"Atsperes" viešņa šoreiz režisore un dzejniece Dace Micāne-Zālīte. Iestudējot Imanta Kalniņa operu "Matīss, kausu bajārs", režisore Rēzija Kalniņa un diriģents Ainārs Rubiķis izvēlējušies Daci par iestudējuma dramaturģi. 

Opera tika uzrakstīta par godu Čaka simtgadei 2001. gadā, taču līdz pirmiestudējumam nācās gaidīt divdesmit gadus. 

"Uzreiz gribu teikt, ka kopā ar režisori Rēziju Kalniņu un citiem "OratoriO" cilvēkiem šajā teātra templī varam radīt, veidot un pielikt savu redzējumu brīnišķīgās operas stāstam. Mūsu pienesums noteikti ir Prologs, kura Valda Rūmnieka un Andreja Miglas savulaik veidotajā operas libretā nav," uzsver Dace.

Viņasprāt, šis uzstādījums, ka lelles vecā Leļļinieka leļļu kastē skumst vienas pašas, nevajadzīgas, nekustīgas, putekļainas un nevar pildīt savu misiju – spēlēt teātri, ir ļoti būtisks.

"Leļļinieks, kurā saskatām pašu Aleksandru Čaku, nesot upuri un atdodot savu dzīvību, dod dzīvi šīm lellēm – stāstam par Matīsu, kausu bajāru.

Mūsu sagatavotais Prologs ir tāda kā atdzimšana, jo Prologā mēs redzam pirmās latviešu profesionālās kostīmu mākslinieces Margas Spertāles darinātās lelles. Jā, tās pašas šamota lelles ar mazajām mežģīņu krociņām tērpos, ko mums laipni patapina Dekoratīvās mākslas muzejs. Pie mums nāk divi teātra grandi un veido dialogu – Leļļinieks ir Jānis Paukštello, Melnais kungs – Juris Strenga, un

ir lielais Sākums pirms priekškara vēršanās. Šis lielais brīdis, kad mēs parādām, ka aktieris, mākslinieks, dzīvo tikai tad, ja viņš jūt, ka ir vajadzīgs kādam – ka viņam ir klausītājs, ka viņam ir skatītājs."

Daces Micānes-Zālītes rīcībā ir ļoti interesanta grāmata, kas izdota Amerikas Savienotajās Valstīs – "Aleksandrs Čaks. Mana mīlestība". Tajā ir priekšvārds no Anšlava Eglīša, kurš dalās savās atmiņās par to, kā izskatījās Čaks brīdī, kad rakstījis šo darbu. "Tas ir Otrā pasaules kara laiks – vācu laiks, kad Aleksandram Čakam aizliegts publicēties. Tobrīd Dailes teātra režisors Eduards Smiļģis aicina viņu, jautādams, vai negribot uzrakstīt kaut ko teātrim pantos. Un Čaks atsaucas – viņš sāk Poēmas radīšanu. Paralēli viņš rada arī "Spēlē, spēlmani", bet Anšlavs Eglītis raksta tā: "Atceros šos ar nelielām lapām aprakstītos manuskriptus – katru laba ķieģeļa biezumā. Čaks nēsāja tos līdzi, sadalījis pa vairākām kabatām, un varēja lasīt.

Varbūt, ka visu desmittūkstoš rindu kopgarumā tie bija smagi, grūti lasāmi, bet tajos mita nešpetns spēks. Tās bija vienreizīgas poēmas – nekā līdzīga rēgainībā neatceros lasījis visā pasaules literatūrā."

Lūk, un jāteic, ka mūsu komanda, mūsu brīnišķīgie solisti un Matīsa lomas attēlotājs Juris Jope – mēs ceļam šo īpašo pasauli. Jā, pasaules krogs, bet tai pašā laikā visas cilvēces gan lielākie spēka punkti, gan lielākie vājuma punkti dzīvos šajā operas inscenējumā, kurā iekļaujas arī Sandras Strēles scenogrāfija – tā ir ar rokām darināta, ar rokām apgleznota.

Bet mēs neradām tik daudz senu leģendas stāstu – tā tomēr ir šodiena. Kā es saku, Matīss var braukt arī 1. tramvajā."