No 22. janvāra kinoteātros visā Latvijā sāks demonstrēt daudzsēriju filmu "Pansija pilī". Filma tapusi pēc rakstnieka Anšlava Eglīša populārā romāna "Pansija pilī" motīviem un septiņās spēlfilmas un vienā dokumentālā sērijā izsekos vienas vasaras notikumiem, kad dzejnieks Viktors Eglītis dāvanā no valsts 20. gadsimta 20. gados saņem vācbaltu baronam piederējušu nolaistu un izdemolētu 150 gadus vecu muižu ar visiem tās pagātnes iemītniekiem.

Daudzsēriju filma ataino aizraujošus un komiskus notikumus astoņās sērijās, kurās topošais rakstnieks Anšlavs Eglītis kopā ar brāli Vidvudu, tēvu Viktoru un viņa dzīvesbiedri Hildu Vīku sāk muižas atjaunošanas darbus, vienlaikus tajā atverot pansiju, kas kļūst par apkārtnes iedzīvotāju, pagātnes rēgu, pilsētas viesu un latviešu inteliģences attiecību krustpunktu un vienas vasaras skatuvi 20. gadsimta 20. gadu Latvijai.

Filmai ir veseli trīs režisori: Andis Mizišs, Dāvis Sīmanis un Marta Elīna Martinsone, ar kuru plašākā sarunā tiekamies "Klasikas" studijā, sarunājoties par šo filmu caur režisores prizmu, par mūslaiku kino formas izmaiņām un šī procesa iemesliem, par Martas sirdij tīkamākajiem seriāliem, Holivudas balvu pasniegšanas sezonu un daudz ko citu...

Anna Marta Burve: Marta, saki, cik precīzs atainojums tas būs no tā, ka Anšlavs Eglītis to aprakstīja, un kā jūs to esat uzlikuši uz ekrāna?

Marta Elīna Martinsone: Centāmies būt tik precīzi, cik vien precīzi varējām būt, bet

Anšlava Eglīša stāsts tomēr ir atmiņu stāsts – tas ir fragmentārs, tur nav tādas dramaturģiskās virzības, tāpēc scenāristiem bija daudz kas jāpiedomā klāt. Tādā ziņā Tabita Rudzāte un Ivo Briedis izdarīja milzīgu darbu. Bet mēs centāmies, jo visai komandai Anšlavs Eglītis ir ļoti mīļš autors, un mēs pret viņu izturējāmies ar tādu pietāti...

Man jau liekas, ka centāmies to visu padarīt interesantāku skatītājiem.

Manuprāt, uzdevums bijis ļoti sarežģīts arī tāpēc, ka vienam projektam bijāt veseli trīs režisori. Kas tev bija tās komponentes, kas palīdzēja ieraudzīt veselumu atsevišķajos stāstos, kas tev bija jāizstāsta?

Pamats viennozīmīgi bija scenārijs, un tur jau bija iezīmēta šī galvenā līnija, galvenie notikumi. Bet

tas, ko es tīri kā režisore varēju darīt – mazliet  padomāt par mazām kopsakarībām, kas pārnāk no vienas sērijas uz nākamo sēriju, kaut kādiem maziem sīkumiem, kas varbūt nav uzreiz pamanāmi, bet man radīja kontinuitātes sajūtu, jo aktieriem bija ļoti svarīgi saprast, kā viņi pāriet no vienas sērijas uz nākamo. Jo ne vienmēr iznāca filmēt visu vajadzīgajā secībā,

tāpēc vienmēr pirms filmēšanas bija jāatkārto – šī ir piektās sērijas tā un tā aina, pirms tam tev ir noticis tas un tas, pēc tam tev notiks tas un tas. Tādā ziņā. Kaut kādas mazas lietiņas un maza attīstība bija tas, ko pieliku klāt no sevis.

Bet bez tām tev taču bija jāņem vērā arī tas, ko ir izdarījis Andis Mizišs pirms tavām sērijām, un tad arī Dāvis Sīmanis. Andis Mizišs intervijā atzina, ka jums lieliski izdevies sastrādāties. Bet mani interesē aizkulises. Kā jūs sākāt darbu? Vai trijatā satikāmies pie galda un sākāt runāt konkrēti, kā jūs visi to darīsit, vai tas tomēr aizgāja tādā kā plūdumā, un tu vienkārši vēroji no malas, ko un kā viņi dara? Kāds bija tehniskais process?

Mēs ļoti daudz laika pavadījām kopā jau aktieru atlases procesā, kurā ļoti aktīvi piedalījās arī producente Inese Boka-Grūbe un Gints Grūbe, tāpat abi scenāristi – Tabita Rudzāte un Ivo Briedis un arī galvenais operators Andrejs Rudzāts. Jau izvēloties aktierus, ļoti daudz varējām saprast, kā katrs no mums redz konkrēto tēlu. Piemēram, es iesaku kādu aktieri, cits saka – nē, nē, galīgi ne tas. Un otrādi. Un uzreiz var sataustīt to, kā katrs redz to varoni. Un no tā arī radās kopējā sajūta.

Man jau liekas, ka visu kopā turēja tieši Andrejs, kurš filmēja visas sērijas, un tad viņš varēja arī tā kā "pasist pa pirkstiem", ja kāds mēģināja aizklīst pārāk tālu no tā, kas ir jau izdomāts.

Bet man šķiet, ka viss iznāca diezgan dabiski. Jo, tā kā Andim ir pirmās trīs sērijas, man – nākamās trīs, bet Dāvim – noslēdzošā sērija, paspējām iejusties stāstā – katram arī bija kādas lietas scenārijā, kas uzrunāja vairāk.

Vai pareizi saprotu, ka ļoti liels akcents likts uz tēlu būtību un aktieru personībām iepretim stāstam?

Lielākoties jau aktieru atlasēs sākotnēji viss notiek diezgan brutāli un vienkārši – radošā komanda skatās, vai aktieris izskatās tā, kā visi iztēlojušies konkrēto tēlu, un vai viņš prot spēlēt… Tieši tik parasti. Bet mums

interesanti bija pamēģināt arī kādu, kas likās, ka varbūt nav gluži tas, kā esam iztēlojušies konkrēto tēlu, un daudzi aktieri mūs pamatīgi pārsteidza, atnākot uz atlasi un nospēlējot kaut ko TĀ, ka tu saproti – re, kur ir šis tēls, pat ja mēs viņu esam iztēlojušies pilnīgi citādāk vai ja Anšlavs Eglītis viņu bija aprakstījis citādāk.

Protams, vizuālo tēlu ļoti papildināja arī mākslinieces Kristīne Jurjāne un Rūta Kuplā, tāpat Ilze Trumpe, kura veidoja grimu. Tēlus radīja vesela mašinērija – tur bija parūkas, tur bija grims, dažādi kostīmi, rekvizīti. Tā kā visi tēli apauga ar lietām un tad pārtapa.

"Pansijas pilī" žanriskais apzīmējums ir daudzsēriju filma. Un tas, kas Latvijā ir daudzsēriju filma, Holivudā būtu "limited series". Atceros laikus, kad šādiem seriāliem bija 20, 22, 24 sērijas, bet mūsdienās tas, ko redzu tādās straumēšanas vietnēs kā "Netflix" un arī TV kanālos, piemēram, HBO – vairs ir tikai astoņas vai desmit sērijas. "Pansijai pilī" arī ir astoņas. 

Tā sanāk. Mums ir septiņas sērijas ar sižetu, bet astotā ir dokumentālā sērija par pašu Anšlavu Eglīti, kur var uzzināt daudz vairāk par to, kā viņam gāja.

Kā tu skaidro sēriju skaita sarukumu?

Domāju, tas saistīts tīri ar finansiālajiem apstākļiem, jo seriālu un limitēto sēriju ir aizvien vairāk un vairāk, tāpat aizvien vairāk ir straumēšanas platformu. Un bieži vien mūsdienās redzam, ka arvien ātrāk seriāli tiek atcelti. Piemēram, redzam vienu sezonu: producenti veidojuši tikai desmit sērijas, nevis 22, tad viņi paskatās, cik lieli ir reitingi, kādi ir ienākumi, un tad arī izlemj, vai būs nākamā sezona. Piemēram, manam mīļākajam bērnības seriālam "Bafija pret vampīriem" pirmajā sezonā bija 12 sērijas, jo producenti nezināja, vai tas būs izdevīgs projekts. Bet pēc tam bija 22, jo saprata, ka būs populārs. Arī piedāvājums bija daudz mazāks, nebija tik daudz seriālu. Tas bija tā saucamais "Network TV", kuram katru nedēļu bija kaut kas jārada. Bet tagad straumēšanas platformās ir pavisam cits piegājiens: vari visu noskatīties vienlaikus, un tev nav jāgaida katru nedēļu, kad iznāks viena sērija. Un ja ir jāgaida, tam jābūt kam tādam, ka ir vērts gaidīt to nedēļu. 

Kuri seriāli šobrīd tavā dzīvē ir tie, kurus tu vienmēr būtu gatava gaidīt? Nedēļu un pat divas nedēļas? 

Ja "Bafijai" būtu jaunas sezonas, es tās gaidītu vienmēr. (smejas) 

Kas tevi tik ļoti saistīja šajā stāstā?

Nezinu. Es biju maziņa, un man tur viss patika. Tur bija šausmu elements, tur bija mīlestība, tur bija drāma, un tur bija izvērsti varoņi, kas tolaik televīzijā gandrīz vēl nebija parādījies. Tas ir viens no pirmajiem šādiem pavērsieniem televīzijas vēsturē, tāpat kā Deivida Linča un Marka Frosta "Tvinpīka", kas arī ir viens no manas bērnības topa seriāliem. Bet, ja man kaut kas būtu jānosauc no jaunajiem seriāliem – ja "Pēctecībai" būtu jauna sezona, tad es gaidītu. Šobrīd skatos miniseriālu "Lessons in Chemistry", kas arī ir ļoti jauks: vienu sēriju speciāli skatos pāris dienu garumā, lai mazliet pagarinātu baudas sajūtu. (..) 

Atgriežoties pie "Pansijas pilī" atmosfēras. Stāsts risinās 20. gadsimta 20. gados, un scenāriste Tabita Rudzāte saka – viņa iztēlojusies, ka tas ir aptuveni 1926. gads. Kas tev un līdz ar to – arī aktieriem vislabāk palīdzēja iejusties šajā laikā?

Tas 1926. gads kaut kā mums palika prātā, jo tas ir gads, kad Eglīšu ģimene patiešām ieguva šo īpašumu un pārcēlās uz pansiju. Bet tā iejušanās... Smieklīgi jau teikt, ka patiesībā jau palīdz arī vēsturiskais kino un vēsturiskie seriāli. Mana pirmā izglītība ir vēsturniece, taču mēs netaisām vēsturisku rekonstrukciju.

Vēsturiskajam kino ir savi noteikumi – tie var tikt uzskatīti par stereotipiem vai, kā parasti saka par aktieriem – štampiem, bet tie stereotipi strādā! Nu, ir mums iztēlē skaidrs, kā tie 20. gadi izskatās, kaut arī nekad, protams, nezināsim, kā tie izskatījās precīzi.

Man bija vesela kaudze ar bildēm, ko biju savākusi; biju kaut ko lasījusi, kaut ko "tiktokā" saskatījusies no meitenēm, kuras kolekcionē vintidža drēbes un kuras rāda, kā pareizi krāsoties divdesmito gadu stilā. To iedvesmu jau tu ņem no visurienes.

Bet runājot par neatrautību no mūsdienām: man ir aktuāla sieviešu tiesību tēma, un vienmēr ir šis pretnostatījums, ka "tajos laikos jau tā nebija". Bet vienmēr bijuši izņēmumi! Piemēram, Hilda Vīka, izrādās, tolaik bija viena no pieprasītākajām māksliniecēm – viņai ļoti labi maksāja par viņas darbu, viņas darbi bija muzejos, piemēram, darbus viņai pasūtīja Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Bet vai mēs par viņu šobrīd kaut ko ļoti daudz zinām? Ne pārāk! Tāpēc ir forši, ka viņa ir izcelta saulītē, un cerams, ka tagad viņu vairāk novērtēs pēc seriāla "Pansija pilī".

Kinoteātros viena seansa ietvaros demonstrēs vairākas filmas sērijas:

1., 2. sērija – no 22. janvāra
3., 4. sērija – no 8. februāra
5., 6., 7. sērija – no 22. februāra
8. – dokumentālā sērija speciālos seansos pēc 22. februāra.

Vairāk – audioierakstā.

Vēl par šo tēmu...