīdz arī saksofona spēlē. Jebkurš jauns impulss – vienalga, vai tā ir mūzika, teātris, māksla – viss palīdz. Nesen tieši to arī teicu vienam cilvēkam – ne jau tas, ka mēs daudz pūšam, mūs padara par labiem mūziķiem. Mazliet tajās smadzenēs kaut kas ir jāieliek arī iekšā."

Vairāk un plašāk šeit!