Šīgada pirmo sestdienu iesākam kopā ar ģitāristu un komponistu Matīsu Čudaru – daudzpusīgo mūziķi, kura muzikālo ikdienu veido daudzu žanru sakausējums: džezs, klasiskā un laikmetīgā mūzika, psihedēliskais roks, improvizācija, arī mūsdienīga popmūzika un viss, kas saskan ar Matīsa brīvdomātāja garu.

Šobrīd Matīss Latvijā ieradies no studijām Ņujorkā, tāpēc runājam par viņa iespaidiem lielajā metropolē, gaidāmajiem koncertiem un jaunajām kompozīcijām.  

Anete Ašmane-Vilsone: Gada beigas un gada sākums ir labs laiks, lai atskatītos uz padarīto, un man šķiet, ka 2023. gads tev bijis gana krāšņs.

Matīss Čudars: Tas noteikti bijis krāšņs un arī izaicinājumiem pilns – kā jau jebkurš gads. Bet domāju, ka

iepriekšējais gads bija "svīstošākais" manā dzīvē: esmu ārkārtīgi daudz ko iemācījies, un ir prieks no tās svīšanas iznākt ārā sveikam, veselam un kaut kādā ziņā vismaz man pašam personīgi šķiet, ka nedaudz labākam.

Un prieks arī par to, ka pagājušajā gadā mēs tevi ne reizi vien tomēr sagaidījām arī Latvijā. Tas ir svarīgs notikums, kas ne tikai tavā dzīvē, bet vispār Latvijas kultūras dzīvē pavēris jaunu virzienu – jo tieši tavs koncerts kā gada labākais koncerts pagājušā gada martā saņēma Lielo mūzikas balvu.

Jā, prieks, ka Latvijas mūzikas dzīve un eksperti pamazām ieskatās tajā, kas notiek ne tikai akadēmiskajā mūzikā. Protams, par to ir liels prieks. Un ticu, ka tas ir tikai sākums. 

Tu pats gana ilgi esi šajā sfērā, un man šķiet, ka tagad Latvijas džeza pasaulē ir ļoti labs periods: ir daudz dažādu mākslinieku – pie mums viesojas ārvalstu mākslinieki, mūsu pašu mūziķi dodas pasaulē, brauc atpakaļ un veido krāšņu džeza dzīves vidi Latvijā. Lai gan Latviju vēl ilgi, visticamāk – nekad nevarēs salīdzināt ar Ņujorku.

Piekrītu. Kā jau savā runā, saņemot Lielo mūzikas balvu, sacīju, bez izglītības, kas mums tagad ir Latvijā tieši džeza mūzikas ziņā, šaubos, vai tas jebkad būtu noticis. Tāpēc

ēterā gribētu pateikt paldies Rīgas Doma kora skolai – gan visai institūcijai kopumā, gan tieši džeza mūzikas nodaļai un tieši Indriķim Veitneram, kurš kopā ar saviem komandas biedriem – Tāli Gžibovski, Madaru Kalniņu, Andreju Jevsikovu un vēl citiem uzsāka visu to lietu, kas tagad īstenojusies džeza nodaļās, kuras atvērtas gandrīz visās mūzikas vidusskolās.

Rēzeknē ir džeza nodaļa, kuru – lai viņam vieglas smiltis! – izveidoja kontrabasists Toms Lipskis, kurš savukārt bijis audzēknis visām iepriekšējām personībām, ko esmu minējis. Tas ir tā saucamais džeza koks vai sēkla, vai arī tas zars, stiprais stumbrs – šie meistari.

Man pašam personīgi ģitāras nozarē tas ir Andrejs Jevsikovs, kurš man devis ārkārtīgi daudz: viņš manī ielicis tādus pamatus, ka es pēc tam varēju tālāk augt un attīstīties. Nezinu, ko bez viņa būtu tagad darījis.

Un tad tu devies uz Amsterdamu – tas bija pirms gandrīz 15 gadiem. Ieguvi bakalaura grādu. Un tagad ir Amerika, kur vispirms Jeila mūzikas akadēmijā ieguvi maģistra grādu. Bet tagad ir kompozīcijas studijas. Lai gan esi pamatīgi iedzīvojies Ņujorkā, kas ir tas, kas tevi šeit vēl joprojām pārsteidz?

Ņujorkā katru dienu ir pārsteigumi. 

Un pie tā nevar pierast, vai ne? 

Nē, pie tā var pierast. Vienā brīdī, kad atkal tiec pārsteigts ar kaut ko, tu vienkārši saproti – nu jā, tā jau ir Ņujorka... Pēdējā laikā pie sevis ļoti daudz tā saku. Bet par tiem pārsteigumiem... Ņujorka ir ļoti skarba pilsēta. Protams, arī iespējām pilna. Tur ir apmēram desmit miljoni cilvēku. Tieši tas raksturs cilvēkiem, kuri uz turieni dodas – tas ir kaut kas savdabīgs! Jo – ja tev nav ambīciju... Tas, kas visvairāk raksturo Ņujorkas mentalitāti, ir ambīcijas, sacensība. Man pašam tas patīk, man tas iedod degvielu, lai darbotos. Tas viss, protams, veido savu klimatu, kas bieži var būt diezgan brutāls, jo tev ir jāiemācās izdzīvot džungļos, kur tevi var apēst lauva vai arī čūska aptīties ap kaklu... 

Un viss vienlaikus.

Absolūti! Un tā vide, kur tikai ar savu instinktu vari "saost" čūsku vai ar nakts redzi ieraudzīt kādu kukaini, kas lido. Bet tev ir arī ļoti intelektuāli jādomā ar galvu, ir jāizplāno, jāsaprot. Man pašam tas ir vajadzīgs, katru dienu no tā mācos, un veidi, kādos šie izaicinājumi manifestējas, katru dienu arvien vairāk pārsteidz. Tie ir tie pārsteigumi. 

Tikko pieskāros brutālajai realitātei. Protams, ir arī ļoti sirsnīga realitāte.

Kādā brīdī, kad esi nokritis līdz pašam padibenim un tev liekas, ka tu nevienam neesi vajadzīgs, pēkšņi parādās cilvēki, kurus tu nekad dzīvē neesi saticis, bet kuri tev sniedz tik lielu atbalstu, tevi tik ļoti saprot un zina, tieši ko tev pateikt un kā pret tevi izturēties, ka tu vienkārši tajā brīdī iegūsti labākos draugus – tev izveidojas jaunas un ļoti sirsnīgas attiecības. Tā tas ir visu laiku. Visu laiku pārsteigumi.

Tiešām – tās krāsas un tie spilgtumi... 

Jā, spektrs ir ļoti plašs. Par to esmu runājis ar daudziem cilvēkiem, ka Ņujorka kaut kādā ziņā ir tāds kā pastiprinātājs: ja tev iet labi, tad tur tev ies superlabi, bet diemžēl attiecīgi ir arī otrs gals.

Vai mēs joprojām varam teikt, ka Ņujorka ir džeza Meka, džeza metropole?

Domāju, ka tā noteikti var teikt. Bet pēc Rīgas...

Bet Londona, Berlīne?

Katrai pilsētai ir savi džeza novirzieni.

Ņujorkai, protams, ir klāt tā aura, ka vēsturiski būtiska džeza mūzika nāk tieši no turienes un attiecīgi uz turieni brauc ļoti daudz džeza mūziķu, kuri vēlas veltīt visu savu enerģiju, visu savu dzīvi tieši džeza mūzikai. Un ja uz turieni tādi mūziķi brauc un to dara, enerģija, kas tur veidojas, ir augstas kvalitātes, tur cilvēki prot spēlēt savus instrumentus. 

Bet tu minēji arī Berlīni, Londonu, arī Parīzi un Amsterdamu. Arī tur mūziķi prot spēlēt lieliski. Vienkārši katrā pilsētā ir sava mūzikas specifika. Tāpat kā Latvijā – džeza mūzikai šeit ir sava skaņa. Pilsēta, valsts, sabiedrība – tās kaut kādā veidā stimulē to, kā skanēs mūzika. Teiksim, Latvijā. Latviešu mentalitāte ir tāda, kāda tā ir, un tā veido arī mūzikas enerģiju un skaņu. (..) Rīga ir salīdzinoši mierīga. Protams, var atrast arī skarbus nostūrus, taču kopumā šeit valda diezgan liels miers, klusums, kaut kādā ziņā varbūt arī harmonija, un tas ietekmē to, kā Latvijā vai Rīgā spēlē džezu.

Bet džezs jau kādu laiku nav tavs vienīgais izpausmes veids – īpaši no brīža, kad spēcīgāk aizgāji pa kompozīcijas ceļu. Pēc brīža parunāsim arī par tavu jaundarbu, kas drīz izskanēs Cēsīs. Bet ja tu varētu atskatīties uz savu maģistrantūras laiku – ko tas tev pavēris muzikāli, stilistiski, žanriski vai tēmu un sajūtu ziņā?

Ir interesanti ar to maģistrantūru.

Aizbraucu uz Jeila universitāti studēt kompozīciju ar domu pētīt Brāmsu, pastiprināt savu kontrapunktu, riktīgi studēt klasisko orķestrāciju un tamlīdzīgi. To visu arī darīju, bet iemeslu, kāpēc izvēlējos tieši Jeila universitāti, bija daudz: tas, ka tuvu Ņujorkai. Tas, ka tur ir budžeta variants. Bet galvenais – tas, ka viens no pasniedzējiem šīs skolas kompozīcijas nodaļā ir Deivids Lengs, un es viņu vēl arvien apbrīnoju.

Viņš man vienmēr ir ļoti, ļoti paticis. Pirmoreiz viņu satiku 2019. gadā, kad aizbraucu uz viņa mūzikas nometni – sapratu, ka gribu pie viņa studēt. Mācoties pie Deivida un arī pie visiem pārējiem fantastiskajiem pasniedzējiem, doma, ko sevī attīstīju, bija ļaut savai sirdij izvēlēties to, kas man patīk, nevienā brīdī nevienam nemēģinot neko pierādīt caur spīdošu tehniku vai pierādīt, ka es māku rakstīt kādu akordu secību, kas ir vēl nekad nedzirdēta... Nemēģināt nevienam neko pierādīt, bet rakstīt tādu mūziku, kuru pats vēlos klausīties 24/7. Un caur to kaut kādā ziņā nonāku atpakaļ pie savām saknēm.

Pie metāla?

Jā. Ļoti daudz metāla sāku klausīties Jeilas studiju otrajā gadā. Ir tāda grupa "Animals as Leaders", un es burtiski pēdējā pusgadā – tiešām nepārspīlējot! – katru rītu, izejot no mājas un ejot uz skolu, liku vienu "Animals as Leaders" albumu, kas man iedeva virzienu dienai.

Patiesībā tagad top arī jauna metālmūzika manā daiļradē. Angliski ir tāds vārds "cheesy". Latviski tas būtu - "sieraini", salkani. Tam vārdam ir sava pieskaņa, sava nozīme – ka tu raksti kaut ko, kas varbūt jau ir simtreiz dzirdēts un varbūt glaimos publikai, bet pats svarīgākais šajā gadījumā ir nebaidīties no klišejām. Ja tev tā kaut ko no sirds nozīmē, tas ir absolūti ok.

Un viss, ko tu esi uzrakstījis, tiešām ir ok. Un tas nav pasaules gals, ja esi uzrakstījis kaut ko, kas nav labs. Lai gan, protams, tur ir sava iekšējā cīņa. Es visu dzīvi esmu bijis ļoti kritisks pret sevi, bet vajag atrast to labo balansu, kurā tu sevi no sirds kritizē, bet...

…neiznīcini un nesadedzini pats sevi no iekšpuses, ja?

Jā! Ļauties arī riskam un saprast: varbūt šis arī tiešām nestrādās, bet tas ir pats labākais, ko šajā brīdī varu izdarīt. Tāds es esmu, tādu sevi pieņemu un uzticos, ka mūziķi izdarīs labāko. Ka tas viss ir process, kurā sevi izzini. 

Vairāk – audioierakstā.

Aicinām noklausīties arī "Atsperes" pirmo daļu, kas arīdzan aizrit sirnīgā sarunā ar Matīsu, pa vidu intervijai sveicot jubilārus un rīkojot balss mīklu minēšanas sacensības. Ierakstu pilnā apjomā meklējiet Arhīvā!

***