7. jūnijā 55. dzimšanas dienā sirsnīgi sveicam komponistu, diriģentu un pedagogu Andri Vecumnieku!

Laiks ap 7. jūniju ir ļoti spraigs eksāmenu laiks – tāds tas bijis Andra jaunībā un studiju gados, gan tagad kā pedagogam - vienmēr aktīvs, darbīgs, aizņemts.

Vaicāts, vai juties labāk kā students vai pedagoga statusā, jubilārs saka tā: "Dzimšanas dienu uztveru kā normālu, ikgadēju rituālu. Tiešām sagadījies tā, ka tas ir viskarstākais laiks gan darbā, gan sesijā, līdz ar to nopietnāka un fundamentālāka svinēšana nu jau jāatliek tikai uz apaļajiem skaitļiem. Lai gan arī citās dzimšanas dienās cenšos būt kopā ar saviem tuvākajiem.”

Zinot Andra Vecumnieka atjautību, 7. jūniju viņš pamanījies pārvērst sirsnīgā un daudz plašākā šovā.

"Tā sagadījies, ka 7. jūnijā dzimšanas diena ir diezgan daudziem Mūzikas akadēmijas darbiniekiem un mani ļoti mīļiem, tuviem cilvēkiem," stāsta Vecumnieks. "Viens no tiem ir pūtēju orķestra diriģents Jānis Puriņš, otrs ir ilggadējais Mūzikas akadēmijas prorektors Armands Lapiņš. 7. jūnijs dzimšanas diena ir arī manam audzēknim diriģēšanā un lieliskajam kontrabasistam Jānim Stafeckim. Tāpat 7. jūnijs ir dzimšanas diena arī Jāņa Puriņa audzēknim Aleksandram Kreišmanim, jaunajam pūtēju orķestra diriģentam.

Līdz ar to mēs nu jau piekto gadu 7. jūnijā pasniegsim vienu īpašu balvu, ko esam nosaukuši par 7. jūnija balvu –

tas nozīmē, ka mēs piecatā "metamies" kopā un izvēlamies kādu no Mūzikas akadēmijas darbiniekiem, kura iekļaušana Mūzikas akadēmijas oficiālo apbalvojumu sarakstos nav bijusi iespējama dažādu iemeslu dēļ. Proti, akadēmija parasti apbalvo studentus un pedagogus, bet tieši

šīs personas ir akadēmijas sirds un dvēsele, mazie gariņi, kuri paliek plašākas publicitātes ēnā.

Tā nu mēs visi pieci, kuriem tie pusapaļie un apaļie ir smukā rindiņā, Mūzikas akadēmijas Mecenātu balvas pasniegšanas dienā – 7. jūnijā – aicinām visus, kas grib sveikt ne tikai mūs, bet faktiski piedalīties mūsu sveicienā citiem."

Un vēl Andrim Vecumniekam vienmēr paticis labs humors un sirsnīgs smaids – gan dzīvē, gan mūzikā.

"Protams, ka smaids palīdz! Jo ir tik daudz nopietnības, un, ja šo nopietnību vēl dramatizē, tad vienkārši neatliek laika ne sev, ne citiem, ne arī vispār izprast, kas apkārt notiek.

Tas smaidiņš nekādā gadījumā nav pašmērķis – varbūt tā ir dzīves uztvere, dzīvesstils.

Varam salīdzināt Prokofjevu un Šostakoviču. Prokofjevam visu laiku ir it kā smaidiņš, it kā humoriņš, bet tas absolūti nenozīmē, ka viņš ir nenopietns cilvēks, gluži otrādi – viņa nopietnība caur smaidu un humoru izpaužas spēcīgāk nekā vienam otram citam."

Pirms gadiem divdesmit 55 gadu vecumā jau varēja doties pensijā.

"Ļoti daudziem tagad saku, ka nu varēšu pilnīgi leģitīmi skaitīt desmit gadus, kas man atlikuši līdz pensijai,” smejas Vecumnieks un precizē, ka pirms gadiem 25 vīrieši pensijā varēja doties 60 gadu vecumā, bet sievietes – 55 gadu vecumā.

"Tajos laikos man tāda pensija vēl sapņos nerādījās. No vienas puses – protams, tik intensīvs, piesātināts darbošanās periods prasa zināmu atpūtu. Un jebkurš organisms, tāpat kā jebkura tehnika, nolietojas. Katrā ziņā 55, 60 vai 65 ir tas laiks, kad der kaut ko ja ne remontēt, tad iegādāties un piemeklēt ko jaunu. Tas, protams, joks, un,

kaut arī tos desmit gadus skaitīšu, nekur jau es nepalikšu..."

Vaicāts, vai atmina savu pirmo komponēto opusu, komponists gluži nopietni stāsta: „Pirmais darbiņš, kas manu darbu katalogā reģistrēts, ir dziesma "Daugaviņa", kas tika publicēta žurnālā "Zīlīte", ja nemaldos, 1973. gadā, bet varbūt arī 1971. gadā. Tas galīgi nenozīmē, ka tas bijis mans pirmais darbs, bet tagad varētu teikt – tāds opusa numerācijas cienīgs darbiņš. Starp citu, ar šo darbu arī sākas mana Trešā simfonija jeb Sinfonia C, kurā esmu citējis tikai un vienīgi savus skaņdarbus, kas man bijuši vai nu nozīmīgi, vai nu tuvi, vai pašam likušies tādi puslīdz izdevušies..."

Vēl īpašajā jubilejas "Beneficē" kopā ar jubilāru izstaigājam bērnības un jaunības tekas, kuru sakarā Andris atminas lūk, ko: "Deviņdesmitajos gados, pateicoties manas mammas aktivitātēm, bija ļoti daudz koncertprogrammu, kas tika veltītas Ārijas Elksnes daiļradei, arī dažādas tematiskās programmas Latvijai un neatkarībai, garīgās programmas, kas balstījās uz Alises Ekas un arī Zentas Mauriņas esejām un dzejām."

Atceramies arī Andra Vecumnieka cienījamos skolotājus, kuru vidū īpaša loma Pēterim Plakidim.

"Pēterī Plakidī mani fascinēja viņa apbrīnojamā erudīcija un mūzikas pārzināšana. Pie tam nevis vienkārši informatīvā, bet ārkārtīgi detalizētā un skrupulozi līmenī," savu skolotāju piemin Andris Vecumnieks.

Pārskatām svarīgāko diriģenta un pedagoga amatā, stimuliem un līdzsvaram vajadzīgo, būtisko muzikālajā radošumā. Šai sakarā Vecumnieks atzīmē: "Kā vienu šķautni noteikti gribētu minēt visas stilizācijas vai skaņdarbus ar nosaukumu Quasi."