Latvijas Radio vadītāja Una Klapkalne: Brīvdienu rītiem piestāv lēnais fokstrots

Tuvojoties Latvijas Radio dzimšanas dienai, tiekamies ar Latvijas Radio valdes priekšsēdētāju Unu Klapkalni. Pirmā piecgade amatā aizvadīta: kas gaidāms nākamajā? Un kāda ir "Klasikas" vieta Latvijas Radio kopainā? Par šīm un citām lietām runājam šīsnedēļas "Atsperē". 

Šo rītu esam sākuši dejiski, jo otra svarīgā tēma tavā dzīvē ir dejošana. Tu esi sporta deju profesionāle – esi piedalījusies un vēl aizvien piedalies čempionātos. Vai sporta dejas treniņu ritms un disciplīna ir tas, kas palīdz vadīt dažādas iestādes, kas tavā mūžā bijušas aktuālas arī pirms Latvijas Radio?

Noteikti! Tas ir tas, kas palīdz arī visiem sportistiem un droši vien arī profesionālajiem mūziķiem – cilvēkiem, kas kaut ko dara no sirds, lai sasniegtu labus rezultātus. Tas nozīmē, ka tu māki tiekties uz mērķi, tu māki arī pažēloties par savām kļūdām, bet iet uz priekšu, jo būtībā arī tā ir gan radošā procesa, gan sporta sastāvdaļa – ka tu nevari vienmēr būt uzvarētājs. Tev ir jāsaprot, kas šoreiz nesanāca tā, kā gribētos, un jāiet uz priekšu, cenšoties atkal sasniegt nākamos mērķus, jo blakus ir jauni konkurenti, kuriem arī visu ko gribas sasniegt. Līdz ar to līmeni ne tikai noturēt, bet arī paaugstināt – tas visur ir liels izaicinājums.

Kāda deja varētu piestāvēt brīvdienu rītam?

Man jau liekas, ka tāds lēnais fokstrots būtu tas starts, no kā būtu labi sākt. 

Tam laikam nav vienkārši soļi?

O, nē, tā tikai liekas tāda ļoti vienkārša deja – īstenībā tā ir diezgan grūti izvelkama, jo soļi ir tādi gari un plūstoši. Šobrīd šī deja kļuvusi daudz dinamiskāka un sarežģītāka, viss ir ļoti sinkopēts, kas droši vien mūziķiem ir saprotamāks nekā man – es tikai saprotu, ka ir ļoti ātri jāskrien kaut kur. (smejas) Tādā ziņā tas ir daudz sarežģītāk, bet arī interesantāk. (..) Tagad cilvēki strādājuši pie bioloģijas anatomijas, lai saprastu, kā vispār ķermeņiem kopā sadarboties. Kādreiz tas bija daudz vienkāršāk. Tagad tas ir sarežģītāk, līdz ar to iespējams daudz ātrāk kustēties un daudz vairāk pagriezienu izpildīt. Ja sākumā teicu, ka normāls cilvēks to izdarīt nevar – piemēram, nevar tik daudz atliekties, tad izrādās, ka tu neliecies atpakaļ, bet patiesībā liecies uz augšu... Vai arī – ja tev jāiet uz priekšu, tad principā tev ir jāpaiet atpakaļ, lai varētu tikt uz priekšu. Tāpat kā mūzikā, arī dejā ir ļoti daudz nianšu: liekas, ka tās piecas dejas visu dzīvi mācies un tā arī neiemācies. (smejas) 

Par lētu pārdošanos un līdzināšanos ar citām valstīm. Vai tas gadījumā nav mūsu komplekss?

Man jau liekas, ka tieši mākslas pasaulē Latvija ir ļoti bagāta. Un mums ir daudz cilvēku, kas ir šajā pasaules līmenī. Ar to mēs varam būt lepni. Līdz ar to es nezinu, vai mums ir obligāti jālīdzinās. Drīzāk būtu svarīgi nepazaudēt kvalitātes latiņu, kas ir gan mākslas, kultūras, mūzikas un izglītības jomā. Nevis noturēt, bet paaugstināt. Tas, man liekas, ir tas īstais izaicinājums. Mūsdienās mēs visi gribam rezultātu ātri, mēs negribam ilgi un lēni iespringt, trenēties. Tāpat kā manā dejošanā, arī mūzikā tas vienkārši ir jādara. Tās slavenās 10 000 stundas, ko spēlēja Bītli – arī dejošanā ir tieši tas pats. Tajā brīdī tu vari improvizēt, tur var darīt visu ko, bet, kamēr tu to neesi izdarījis... Tā ir visas pasaules mūsdienu traģēdija, ka mēs negribam iespringt; mēs gribam, lai viss ir tūlīt – kā Instagramā. Vienā minūtē tev tur viss ir gatavs, bet dzīvē jau tā nav.

Bet tad, kad tas mākslas darbs ir tapis, jābūt lepnam par to un nevajag domāt, ka tas ir tāpat kā citur. Vienkārši jāpriecājas par savu izdarīto darbu.

Un jālepojas par citu panākumiem. Man liekas, tā tāda viena liela lieta, ko gan mēs varētu mācīties un kas būtu ļoti svarīgi, jo tad, ja kāds cits kaut ko sasniedz vairāk, tad arī tev ir stimuls sasniegt vairāk un tas kopējais līmenis paaugstinās. Manuprāt, tas ir ļoti svarīgi jebkurā jomā.

Intervija pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv.