Sestdienas rīta programmas "Atspere" viesis – publicists un grāmatu autors Arnis Šablovskis, kurš nupat atgriezies no Ukrainas.

Par tur pieredzēto, par satiktajiem cilvēkiem un viņu likteņiem uzzinām šajā sarunā. Arī par dzīves atziņām, vērtībām un pieredzi, kas gūta šajā ceļā kopā ar fotomākslinieku Kurtu Sauteru no Šveices.

Inta Zēgnere: Ja man tevi būtu jāraksturo vienā teikumā, tad es, atceroties Imantu Ziedoni, sacītu, ka tu esi garainis, kas veicina vārīšanos. Tu mēģini atdzīvināt vidi, kas reiz bijusi, un kurā dzīvojam šobrīd. Latvijas laukos tu cel gaismā cilvēkus un skaties, kāda bijusi dažādu vietu vēsture. Arī tavas dzimtās puses Tumes un Jaunmoku vēsture. Esi pētījis vidi un cilvēku likteņus. Tu nemitīgi mēģini arī kaut ko rosināt, atjaunot kultūras dzīvi pagastos, radīt kādu dzirksteli. Kāda ir tava motivācija – kaut vai ar tām pašām grāmatām: ko tu centies ar tām panākt? Jo tas ir ļoti, ļoti liels darbs! 

Paldies par šo jauko ievadu un slavas dziesmām. Šis formulējums, protams, sākotnēji tika piedēvēts Imantam Ziedonim; vēlāk  Gunārs Janaitis to mēģināja piedēvēt man. Tāda ir tā saikne. Protams, ka

Imanta Ziedoņa "Kurzemīte" un vēl kādi citi teksti, viņa attieksme pret dzīvi Latvijā iekurināja daudzus, tai skaitā arī mani –  tā viņa metode doties konkrētā vidē, doties cauri laikiem, mēģināt atrast liecības, ko cilvēki konkrētajā pagastā darījuši līdz tam. Es arī sapratu, cik tas ir ļoti auglīgi un svarīgi pašai videi, jo ceļ augšā tās identitāti, ļauj saprast cilvēkiem, kas viņi ir un kas ir viņu vide.

Bet jauno notikumu kontekstā es tiešām sapratu vienu lietu, ko esmu labu izdarījis šiem dažādajiem pagastiem: man nupat jāskaita – tie ir pieci, seši vai drusku vairāk – ka man izdevās satikties un intervēt cilvēkus, kas tika represēti no padomju režīma puses, kas tika izsūtīti uz Sibīriju: daži divreiz, daži vienreiz. Šobrīd lielākā daļa no šiem cilvēkiem jau ir citā saulē, bet viņu liecības ir nofiksētas, un Padomju Savienības vai Krievijas režīma pārkāpumi un noziegumi pret mūsu tautu ir fiksēti. Šībrīža notikumu kontekstā saprotu, cik tas ir svarīgi – ka esam nofiksējuši arī to noziegumu, kas šādā formātā nodarīts pret mūsu tautu – konkrētā vidē, konkrētā pagastā. Lai konkrētas ģimenes to zina, atceras.

Esi iepazinies ar ļoti daudzu cilvēku likteņiem un viņu liecībām, un dažkārt varbūt tie tiešām ir bijuši jau pēdējie brīži, kad šie likteņi ir nofiksēti un kāds vēl paspējis izstāstīt savu dzīvesstāstu, atklāt nezināmas mūsu vēstures lappuses. Pateicoties tev, es, piemēram, esmu iepazinusi rakstnieku Kārli Ķezberi, kurš ir tavs novadnieks, bet savulaik devies trimdas gaitās. Pētījis viņa daiļradi, iepazinis viņa ģimeni, viņa meitas, kas dzīvo Amerikas Savienotajās Valstīs, bet uz turieni devās kā mazas meitenes. Tā ir vēl viena joma, kurai tu šobrīd esi pievērsies – tu vairākkārt esi devies uz Ameriku, jo atkal top jauna grāmata. Kas tā būs par grāmatu un vai atklāsi tās nosaukumu?

Nosaukums vēl ir tapšanā, bet nenopietnais nosaukums ir "Tas nekas". Tas radās no situācijām Amerikas trimdas dzīvē, kur par katru cenu ir jāatrod cilvēki, kas ir gatavi piedalīties latviešu sabiedriskajā dzīvē. Viņi drīkst būt arī nelatvieši, bet viņiem ir jāpiedalās.

Piemēram: "Tev jānāk dziedāt korī tūlīt pat!" "Bet man nav balss!" "Tas nekas!" Vai arī - "Tev jānāk dejot, mums tieši pietrūkst viena pāra!" "Bet man ir kliba kāja... " "Tas nekas!" Lūk, šāds Amerikas tautiešu mudinājums, kas nesa augļus.

Bet ko tu tur iepazini, ja runājam par cilvēkiem? Tā taču arī bija veselu atklājumu pasaule.

Es domāju, ka tieši šobrīd, Ukrainas notikumu kontekstā, esmu atradis atslēgu šim pētījumam, kas ilgst nu jau vismaz pusotru gadu. Mēs zinām – un es tam esmu pieskāries savās pagastgrāmatās – par ciešanām, ko mūsu tauta pārdzīvojusi Sibīrijas gaitās, izsūtījumos. Zinām, cik daudzi cilvēki šeit ir nogalināti.

No divsimttūkstošiem, kas vairāk vai mazāk bija spiesti doties projām no Latvijas, simttūkstoš cilvēku nokļuva Amerikā: mēs vēl neesam savā kultūrvidē akumulējuši viņu piedzīvoto un arī viņu ciešanas. Jo viņu psiholoģiskās un dvēseliskās ciešanas nebija mazākas kā mums, šeit palikušajiem, vai arī tiem, kas tika aizsūtīti uz Sibīriju. Arī Amerikas latviešu vidē ir ļoti daudz traģisku stāstu.

Ir ģimenes, kas pārplīsa vai veidojās vairākas paralēlās ģimenes. Un arī šis ir ļoti liels noziegums pret mūsu tautu, pret mūsu valsti, kas arī mums ir jāsaprot, jāizzina, lai mūsu valsts var nostiprināties un lai mūsu tauta var patiešām atjaunoties. Tieši Ukrainas notikumu sakarā es sapratu, cik tas ir svarīgi. (..)

Jau kopš 2014. gada tev ir draugi arī Ukrainā. Toreiz, kad tika okupēta Krima, tu Latvijā sarīkoji atbalsta koncertu Rīgas Domā "Es esmu ukrainis", kurā piedalījās daudzas radošas personības, mūziķi un aktieri, Doma baznīca toreiz bija pilna. Tagad tu jau trešoreiz esi bijis Ukrainā. Pirmoreiz uz turieni devies pirms 9. maija. 

Ja sākām runāt par to, kā lietas mūsu dzīvē iekārtojas, tad tā bija it kā nejaušību sērija. Esmu mazliet saistīts ar vienu īpašu vietu Rīgā, pretī Saeimai – tur ir tāda diennakts kapela, ko viena daļa zina: tur cilvēki var grūtā brīdī ienākt jebkurā diennakts stundā. Ik pa laikam sarakstos ar vienu amerikāņu misionāru, kurš šobrīd dzīvo Filipīnās.

Iesākoties karam, katrs domāja, kā viņš varētu kaut minimāli palīdzēt Ukrainai, tāpēc tāds jautājums radās arī man. Iedomājos – vai šādas klusuma kapelas ir arī Ukrainā? Un šis amerikāņu misionārs tā viegli, tādā kā nenopietnā amerikāņu stilā man uz šo jautājumu atbildēja: nē, bet varbūt tu vēlies aizbraukt uz turieni?

Manā dzīvē palaikam šāda veida provokācijas bijušas, un, tām atbildot, es nekad neesmu nožēlojis. Un tā bija arī šoreiz. Tas bija formālais iemesls, kāpēc devos uz Ļvivu un vienu dienu sabiju arī Kijivā. Protams, esmu arī žurnālists, un tā tas iesākās.

Un tad tu atgriezies tur vēlreiz un vēlreiz, un janvārī biji tur atkal – nu jau kopā ar fotogrāfu Kurtu Sauteru no Šveices, kurš fiksēja to fotogrāfijās un nu jums būs izstāde. Ko tu pieredzēji Ukrainā, ko tu sastapi? Kāda tev šī aina paveras?

Man bija tā žēlastība, svētība un iespēja būt šībrīža pasaules centrā, pasaules vērtību centrā. Jo tieši tur, Ukrainā, šobrīd izšķiras un veidojas pasaules nākotne. Arī Eiropas vērtību nākotne.

Sevišķi to vairākkārt sajutu Pētera Pāvila baznīcā. Tā ir garnizona baznīca Ļvivā, no kuras pēdējā gaitā tiek izvadīti Ukrainas varoņi, karavīri. Tā sajūta ir – it kā tu būtu martīru vidē. Un viņi arī ir martīri. Viņi ir asins liecinieki, viņi maksā par to, lai civilizētā pasaule varētu turpināties – vismaz tas, ko mēs līdz šim sapratām ar civilizēto pasauli. Es teiktu, viņi maksā arī par to vērtību degradāciju, kas notikusi Eiropā un pa daļai vērojama arī Amerikā.

Tā ka – jā, tā ir šo jaunekļu samaksa ar savu dzīvību par mums visiem. Kad otro reizi no Ukrainas desvos uz Latviju, mani īpaši uzrunāja šāda lieta: Ļvivā viņi izliek tādus plakātiņus, kas vēsta par to, no kā Ļviva šodien atvadās. Un tajā dienā bija atvadas no deviņpadsmitgadīga jaunekļa. Un tas, protams, uzrunā. Dziļi saviļņoja arī varoņu kapsētas apmeklējums Ļvivā, arī Bučā. Tas uzrunā un ļauj saprast, pieskarties tai realitātei, kas patiešām notiek.

Tu runāji arī ar cilvēkiem un satiki brīvprātīgos, kas ir no citām valstīm.

Daudzi jūt to pašu, par ko es tikko teicu. Un viņiem nav jābūt formāli ticīgiem vai reliģioziem. Piemēram, satiku vienu divdesmit divus gadus vecu amerikāņu jaunekli, kurš pagājušā gada 25. februārī, aizsūtījis īsziņu saviem vecākiem, Bostonā iesēdās lidmašīnā, lai dotos uz Ukrainu. Tas izklausās traki, bet tad, kad es viņu satiku, viņš jau divus mēnešus bija paspējis būt oficiāls leģionārs un tobrīd bija profesionāls dronu pilots, kuru savukārt apmācījis kāds cits sešdesmitgadīgs amerikānis.

Un šis amerikāņu jauneklis saka, ka viņš dzīvē ir sevi atradis! Viņā saka – nu, kas es būtu tajā Amerikā? Mācītos vienā vai otrā koledžā, bet šeit notiek dzīve! Un man likās, ka esmu atgriezies latviešu strēlnieku vidē…

Uzreiz nojautu, kādi bija viņa motīvi, kāda bija viņa iekšējā dvēseles dinamika un tamlīdzīgi. Otrs amerikānis, ko satiku, bija nopietns vīrs, viens ebrejs, kas strādājis finanšu jomā Teksasā. Arī viņš – skatījies, skatījies ziņas, tieši tobrīd viņam arī beidzies darba līgums, un viņš vienkārši sapakojis savas mantiņas un lidojis uz Ukrainu, kur šobrīd ir brīvprātīgais. Viņa vecvectēvs bijis no Ukrainas, bet viņš ne reizi līdz tam nav bijis Austrumeiropā. Šie ir cilvēki, kas sajūt sevī impulsu, un tam seko. Visu cieņu.

Un ko saka vietējie cilvēki?

Uzzinot, ka esmu no Latvijas, viņos ir lielas pateicības jūtas. Liela cieņa. Paldies, ka jūs mūs atbalstāt! Viņi saka. Tie ukraiņi, kurus satiku, pret baltiešiem jūt lielas pateicības jūtas par to, ko dara mūsu valsts un iedzīvotāji. Šī tikšanās bija viena no retajām reizēm pēdējos gados, kad jutos lepns, ka esmu no Latvijas.