Dziedātāja Freda Kalēja bija Latvijas Nacionālās operas soliste ar skaistu dramatiskā soprāna balsi, kas reizē bija silta, dzidra un spoža.

LNO viņa ienāca trīs sezonas pirms opernama slēgšanas kapitālajam remontam. Ja uzmanīgāk ieklausīsities viņas pirmajos skaņu ierakstos, noteikti pamanīsit viņas izrunā maigu lietuviešu akcentu, jo Freda – stalta auguma vitālā, skaistā būtne ar tik izteiksmīgo skatienu, kas varētu pat sirdis lauzt, - dzimusi Lietuvā. Mācoties Ļeņingradas konservatorijas sagatavošanas kursā,  viņa bija salauzusi sirdi Ļeņingradā vokālo mākslu pilnveidojošajam latviešu dziedātājam Jānim Kalējam, un šī mīlestība 22 gadus veco Fredu atveda uz Latviju. 1979. gadā viņa nokārtoja iestājeksāmenus Latvijas Mūzikas akadēmijas vokālajā nodaļā, un savā klasē viņu paņēmis slavenais bass Gurijs Antipovs. Freda esot bijusi pirmā sieviete viņa pedagoģiskajā karjerā - "eksperimentālais trusītis”, kā skolotājs viņu saucis. Jaunās sievietes vēlēšanās dziedāt esot bijusi tik liela, ka drīz vien pēc meitiņas piedzimšanas viņa atsākusi apmeklēt dziedāšanas nodarbības.

Arī vēlāk, pēc akadēmijas absolvēšanas, kad sākusi darbu Latvijas Nacionālajā operā, bieži ņēmusi meitiņu līdzi uz mēģinājumiem, un Jāņa Mediņa operas „Uguns un nakts” nodošanas izrādē mazā Diāna stāvējusi blakus Rihardam Glāzupam orķestra bedrē un dziedājusi Spīdolas ārijas mammai līdzi tā, ka diriģentam bijis pat jāaizrāda, ka viņam vairāk griboties dzirdēt to Spīdolu, kura uz skatuves… 

Uz LNO skatuves savas karjeras pirmssākumos Fredai Kalējai nācās spēlēt lielākoties dramatiskās varones: Spīdolu – „Ugunī un naktī,” Elizabeti Verdi operā „Dons Karloss,” Lizu – Čaikovska „Pīķa dāmā,” Turandotu, Adrianu Lekuvrēru, vienvārdsakot, raksturus, ko parasti uztic pieredzējušām dziedātājām. Un Freda Kalēja arī dziedāja, jo toreiz jutusies „kā zvērs, kurš grib iegūt VISU!” Taču bijuši arī brīži, kad jutusies kā ūdenī iemesta. Tā noticis ar Santucas lomu. Freda bijusi vēl pavisam jauna, pieredzes maz, bet tēls - emocionāli ļoti sarežģīts. "Operā „Zemnieka gods” ir daudz brīnumskaistas mūzikas”, grāmatā „Bez Baltā nama,” atklāj Freda Kalēja, „bet nelielais dziedājums ar kori baznīcā – tas man ir kaut kas sevišķs, neizstāstāms. Nezinu kāpēc, bet šis ir tāds motīvs, kas mani visdziļāk aizskar.  (..) Iesākumā, kad man vajadzēja dziedāt šo lūgšanu, es nevarēju – kamols kaklā...”

   Silvijas Līces grāmatā „Bez Baltā nama,” Freda Kalēja atzīst, ka viņas „zvaigžņu laiks”, šķiet pienāca brīdī pirms Opernama slēgšanas. Toreiz viņa, kopā ar vijolnieku ansambli „Kantilēna,” kas dziedātāju uzaicināja sev līdzi kā solisti, devās Amerikas viesturnejā.

Pēc pirmā koncerta pie Fredas pienācis Amerikā dzīvojošais Dallasas Universitātes profesors - vijolnieks un koncertu organizētājs Arkādijs Fomins un teicis: „Meitenīt, ar Tevi var taisīt biznesu!”.

Viņš palīdzējis Fredai tikt Dallasas operā uz noklausīšanos, kam sekojis piedāvājums noslēgt līgumu. Šo panākumu iedvesmots, Arkādijs Fomins Fredai Kalējai sagādājis iespēju parādīties arī menedžerim Roberto Lombardo, kurš iekļāvis Fredu savā pasaules lielo operteātru solistu kandidātu kartotēkā.  Kā pasakā viņai Ņujorkā pavērušās arī Bel Canto institūta durvis, kur pilnveidot un tālāk attīstīt savu vokālo meistarību, lai kāptu pa karjeras kāpnēm augstāk. Taču tam bija nepieciešami 20 000 dolāru, kuru jaunajai dziedātājai nebija.  Nebija arī bagātu cilvēku draugu lokā un… no vilinošā piedāvājuma nācās atteikties. Tad vēl mistika ar adresātu nesasniegušo Austrijas menedžera uzaicinājumu uz Toskas lomu..

Jau 17 gadus Freda Kalēja kopā ar ģimeni dzīvo Anglijā. Reizi gadā viņa cenšas apciemot Latviju, ko joprojām sauc par mājām, lai paciemotos pie tuviniekiem. No piedāvātās intervijas viņa atsakās, jo, kā raksta „negribu atgriezties pagātnē. Pārāk sāpīgu posmu tanī brīdī esmu izdzīvojusi. Sirsnīgi pateicos, ka "Klasikā" manā dzimšanas dienā skanēs koncerts. Un ļoti ceru, ka ar savu dziedājumu es varēšu pateikt vairāk, nekā vārdos…”