"Atsperes" studijā Gunda Vaivode no "Klasikas" un komponists Arturs Maskats, un Rīta intervijā tiekamies ar režisoru Viesturu Kairišu un komponistu Juri Vaivodu.

Sarunas epicentrā, protams, visjaunākais Kairiša veikums - iestudējums "Baltiešu gredzens" Jura Vaivoda muzikālajā ietērpā, kas pirmizrādi Latvijas Nacionālajā teātrī piedzīvojis 7. februārī...

Vācbaltieši Latvijā – šī tēma mūsu apziņā ilgu laiku bijusi noslepenota. Esam aprobežojušies ar diezgan lielām klišejām par vācu muižniekiem, kas paverdzinājuši latviešus un iesējuši mūsos kalpa gēnu. Un pat Imants Lancmanis ar savu gigantisko darbu Rundāles pilī un baronu atvasēm, kas ik pa laikam atgriežas, daudzu izpratnē ir tikai tāda elitāra tēmas virsbūve.

"Jā, tas, manuprāt, ļoti daudz pasaka par mums. Tādi mēs esam, mīlam atcerēties visu selektīvā veidā. Mēs mīlam sevi nostādīt augstāk par jebko,

mēs mīlam nenovērtēt būtiskas lietas, no kā esam daudz ko smēlušies, tā ir tipiska jaunu cilvēku domāšana, un, tā kā simts gadi valstij ir tāds tīņa vecums, tas arī zināmā mērā saprotams," uzskata Viesturs Kairišs.

"Bieži runājam par kalpības garu un salīkušo muguru, un dažkārt aizmirstam, cik daudz mums vācu kultūra devusi pašu latviešu kultūrai. Pagātne mani interesē tikai nākotnes perspektīvā, pagātne kā tāda man ir diezgan vienaldzīga. Ja runājam par minoritātēm, mēs taču varam saprast, kādas ēkas atstājuši vācbaltu arhitekti, un mums ir ļoti viegli salīdzināt Purvciemu ar Rundāli, Rīgu ar Ķengaraga rūpnīcām un tamlīdzīgi."

Tomēr šīs ir tēmas, kuras mēs vienkārši paslaukām zem tepiķa. Par mirušiem cilvēkiem runāsim tikai labu. “Man bija svarīgi runāt arī par emocionālām lietām – ne tikai par tautas interesēm, bet arī cilvēku attiecībām. Uz izrādi nevajag iet meklēt tikai vēsturi, bet šķīstījošas emocijas."

Īpaši liela nozīme izrādē "Baltiešu gredzens" ir mūzikai. Turklāt šeit skan ne tikai īpaša Vāgnera opermūzikas izlase.

"Viesturs man iedeva virzienu, bet es mazdrusciņ papētīju, kas vispār ir pieejams no šīs jau zudušās sabiedrības daļas un, izrādās, kādus krikumus tomēr var atrast no vācbaltiešu muzikālā mantojuma," atklāj Juris Vaivods.

"Kad uzdūros Nikolaja fon Vilma klaviermūzikai, neizpratnē sev vaicāju, kāpēc tā šodien netiek spēlēta, kāpēc viņa mūzika nav pianistu hrestomātiskajā literatūrā? Jo viņš ne ar ko neatpaliek no Roberta Šūmaņa vai no Mendelszona mūzikas.

Runājos ar diviem lieliskiem pianistiem, kuri mums izrādē piedalās - ar Mārtiņu Zilbertu un Aldi Liepiņu, kuriem vaicāju, vai tiešām šī mūzika nebūtu tomēr kādā veidā jāpopularizē caur jauno pianistu repertuāru. Viņi man piekrītoši teica – noteikti! Varbūt šī izrāde dotu impulsu pameklēt kādas jaunas vēsmas un pieskarties šai kultūrai. Protams, aiz borta palikuši vēl daudzi vārdi."

Dramatizējuma autore ir ne tikai Inga Ābele, bet arī Viesturs Kairišs, kurš ir arī šīs izrādes scenogrāfs. “Šis ir nebija skatuviski viegls darbs, un es priecājos, ka mums kaut vai tīri tehniski tas izdevies. Esmu pateicīgs aktieriem, ka viņi tik atdevīgi dara šo darbu. Tur ir ironija gan par agrāro reformu un lauksaimniecību – mēs taču saprotam, ko nozīmē zeme dziļākajā nozīmē. Man likās, vajag salikt šo pasauli ar to visu glamūro, ko zinām vācbaltiešu kultūrā. Nacionālā teātrī šobrīd ir ļoti, ļoti spēcīgs aktieru ansamblis. Man bija liels gods ar viņiem strādāt."

Viesturam Kairišam šis ir ļoti piesātināts laiks.

"Man bija tāda sezona... Tāpat pagājušo sezonu neatpūtos, visu vasaru filmēju filmu "Pilsēta pie upes". Bija tikai viena brīvdiena.

Tad "Klīstošā holandieša" pirmizrāde, "Mumū" Rīgas Krievu teātrī, un tagad ir "Baltiešu gredzens".

Reizēm liekas – tas ir brīvmākslinieka neprāts, varētu teikt – lāsts.

Tu neko nevari ietekmēt. No otras puses, tu nonāc tajā ārprātā, un tas kaut kādā veidā tevi atbrīvo – tad vienkārši nospļaujies un strādā tālāk."

Nevar noliegt, ka dzīvojam jauno laiku patērētāju sabiedrībā, un ne jau katrs gatavs iedziļināties mākslā, kultūrā. Par "Baltiešu gredzenu" ir dažādas atsauksmes. Ko Viesturs Kairišs varētu teikt tiem cilvēkiem, kuri saka, ka izrādi nesaprot?

"Cilvēkiem, kuri to nesaprot, man grūti ko teikt – runāju ar savu sešpadsmitgadīgo dēlu, kuram tā liekas viena no labākajām izrādēm. Ja jūs skatāties tikai seriālus, varbūt kaut ko var nesaprast.

Domāju, mums jāsauc lietas īstajā vārdā: kultūra – tā ir cīņa.

Es kā mākslinieks uzskatu, ka man ir kaut kāda atbildība – nevis par to, cik skatītāji noskatās manu darbu, bet par to, kādu spriedzi kosmosā jeb garīgajā telpā tas atstāj. Es izeju no tā. Es nevaru konkurēt ar vieglu patēriņu žanriem, un man ļoti bieži to pārmet. Taču uzskatu, ka tā ir svēta cīņa, un no tās neatkāpjos. Vieglāk ir visiem konformistiem, tiem, kuri iet pa straumi.

Kas notiks ar mūsu Latviju un mūsu kultūru, ja mēs visi iesim pa straumi? Tās būs šausmas! Dzirdu par kino – visi lielās ar skatītāju skaitu, biļešu ieņēmumiem, bet nedomā par to, lai mēs vispār saglabājamies kā nācija, lai kustamies uz priekšu moderni, bet arī garīgi pilnvērtīgi.

Ja atdodam valstij vadību tādiem cilvēkiem, kuri, piemēram, nevar noskatīties šo izrādi, tad mēs esam katastrofas priekšā, tas ir skaidrs.

Man liekas, jābūt ļoti prasīgiem pret politiķiem, un kultūra nedrīkst būt tāda, kurā tiek privatizēti kultūras darbinieki, kuri valstij ir izdevīgi, jo komplimentāri izsakās par valsti un nerunā pretī.

Kultūras darbinieki nav izdevīgi tad, ja tie iestājas par vērtībām, ja tie cīnās par kaut ko. Manuprāt, kultūra par maz cīnās par savām tiesībām. Strādāju pietiekoši augstvērtīgi, noteikti labāk nekā dažs labs ministrs, tāpēc neuzskatu, ka man būtu jāsaņem mazāk.

Un neuzskatu arī, ka mana atbildība ir mazāka tikai tāpēc, ka neparakstu papīrus par miljoniem. Mana atbildība ir vēl daudz lielāka, jo ministri nāk un aiziet, bet vērtības, ko pie kā mēs strādājam, paliek, tās veido Latviju.

Mums par to jācīnās un jāsaprot – mēs esam pārāki. Nedomāju, ka mums tagad kaut kādā ziņā jāuzsver savs pārākums, bet katrā ziņā tās ir mūsu tiesības un pienākums to pateikt. Neesam kaut kādi pabērni finansistiem un ekonomistiem."