Komponistei Maijai Einfeldei 2. janvārī apritēja astoņdesmit. Moža, asprātīga, paškritiska, ar lielisku melnā humora izjūtu – tāda joprojām ir Einfelde, kuru 1997. gadā pasaules slavas augstumos burtiski uzsvieda uzvara prestižajā Bārlova kompozīciju konkursā Amerikā. Ja nu liktenis būtu lēmis citādi? "Domāju, mana dzīve būtu izvērtusies stipri savādāka," ir pārliecināta komponiste.

Teju visi Einfeldes darbi rakstīti konkrētiem izpildītājmāksliniekiem, un komponiste smej, ka gandrīz vienmēr mūziķiem uzprasoties pati: "Piemēram, pieeju pie kora "Sōla" diriģenta un saku: "Man jūs ļoti patīkat, vai nevaru jums kādreiz uzrakstīt?" Un tad gaidu reakciju. Savulaik biju aizgrābta no čellista Ērika Kiršfelda spēles, teicu, ka gribu viņam uzrakstīt sonāti. Tad mēs mīļi izšķīrāmies, un pēc trīsdesmit gadiem to beidzot uzrakstīju."

Nesen Latvijas Radio koncertstudijā Ilona Meija un Herta Hansena ieskaņojušas viņām rakstīto Sonāti flautai un klavierēm...

Einfeldes tēvs bijis ērģeļbūvētājs, māte – baznīcas ērģelniece. Vaicāta, vai, ērģeļdarbus rakstot, šai ziņā jutusi kādu īpašu saikni, komponiste klusi noteic: "Kauns atzīties, bet – nē. Visu bērnību, līdz kādai sestajai klasei, katru svētdienu biju baznīcā: visus korāļus, ko mamma spēlēja, zināju no galvas, bet kaut kā tā pasaule palika sveša. Diemžēl arī šodien ar ērģelēm esmu uz jūs – jo tur ir tik daudz noslēpumu, tik daudz tembru. Pats ērģelnieks noteikti uzraksta labāk.

Drusku gan ērģeļu spēli Konservatorijā mācījos pie Nikolaja Vanadziņa, bet man tā kustību koordinācija bija tik neattīstīta, ka viņš vienmēr ļoti saskaitās, un tad es pārstāju iet – domāju, kāpēc man vairot mazvērtības kompleksus?

Tur rokas, kājas, viss neatkarīgi viens no otra – tas priekš manis par smagu,” sirsnīgi smejas Maija Einfelde un jautri teic, ka ar klavierēm gājis līdzīgi: "Ja cilvēks 13 gadu vecumā sāk tās mācīties un 17 gadu vecumā nonāk Mediņskolas klavieru klasē, tad vairāk par trijnieku dabūt nevar… Kaut arī man bija ļoti piemērotas rokas, bet tā motorika – tā nekādi nepadevās, nespēju bez jaukšanas nospēlēt…”

Tad jau kompozīcija izrādījās labākais risinājums? "Vienīgais! Kad Mediņos biju trešajā kursā, sapratu, ka uz Konservatoriju norīkojumu nedabūšu… Savā paspārnē mani paņēma Jānis Kaijaks, un gada laikā sagatavoja Konservatorijai. No trešā kursa iestājos pie Jāņa Ivanova. Ļoti gribēju pie viņa… Vēl joprojām manos darbos jūtams viņa zīmogs. Tas, ko profesoram nodarīja 1949. gada plēnums – tas ir noziegums. Viņš ir izcils komponists! Uzskatu, ka viņa Čellkoncerta lēnā daļa ir visu laiku skaistākā lappuse latviešu mūzikā.”

Kuri vēl ir tie balsti un lielgari, bez kuriem nu nekādi? "Pagaidām izplatījumā plivinos bez jebkādiem balstiem – mūziku klausos ļoti maz, daudz vairāk lasu,” atzīstas komponiste. "Ja nu tomēr, tad tie paši, kas bijuši iepriekš. Atsevišķi skaņdarbi. Bartoka "Zilbārža pils" vai Prokofjeva Pirmais klavierkoncerts, "Garāmslīdošie mirkļi". Nav iespējams uzskaitīt skaņdarbus, kas mani iedvesmojuši."

Un kas komponisti kaitina mūzikā, kas top šodien? "Garumi mani kaitina!

Atceros, jaunības dienās uzrakstīju solodarbu čellistei Maijai Prēdelei. Viņa saka – esot par īsu. Pielieku kaut ko klāt, un nu viņa saka – tāds pļāpīgs tas skaņdarbs kļuvis. Lūk, liekvārdība ir tā, kas mani kaitina.

Autoram varbūt tā neliekas, bet, ja esmu jau sapratusi, ko viņš gribējis teikt, un sāku gaidīt beigas… Ivanovs savulaik ļoti labi pateica: ja sāk krist zemē garderobes numuriņi, tad skaņdarbs ir pagalam... Tas mani kaitina – garumi, liekvārdība. Bijis pat tā, ka skatos, vai izpildītājam daudz lapu vēl priekšā, ko šķirt," pasmejas Maija Einfelde.

Vairāk un plašāk šeit!