Priesteris, pasniedzējs, mākslas vēsturnieks Andris Priede: Es esmu viens laimīgs cilvēks!

Dienu pirms Pūpolsvētdienas un nedēļu pirms Lieldienām ceļojam mākslas un vēstures pasaulē kopā ar Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes Baznīcas un reliģiju vēstures katedras docentu un vadošo pētnieku, ​priesteri un mākslas vēsturnieku, Dr. hist. eccl. Andri Priedi.

Inta Zēgnere: Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes Baznīcas un reliģiju vēstures katedras pasniedzējs, priesteris, mākslas vēsturnieks – no taviem "tituliem" vien jau iznāktu  gara saruna. Kādi ir tavi pienākumi Latvijas Universitātē?

Andris Priede: Ak, brīnišķīgi.

Es esmu viens laimīgs cilvēks! Jo daru to, kas man sagādā prieku. Un cenšos sekot nelaiķa Jozefa Racingera padomam – strādāt un darīt tik daudz, ciktāl tas dod prieku. Jo tad, kad tu strādā ar tādu slodzi, ka neredzi ne rītu, ne vakaru, viņš saka – dārgie draugi, jūs neesat vairs uz pareizā ceļa...

Un Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāte nodrošina, ka gandrīz nevienam no mūsu kolēģiem nav pilna slodze... Man, piemēram, 2008. gadā, kad bija krīze, teica – nu, uztaisīsim tev nulle, komats, trīs slodzīti. Protams, darba pienākumi nemazinājās, bet skan tik labi – nulle komats trīs. (smejas) 

Un ko tas nozīmē?

Lasu pamatkursu vispārējā baznīcas vēsturē, jo mums ir arī atsevišķs kurss Latvijas baznīcas vēsturē.

Esmu ieguvis doktora grādu baznīcas vēsturē Romas Pontifikālā Gregora universitātē Itālijā. Palepošos – un tas nav pirmā aprīļa jociņš! – esmu vienīgais Latvijā ar doktora grādu baznīcas vēsturē.

Savukārt maģistra kursam man ir lekcijas, par kurām studentiem mēdzu teikt – tas jums būs saldais ēdiens. Viens kurss kopā ar mūsu katedras asistentu Reini Norkārklu ir hagiogrāfija – stāsti par svētajiem. Es pats lasu kristietības svēto stāstiņus, bet Elizabete Taivāne lasa par budistu un Tibetas budistiem jeb lamaistiem.  Savukārt mācībā par kristiešu svētajiem – hagiogrāfijā – mēs svētos klasificējam: vai tie ir armēņu, vai sīriešu.

Sīriešiem, piemēram, ir tā saucamie stilīti jeb stabinieki, kas mūžu pavadīja kādas kolonnas galā. Vai dendrīti – svētie, kas visu atlikušo mūža daļu bija uzkāpuši kokā un dzīvoja, kā mēs šodien teiktu saviem bērniem, tādā kā skautu štābiņā.

Tev ir kāds iemīļotais svētais, vai arī tas ir pārāk privāts jautājums?

Nē, tas nav grēcīgs jautājums. Bet drīzāk pateikšu, kurš ir svētais, ko visbiežāk piesaucu... Nu, piemēram, Inta, kurš ir tas svētais, kuru tu piesauc, kad nevari atrast atslēgas?

Svēto Antoniju, protams! 

Nu, tieši tā. Atceros – reiz abi ar brāli siena laikā nesam savākto sienu uz pagrabvirsu.

Kad viss siens sanests, konstatēju, ka siena klēpjos esmu iekrāvis arī savas brilles... Un brilles ir nevis eksotiski krāsainas, bet siena krāsā. Vai tiešām tagad jānes visu sienu ārā, lai katrā saujiņā sameklētu, kur ir manas brilles?! Saku: "Svētais Antonij!" Ņemot pirmo siena sauju, brilles ir priekšā! (smejas) 

Nezinu, vai Antoniju var saukt par iemīļotāko, bet populārāko gan. Īsts Kristus draugs. Esmu bijis gan Lisabonā, kur viņš ir dzimis, gan Padujā, kur ir viņa kapavieta un kur ir viņa tā saucamā netrūdošā mēle...

Jo tas atkal ir tāds interesants stāsts. Dievs, atbilstoši 15. psalmam, saka – "un neļausi redzēt satrūdēšanu savam svētajam" (to mēs attiecinām uz Kristu), un kristieši ir inkorporēti Kristū. Tāpat kā, piemēram, netrūdoša saglabājusies arī Franciska Ksaverijam roka, ar kuru viņš ir kristījis.

Antonijam tā mēle ir par viņa sprediķošanu – tik eksotisku sprediķošanu kā sprediķošanu zivīm. (..) Ja tu pat zivīm vari sprediķot, tas nozīmē, ka tev ir īstā mēle!

Nu lūk, tas ir hagiogrāfijas kurss. Arī "Erasmus" studenti labprāt piesakās. Viņi saka – Eiropā praktiski nekur vairs šis antikvārais kurss netiek piedāvāts. Mums tas ir mūsdienīgs, ar eksotiskiem piemēriem.

Un tad vēl maģistrantūras kursā ir lekcijas par Seno Austrumu baznīcu. (..) Latīņu ritā būtu jāmīl gregoriskā mūzika un latīņu valoda, bet ir arī armēņu rits, nerunājot par apustulisko, gregoriānisko un armēņu baznīcu. Ir arī stāsti par koptiem – Ēģiptes kristiešiem, kuriem nebūt nav viegla dzīve Ēģiptes Arābu Republikā, bet kuri ir spītīgi.

Studentu gados ar grieķu-romiešu arheoloģijas profesoru devāmies ekspedīcijā uz Ēģipti, kur izdevās piedalīties Turīnas Eģiptoloģijas muzeja izrakumos. Naktsmājas palūdzām Luksoras koptu bīskapa rezidencē – viņš labprāt tādas piedāvā. Tur drīkstēja pat salātus ēst nemazgātus!

Jo Rietumu tūristiem piekodināts: neēdiet neko vietēju, vislabāk ēdiet tikai konservus, citādi vēl dabūsiet kādu kaiti. Bet kopti – viņi tur ir spītīgi, saka – pie mums ir vislabākais! Ir arī stāsts par etiopiešiem. Reinis Norkārkls speciāli aizbrauca ekspedīcijā uz Etiopiju, lai studentiem varētu parādīt savus personīgos slaidus. Etiopijā tiek glabāts oriģinālais Jeruzalemes tempļa derības šķirsts. Visās etiopiešu baznīcās, tāpat kā Rietumos, vajadzīgs tabernākuls ar sakramentu. Visās ir arī Derības šķirsta kopija, bet viens esot īstais, ko Zālamans atdevis savam un Sābas ķēniņienes dēlam. Un etiopieši saka – lūk, tas tiek glabāts pie mums, un mēs esam šī Zālamana dinastijas tālāknesēji, neraugoties uz to, ka viņi septiņdesmitajos gados gāzuši paši savu impēriju un savu pēdējo imperatoru no troņa, bet viņi vienmēr saka – tā ir Zālamana dinastija! Tātad tas ir kurss Senaustrumu baznīcās jeb tā saucamajā Austrumu pareizticībā. 

Bet vispirms tu studēji mākslas vēsturi. Kā tomēr nolēmi, ka jādodas uz Mākslas akadēmiju?

Tas viss, mīļā Inta, ir pārpratums! No bērnības biju gatavots mūsu ģimenes tradīcijai. Jau paskatoties uz mani: kas varētu būt tā profesija, kuru jau pat mana vecvecmāmiņa cara laikos bija apguvusi? 

Varbūt ārsts?

Jā! Mūsu ģimenē visi bija ārsti. Mamma strādāja Medicīnas institūtā, un kāds nu tur brīnums, ka tad, kad mans vecākais brālis gatavojās eksāmeniem, piemēram, anatomijā un tamlīdzīgi, man bija jāklausās: "os nasalis", "os temporale"... Es to visu biju jau iemācījies, bet

11. klases pēdējā pusgadā mani pārņēma spīts jeb jauna cilvēka pašapliecināšanās, un es teicu – nē, es nestudēšu medicīnu; iešu studēt tur, kur studē mana... draudzene! Tas bija 1985. gads, un es savas draudzenes dēļ aizgāju uz Mākslas akadēmiju, kaut arī visi man teica – tu taču tur netiksi iekšā, tev nav nekādu iestrādņu, tu neesi gājis ne Rozentāļos, ne zīmēšanas pulciņā.

Nu labi, mūsu klases audzinātāja bija zīmēšanas skolotāja, bet man tiešām, atskaitot to, ka mana ģimene, kā jau visas ārstu ģimenes, mīlēja mākslu, apmeklēja izstādes, gāja uz teātriem un  koncertiem. Tādu [specifisku] iestrādņu tiešām nebija. Bet nu redziet – mīlestība  spārno... 

Un tad sākās arī mīlestība uz mākslu.

Jā, tā ir tā, kura nekad nepieviļ.

Mūsu sarunas pauzē ieskandinām Pūpolsvētdienu: to piedāvā Raimonds Pauls un koklētāju ansamblis Austriņa. Vai tavā baznīcā skan Raimonds Pauls?

Atzīšos, ka Raimonda Paula mūzika skan retāk – vien tad, ja ticīgie to speciāli lūguši. Atceros, kādās bērēs atraitnis savai mūžībā aizgājušās dzīvesbiedres piemiņai lūdza atskaņot Raimonda Paula mūziku no filmas "Teātris" un "Ilgais ceļš kāpās". Ja cilvēkam tā bija viņa mūža vēlēšanās, lai skan šis skaņdarbs!

Bet Imanta Kalniņa mūzika ērģeļu versijā skan tik paņemoši! Pamēģiniet uz ērģelēm to pašu "Es redzēju sapnī..." 

Arī saviem kolēģiem saku: šodien ņemsim nevis Dāvida psalmus, bet Zālamana psalmus! Protams, tā ir improvizācija par tēmu, jo mēs jau nedrīkstam to darīt tiešā veidā. Vatikāna noteikumi definē, kas tiek uzskatīta par sakrālo mūziku un kurai savukārt vajadzētu skanēt ar bīskapa atļauju. Bet, ja ērģelnieks improvizē par šo tēmu un saka, ka tā ir prelūdija pirms kāda Baha korāļa, tad Imants Kalniņš vai Raimonds Pauls aiziet uz "urrā". 

Saruna pilnā apjomā drīzumā būs lasāma Latvijas sabiedrisko mediju portālā lsm.lv.