7. februārī 60. gadskārta aprit komponistam un arī skolotajam diriģentam Valtam Pūcem - sirsnīgi sveicot mūziķi, "Klasikā" tiekamies ar viņu gan mūzikā, gan sarunās.

Mūzika un teātris Valtam Pūcem ielikti jau šūpulī: viņa tēvs bija režisors Voldemārs Pūce, māte – aktrise Daila Kukaine-Pūce, un arī viņu trīs bērni saistīti ar teātra un mūzikas mūzām: Valta vecākais brālis ir aktieris Kaspars Pūce, māsa Dace Pūce – atzīta čella spēles skolotāja Emīla Dārziņa mūzikas skolā.

Pats komponists pēc Dārziņskolas absolvēšanas turpinājis skoloties Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā – kordiriģēšanas nodaļā pie Jura Kļaviņa, Ilgvara Matroža un Mendeļa Baša, kompozīcijā – Paula Dambja, Selgas Mences un Pētera Plakida vadībā. Jau studiju gados Valts Pūce sācis intensīvu sadarbību ar dažādiem ansambļiem un grupām, koriem, līdz astoņdesmito gadu vidū dibina savu grupu "Marana", kas spilgti un strauji iekaro īpašu vietu Latvijas mūzikas dzīvē. Par to un daudz ko citu Valta Pūces dzīvē un muzikālajā rosībā – sarunā ar gaviļnieku.

(sarunas fragments)

Rūta Paula: Gribam to vai nē, jubilejas mūs mudina uz relatīvu atskaiti vismaz pašam sev. Man pirmais spožais iespaids par jums radās "Maranas" laikos - tas bija 1986. gads. Pēc tam jau uzliesmoja ieraksti, koncerti, viss pārējais. Bet jūs ar savu mūziku un "Maranu" parādījāties brīdī, kad vēl diezgan strikti tika nodalīta akadēmiskā mūzika un tā saucamā estrāde, un tāda starpžanra it kā nemaz nebija. Un tad nācāt jūs ar "Maranu", ar citu skatu uz lietām - vieglāku, atbrīvotāku, ar jauniem, svaigiem ritmiem, jaunām, svaigām melodiju struktūrām, uzreiz visus uzrunāja, likās spilgti un interesanti. Pirms tam bijāt skolots akadēmiski, arī nodarbojāties diezgan akadēmiski - kā skolots kordiriģents vadījāt korus un bijāt vokālā žanra metodiķis. Vai arī jūs pats uzskatāt, ka tāds īsts Valts Pūce piedzima kopā ar "Maranu"?

Valts Pūce: Nujā, tāds Pūce, kādu tagad zinām... Tā bija savdabīga piedzimšana: 1986. gads un "Marana". Mēs tur lielākā daļa bijām Latvijas valsts konservatorijas studenti. Tolaik vēl studēju kordiriģēšanas nodaļā. Ja man prasa, kāpēc un kā tas tā gadījās, man īsti nav ko atbildēt - vienkārši notika kaut kāds klikšķis. Tas, ka es ar neakadēmisko mūziku līdz tam nebūtu bijis pazīstams, nav tiesa.

Jau no vidusskolas laikiem klimperēju visādos orķestros, ansambļos un grupās. Debija notika toreizējā kolhozā "Lāčplēsis" - man bija 15 gadi, kad sāku tur darboties: tā bija visparastākā ballīšu grupa - riktīgs kontrasts tam, ko mācīja skolā un vēlāk - konservatorijā.

Pēc tam kādā 1880. vai 1981. gadā iesaistījos ārtroka jeb džezroka grupā "Salve", kas bāzējās Jelgavā. Tā ka drusciņ jau biju paburzījies pa tām neakadēmiskajām aprindām. Bet "Marana" bija daudz akadēmiskāka, ja salīdzinām ar ballīšu stilu. Tas tiešām bija eksperiments, bet - paldies Dievam - izdevies. Būtībā mēs, akadēmiski izglītoti cilvēki, ar vijolēm, čelliem, oboju un kontrabasu spēlējām populāru mūziku. Tagad jau ir tāds krosovera žanrs, bet toreiz nekā tamlīdzīga vēl nebija, jo, kā jau jūs teicāt, bija strikti nodalīts - nopietnā mūzika un vieglā mūzika. Tas iedalījums man sen jau krita uz nerviem, un tad nu šī

"Marana" bija savdabīgs aizrādījums - ka nav ne vieglās, ne smagās, ne nopietnās, ne nenopietnās mūzikas - gluži vienkārši ir vai nu laba mūzika, vai slikta mūzika. To es visu mūžu gribu atgādināt un arī pierādīt.

Jūs pieminējāt krosoveru. Gribēju arī piezīmēt, ka jūs bijāt viens no pionieriem tā saucamajā cross-roads, kur viens otram panākas pretī akadēmiskie un neakadēmiskie žanri.

Jā, tagad jau tādu ir diezgan daudz. Toreiz, kad mēs sākām, Latvijā pavisam noteikti nebija nekā tamlīdzīgs, un arī pasaulē, starp citu, bija tikai tādi iedīgļi. Bija daži mēģinājumi, kurus veica daži autori - piemēram, man ļoti mīļš darbs ir Endrū Loida-Vēbera rokopera "Jēzus Kristus superstārs", kuras pamatā ir rokgrupa, un tas akadēmiskais skanējums tā kā pa virsu. Bet nu - domāju, ka tā bija populārā mūzika, kurai bija piestiķēta klāt stīgu grupa un pūtēji, jo pamatā tas viss bija roķīgs pasākums.

Jūs laikam visu mūžu tomēr esat palicis uzticīgs akustiskajai mūzikai.

Lielā mērā - jā. Es pat esmu Salacgrīvas novadā notiekošā akustiskās mūzikas festivāla patrons jau desmit gadus. Tā rīkotāji domāja, kuru tad ņemt par to atpazīstamo ģīmi, un saprata, ka cita jau nav. (smejas) Jā, jā, man jau ļoti [tas patīk]. Astoņdesmitajos gados mums bija diezgan daudz labu un populāru grupu, kas spēlēja visādu novirzienu mūziku, bet tās izmantoja ja ne elektroniku, tad vismaz elektriskos instrumentus. Bet "Maranas" eksperiments man pašam likās ļoti svarīgs un ļoti intriģējošs. Nu, laikam arī sanāca.

Vai atceraties savu pirmo kompozīciju?

Atceros gan - tas bija ļoti, ļoti sen, man varēja būt seši gadi. Tā bija tāda mirkļa delverība, kas bija saistīta ar to, ka mans tēvs, kurš bija kino un teātra režisors, ļoti gribēja uzņemt filmu par Sprīdīti. Mēs zinām, ka tāda filma ir - to vēlāk uztaisīja Gunārs Piesis, bet tēvs bija to tā kā iecerējis.

Viņš bija tā klusiņām sadomājies, ka es varētu spēlēt Sprīdīti, un visa cita starpā teica - tur vajadzētu Sprīdīša dziesmu, varbūt tev ir kāda dziesma padomā, varbūt tu vari sakomponierēt? Un es to ņēmu tā pa nopietno un uzcepu tādu dziesmeli, un varu teikt, ka tā ir mana pirmā kompozīcija.

Pēc tam gan tikai tā plinkšķināju. Astoņdesmitajos gados ar to sāku nodarboties nopietnāk.

Kā jūsu radošo darbību ietekmējusi ģimenes tradīciju sajūta? Par tēvu jau minējāt. Laikam teātra pasaule jūs iespaidojusi diezgan krietni. Galu galā - arī viena no pirmajām kompozīcijām izrādās tieši kinomūzika! 

Jā, jā, mans pirmais kinomūzikas darbs... (smejas)

Radu raksti mani ietekmējuši vislielākā mērā, jo abi vecāki bija saistīti ar teātri un kino, galu galā arī mans brālis ir aktieris un plaši zināms kā Ziemassvētku vecītis.

Faktiski jau visu savu bērnību esmu pavadījis kaut kur aizkulisēs, grimētavās, visādos pagrabos un šņorbēniņos - kur nu varēja tikt. Tā ka teātra smarža man ir asinīs, un, ieejot teātrī, es vienmēr sajūtos kā mājās. Bērnībā un arī pēc tam, kad sāku kaut ko radīt, viena no lielākajām, spilgtākajām sfērām bija tieši teātra un kino mūzika. Teātra jo īpaši. Deviņdesmito gadu sākumā man bija Nacionālā teātra posms, bet beigās - Dailes teātra posms. "Šveiks" bija pirmais manā Dailes teātra periodā. Tikai pēdējā laikā no teātra mūzikas esmu pagājis nost. 

Minējāt Nacionālo teātri kā pirmo. Kuras bija tas izrādes?

Diezgan daudzas.

Sākās tas viss ar ārpusplāna projektu, kad 1988. gadā Rolands Zagorskis, tolaik štata aktieris Nacionālajā teātrī, izdomāja, ka grib režisēt un uztaisīt pilnīgi dullu gabalu. Tas bija sengrieķu autora Aristofāna farss jeb komēdija "Putni".

Blakus visiem kolosālajiem Nacionālā teātra aktieriem, kas tur darbojās, viņš uzaicināja arī "Maranu". Mēs tur bijām piecu cilvēku sastāvā, ja nemaldos, no A līdz Z bijām uz skatuves, bet mums bija jāstrādā ar ķermeņa valodu, pantomīmiskām izdarībām. Aizpildījām muzikālo daļu. Tas bija sākums. Tā es Nacionālajā teātrī aizķēros uz gadiem septiņiem. Kā ļoti interesantu projektu varu minēt "Sniegbaltīti un septiņus rūķīšus", kas bija bērniem domāta izrāde. Uztaisījām to 1990. vai 1991. gadā, un izrāde tika drillēta kādus vienpadsmit gadus tā, ka kostīmi jau bija kļuvuši caurspīdīgi, salāpīti, pārlāpīti, dekorācijas juka ārā. Tas bija kolosāls gabals, vienmēr labi apmeklēts. To atjaunojot, dabūja pāršūt visus kostīmus un pārtaisīt visas dekorācijas, jo tās nebija lietojamas. Un tur bija vēl viena interesanta lieta.

Tā meitene, kas pirmajā uzvedumā bija Sniegbaltīte, vēlāk bija Ļaunā pamāte. Sniegbaltītes mainījās, jo regulāri kļuva māmiņas, un mēs visi bijām pilnīgā sajūsmā par septiņiem rūķīšiem. (smejas) Tas bija skaisti! 

Bērna ādā jums kā komponistam bijis jāiejūtas bieži. Arī multfilmās. Vai tas ir viegli? Droši vien, ka nē.

Protams, tas nav viegli. Tas tikai izklausās viegli! Jo jebkura veida mūzika top vienlīdz grūti, un atbildība ir vienlīdz kā bērniem, tā nebērniem, jeb

kā Aivars Neibarts, mans cīņu biedrs, teica - ir garļauži un ir īsļauži. Viņš cilvēkus nedalīja bērnos un pieaugušajos. Tad es arī varu teikt, ka ar vienlīdz lielu atbildību ir jāraksta gan īsļaužiem, gan garļaužiem. Un pie tam es teiktu tā, ka īsļaužiem rakstīt varbūt ir pat drusku komplicētāk,

jo formai jābūt ārkārtīgi skaidrai, tu tur nevari taisīt baigos eksperimentus, sak, gan jau kaut ko tur tā nomuļļās. Nu, nevar! Melodijai jābūt vienkāršai un perfektai, lai bērns saausās. Pretējā gadījumā tas iet viņam garām. Ja pieaugušajiem mēs varam kaut ko šad tad "iesmērēt", es atvainojos, tad bērnam nē. Viņš neteiks pieklājības pēc - nu, paldies, ļoti labi. Nu, nē! Tu redzi, ka viņam neinteresē. Tāpēc bērnu mūzikā ir tāds īpašs piesitiens.

Man šķiet, ka arī jums pašam tīri labi patīk būt uz skatuves. Ja mēs turpinām šo skatuves tēmu. Un pat īpaši "Maranai" taču arī tapuši koncertuzvedumi, sauksim tos par mūzikliem, vai tā pati kameropera "Šahs".

Par to patikšanu vai nepatikšanu nevaru nemaz tā atbildēt, vienkārši mana atrašanās uz skatuves, ja runājam par "Maranu", ir organiska, dabiska, jo mēs visi bijām tur. Es jau nebiju atrauts no kolektīva, kurš saraksta notis, dziļdomīgi sēž zālē un pamāca. Nē, mēs visi bijām komanda. Un visas programmas veidoju tieši tādam sastāvam, kāds tobrīd bija. Katram meklēju uzdevumu atbilstoši viņa vēlmēm un spējām. Un dabīgi, ka es pinu iekšā arī savu darbošanos. Un vēl par skatuvi runājot -

uz skatuves esmu no sešu gadu vecuma, jo Emīla Dārziņa mūzikas skolas zēnu korim, kas bija mani pirmsākumi, bija ļoti saspringta koncertdarbība. Tas bija tik organiski un dabiski, ka nevaru pateikt, ka tas ir kaut kas īpašs.

Vienkārši esmu tā izaudzis un viss. 

Jūsu mūzika vienmēr ir skaidra, saprotama, nepieblīvēta. Bet tajā vienmēr ir arī kāds cietais riekstiņš. Nav tā, ka ņemsi un dziedāsi, ņemsi un spēlēsi - tur ir, ko darīt arī profesionāļiem un pusprofesionāļiem. Tajā pašā laikā noteikti esat domājis arī par ierindas koristiem - proti, domājis par to, lai nevienam no atskaņotājiem priekšnesumu nepārvērstu par mokām. 

Jā. Piekrītu. Es par to vienmēr padomāju. Ar tiem skaņdarbiem ir tā - ja kāds uzrunā mani, ka grib kādu jaundarbu vai kādu jau esošu, es vienmēr pabrīdinu - ņemiet vērā, ka to mūziku ir ļoti viegli klausīties, bet galīgi nav viegli atskaņot. Dīvaini, bet tā tas ir. Es nevaru to paskaidrot, kāpēc tas tā ir sanācis, bet ja kāds paņem un tā pa vieglo grib, tad viņam tur nekas nesanāk. Tādi gadījumi arī ir bijuši.

Jūs nenoliedzami esat viens no mūsu populārajiem komponistiem, un droši vien to lielā mērā nosaka tas, ka jūsu mūzika uzrunā. Savulaik esat teicis šādus vārdus: "Manuprāt, mūzikai un mākslai vajadzētu būt dzīvi apliecinošai, nevis destruktīvai. Tas nozīmē - ne ārdošai, ne postošai, ne kādas negatīvas emocijas raisošai."

Jā, to es diezgan pasesn esmu teicis un joprojām tā uzskatu. Es tomēr atļaušos apgalvot, ka

mums tā realitāte jau tā ir pietiekoši nelīksma, ne vienmēr mums tā saule spīd mūsu ceļā, un, ja vēl māksla nodarbojas ar to, ka dzen tevi zemē iekšā vai gāž arvas spaiņus virsū, es to neakceptēju. Es domāju, ka mākslas pamatuzdevums ir celt mūs uz augšu.

Kaut vai emocionāli un visādi citādi. Kā nu kurš to saprot, protams. Bet tā kopējā tonalitāte, domāju, tomēr būtu vēlama pozitīva."

Vairāk un plašāk - ierakstā.