Iedvesma kā Zilais putns. "Lielās mūzikas balvas 2019" laureāts Pauls Dambis

"Nevar salīdzināt manu mūžu ar mūžību – tas ir tikai mazs nogrieznītis no tā lieluma, kas mums dots. Bet arī tajā bijis ļoti daudz vietas mūzikai, un par to esmu ļoti pateicīgs," pauž komponists Pauls Dambis, kurš 25. februārī līdz ar Maiju Einfeldi saņems "Lielo mūzikas balvu 2019" par mūža ieguldījumu.

Dambja vecāki nav bijuši profesionāli izglītoti mūziķi, taču tēvs dziedājis korī un mamma tāpat, bet māsa mācījusies klavieres. "Kad visi trīs mājās "uz balsīm" sāka dziedāt, arī es, zem galda tupēdams, sāku dūkt līdzi," intervijā Maruta Rubeze atceras komponists. "Tēvs bija augsts tenors, mamma – gaišs soprāns, bet māsa – alts. Man bija ‘dundura balss’, taču pamazām to mūziku kaut kā piesavinājos, īpaši jau māsas spēli. Viņai ļoti mīļš bija Bahs, Šūberts un Šūmanis, un man tāpat.

Arī es pamazām sāku kaut ko grabināt un domāju, ka nu jau esmu liels mākslinieks. Kad mani aizveda uz 1. mūzikas skolu Bruņinieku ielā, skolotāja, mani paklausoties, saķēra galvu un teica – nu, ārprāts, tur taču nekā nav, pirksti krustām šķērsām, nevienu gammu normāli nevar nospēlēt. Nē, nē, nē, mēs nevaram tādu ņemt!

Tā es to domu atmetu, bet ar laiku bieži gāju uz Pāvila baznīcu. Tur bija koris un ērģelniece Estere Didrihsone, kura brīnumainā kārtā bija mācījusies pie Nikolaja Vanadziņa, studējusi muzikoloģiju, diriģēšanu un solo dziedāšanu. Viņa redzēja, ka es tur visu laiku ņemos, un vienā brīdī jautāja – varbut gribu kaut ko paspēlēt? Tā nu man izveidojās draudzība ar Didrihsones kundzi. Bija 50. gadu sākums, man jau bija četrpadsmit vai piecpadsmit, un viņa man sāka mācīt ērģeles. Sākām ar pedāļu tehniku, kas bija ārkārtīgi grūta un sarežģīta. Purniņš-papēdis, purniņš-papēdis, papēdis-papēdis, papēdis-purniņš... Tas bija ļoti veselīgi, jo sapratu, cik liela nozīme ir sinhronizēt savas kustības ne tikai ērģeļspēlē."

2006. gadā koncertciklā "Portretu galerija" Pauls Dambis, atbildot uz Oresta Silabrieža jautājumu par iedvesmas smelšanu mākslas radīšanai, sacīja tā: "Iedvesma – tas ir tāds Zilais putns... Tā var rasties no mūzikas, dzejas, arhitektūras, literatūras, no dažādiem citiem iespaidiem.

Kā teica Stravinskis, iedvesma ir tikai līdzeklis, jo svarīgākais jau ir nevis iedvesma, bet apcere un izziņas prieks jeb ziņkāre. Stravinskis to sauc arī par apetīti."

Vai komponistam arī realitātē izdevies sasniegt skaņu, kuru prātā iztēlojies kā ideālu? "Tas ir ļoti interesants jautājums – nezinu, vai esmu atradis. Manas skaņas ir Baha iniciālis – BACH. Nevaru no tām tikt vaļā. Gribu vai ne, tās mani visu laiku vajā. Īpaši pēdējos darbos lien ārā pa visām vīlēm. Tādēļ, ka šīs iniciāļu skaņas – sibemol, la, do, sibekar – satur sevī noteiktu struktūras segmentu: maza sekunda – maza terca – maza sekunda. Kā Svētā Trīsvienība.

Tas varbūt ir tas fascinējošais, kaut kā tam esmu uzdūries un netieku no tā vaļā. Jo parasti cenšos no citātiem savā mūzikā izbēgt."

1990. gadā klajā nāca mūzikas zinātņu doktores Ingrīdas Zemzares grāmata "Paula Dambja spēles". Vēl aizvien – aizraujoši lasāma un dzīvi apliecinoša. "Paula Dambja mūzika nav īslaicīgs prieciņš – tā risina lielās mākslinieciskās un cilvēciskās tēmas, tā ir pasaules harmonija," uzskata Zemzare. "Biju neizsakāmi noskumusi, ka viņa mūzika tajā romantiskajā nacionālajā jūsmā, kas mums bija pēc neatkarības atkalatgūšanas, aizvirzījās otrajā plānā. Jo mākslas dziļās, nopietnās spēles un rotaļas ir ļoti svarīgas cilvēka attīstībā."

"Cenšos saglabāt optimismu gan dzīvē, gan darbībā – jo bez laba joka, bez smaida nonāksi 'drūmajā atvilktnē', turklāt pašā apakšā," saka Pauls Dambis,

kurš savulaik bijis gan Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija Kompozīcijas katedras vadītājs, gan Latvijas Komponistu Savienība priekšsēdis.

Tagad Kompozīcijas katedru JVLMA vada viņa bijusī audzēkne Selga Mence, kura neslēpj prieku, ka šogad Lielo Mūzikas balvu par mūža ieguldījumu iegūst divi komponisti – Maija Einfelde un viņas skolotājs Dambis. "Ja nebūtu tikšanās ar viņu, nezinu, vai būtu komponiste. Viņš manos naivajos darbiņos ar savu profesionālo aci kaut ko prata saskatīt un teica - Selga, tev taču jāmēģina kompozīcija mācīties! Pauls Dambis mani iedrošināja, palīdzēja, ļoti priecīga nonācu viņa klasē un tā arī viņš mani izaudzināja – pie viņa beidzu gan bakalauru, gan asistentūru, un viņš bija tas, kurš mani uzaicināja strādāt Mūzikas akadēmijā, kur tobrīd bija kompozīcijas katedras vadītājs. Tagad man pašai bijuši un ir daudzi jauki un mīļi studenti."

Vairāk un plašāk šeit!