Uzmanību! 14. decembrī paredzētais Uģa Prauliņa skaņdarba "Oratio. Urban prayer" pasaules pirmatskaņojums tehnisku iemeslu dēļ pārcelts uz pavasari!

"Atsperē" tiekamies ar komponistu Uģi Prauliņu, jo 14. decembrī Sarkandaugavas radošajā kvartālā "Provodņiks" gaidāms viņa opusa Oratio. Urban prayer pasaules pirmatskaņojums. Skaņdarbu, kas ir lūgšana par bezpajumtniekiem gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē, atskaņos Latvijas Universitātes kamerkoris Decoro.

Anete Ašmane-Vilsone: Tu pats esi teicis, ka šis skaņdarbs ir lūgšana par bezpajumtniekiem gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē. Kā ir tapis šis darbs un kas bijusi tā ierosme? 

Uģis Prauliņš: Man drusciņ jāprecizē: tā nebūs oratorija. "Oratio" šajā gadījumā ir lūgšana – nedomāju, ka šis darbs būs garāks par piecām minūtēm. Bet vienalga – nāciet, lūdzu, uz koncertu, jo tas notiks ļoti nozīmīgā, stilīgā koncertvietā, kur, kā es reizēm saku, zeme ir neaiztaisīta un tukša, bet varam ienest tur skaistu gaismu, kas ir mūzika – piedalieties un tiekamies!

Jautājums par cilvēkiem, kuri dzīvo uz ielas, vienmēr ir smags. Tu nekad nesaproti, kādi ir viņu patiesie mērķi un viņu patiesā situācija, bet viņu sejās, protams, viena lieta ir jau ierakstīta – tās ir atkarības: atkarības vai nu no cilvēkiem vai vielām.

Tas viss saistīts arī ar veselību. Un man vienmēr ir tā: pat ja nevaru vai nevēlos iesviest kādu naudas ripu vai vispār iesaistīties, manī ir tāda dziļa, sirdi plosoša izjūta – ka varbūt tomēr reizēm uzspīd kaut kāds stars, un rodas veids, kā jebkurā cilvēks var tikt vaļā no savām atkarībām vai vājībām. Jo arī cilvēki, kuriem nekā netrūkst, mēdz grimt depresijā – nezinkāpēc... Jo viņiem viss it kā ir: viņi dzīvo siltumā, ir labi apgādāti, bet viņiem ir depresija. Pilnīgi neloģiski! Bet arī no tās jātiek vaļā!

Un tad es domāju par to, ka varbūt varu dot viņam kādu iespēju pa mazu šķirbiņu ieraudzīt to gaismas pusi – ka viņš kaut kā var nostāties pats uz savām kājām. Tā es gribētu teikt. Neko jau vairāk. Galvenais, lai seko savam īstenajam mugurkaulam. Mani pašu dzīvē vienmēr ir izglābušas intereses. Jo dzīve apkārt virmojusi visvisāda – arī bīstama.

Bet intereses – ja tās ir pārsvarā, tad nereti tās izrādās arī tāds slīcējglābējsalmiņš.

Piemēram, konkrēts stāsts, kas reiz norisinājās manu acu priekšā.

Netālu no Kannām, mazā baznīciņā, bija mūsu Radio vai arī Igaunijas Radio kora koncerts. Arvo Perta darba atskaņojuma laikā baznīcā ienāca jauniešu bariņš no ielas. Uz brīdi viņi piesēda siltumā, zemē, pie pašām kora kājām, un skatījās tādā kā aizgrābtībā. Mani tas ļoti uzrunāja.

Pēc minūtēm divdesmit viņi atkal piecēlās, un tikpat viegli mežonīgi aizgāja. Netrokšņojot. Un es domāju, ka šie cilvēki ieraudzīja, ka var būt arī šāda – alternatīvā dzīve, skaistums. Ka šīs skaņas varbūt kaut kā novirza to cilvēku par dažiem centimetriem, par dažiem grādiem... Es te pat nedomāju moralizēt. Kolīdz ieraudzīju šo tekstu, ko esmu izmantojis savā lūgšanā… Pateicoties Kultūrkapitāla fonda programmai, kas bija kovidlaikā, līdz ar citiem mūziķiem man bija iespēja pabeigt vienu no iecerēm. Šis teksts ir satriecošs – ielas bērna lūgšana vienalga, kam – Dievmātei vai kam citam, kas nu būtu tas slīcēja glābējsalmiņš. Skaistums, ko ieraudzīt un pie kā pieturēties.

Vai mūzika, kultūra var būt šis gaismas stariņš – salmiņš, pie kā pieķerties grūtos brīžos?

Es domāju, ka tas ir vienīgais. Protams, labs vārds arī ir kultūra. Un labs padoms arī ir kultūra. (..)

Ir ļoti liela atšķirība starp pilsētām, kurās ir kultūra un kurās tās nav. Tas ļoti atspoguļojas iedzīvotājos.

Tā ir tāda savstarpēja saite. Tāpēc – tas, ka mēs paši šeit, Latvijā, "izspridzinām" kultūras starojumu, radām kultūras oāzi, ka mums ir orķestri, koncertvietas un klubi, kuros spēlēt džeza sastāviem, ir vietas neatkarīgās, nepieradinātās un alternatīvās mūzikas spēlēšanai, kas jo sevišķi radušās beidzamo desmit, piecpadsmit gadu laikā – tas mūs ļoti notur pie sava mugurkaula un vispār jēgas mūsu pastāvēšanai. (..) Paskatīsimies uz Itāliju, sākot no etruskiem: ir tik daudz ordu tai pāršalkušas pāri, kas nomazgājušas visu nost. Kas notiek? Pēc kāda laika tas atjaunojas, un šodien – uz kurieni pirmkārt brauc amerikāņi? Uz Itāliju! Jo tur ir izcili vēstures pieminekļi, tie nav nograuti nost. Protams, jābūt arī jauncelsmei. Bet mūsu Rīga un Vecrīga ļoti daudz zaudētu, ja mēs tām atņemtu kultūras oāzes stautusu.

Tu jau pats arī nes to gaismu – būvē un atjauno kultūru Ērmaņu muižā, kuru arī, iespējams, vieglāk bija nograut un tās vietā uzcelt ko modernu un jaunu.

Pat zinu, ka tādas domas arī ir bijušas, bet tās vairs nav aktuālas. Man gan tas bija citādi, jo ar to saistīta mana dzimta. Tas uzliek vēl papildus iekšējo kurināmo degvielu tam visam. Bet – jā. Kad tu sāc kaut ko darīt…

Daudziem cilvēkiem ir kādas dzirnavas vai laipiņa pāri tērcītei, vai kāds pagrabs, vai klēts, vai cita vēsturiska ēka, un viņi domā – ko ar to darīt? Un ja viņi ierauga, ka arī parasts cilvēks var lēnā garā veikt kādus atjaunošanas darbus cienīgā un atbilstošā veidā...

Ja vintāžas mersedesu sāksi "uzlabot" ar mūsdienu lampām, tas būs neprāts un idiotisms. Tāpat arī ar vēsturiskajām ēkām: ir ļoti labi jāapzinās, kādai tai ēkai jābūt, un, pat ja mēs pielietojam kādu stikla papildinājumu, tam jābūt jēgpilni. Ne jau katrs to var – to spēj tikai labi arhitekti. To nespēj cilvēks, kurš pusotru nedēļu pa vakariem pamācījies skaistumkopšanas kursos.

Kolīdz mums bija tāda iespēja, ka varējām nodibināt biedrību, Ērmaņu muižā uzreiz sākām rīkot koncertus. Un ir pat vienalga, kādā stāvoklī ir konkrētā vieta. Pat ja tās ir drupas vai vispār tur ir tukša vieta, tā ir jāatzīmē un jāsvin: tieši kultūra ir tā, kas vietu padara dzīvu!

Man pašam tas nāk neviļus – esmu mūziķis, esmu pieradis organizēt koncertus. Visa mana dzīve – tie ir koncerti, tāpēc man tas ir viegli. Katru gadu kaut kas tiek atjaunots aizvien vairāk arī muižā, nu jau mums salikti visi logi pēc vēsturiskiem paraugiem. Netiek mesta ārā neviena vēsturiskā detaļa, sekojam autentiski pareizām, dabīgām krāsām. Kaļķu apmetums, viss, kas elpo, kas nepelē, lineļļas krāsas – esmu jau pieradis: labāku materiālu nevaru iedomāties! Bet galvenais, protams, ir koncerti – vismaz četri gadā, turklāt ļoti dažādi: tur var būt gan akadēmiskā mūzika, gan džezs, blūzs, notikt Etnonakts. Pandēmijas laikā un arī nākošajā gadā bija grūti tai ziņā, ka cilvēki bija pieraduši nākt. Nu jau gandrīz izaugusi vesela paaudze: atceros, meitenēm, kuras uz to nāk, sākumā bija pieci gadi, tagad viņām ir jau piecpadsmit. Cilvēki pie Etnonakts uzaug un uztver to kā pašsaprotamu lietu. 

Bet atgriežoties vēl pie tā sākuma: daudzas lietas vajag tikai iesākt, un pēc gadiem desmit tā jau ir pašsaprotama lieta, ko neviens neapšauba. 

Ja runājam vēl par mantojumu, ne tikai ēkas var saglabāt un par tām rūpēties: var lūkoties pagātnē un saglabāt, piemēram, tavu savulaik izveidoto grupu "Vecās mājas", kam šajā rudenī iznāca plate!

Tas man bija liels pārsteigums un gandarījums, ka iniciatore tam bija jaunā paaudze. Mārtiņš Krastiņš šo visu izcili restaurēja un māsterēja. Vispār tas ir analogais ieraksts, ja neskaita dažus savlaika digitālos instrumentus, bet arī tie jau ir vintāžai piederīgi. Principā tas ir analogs ieraksts, jo viss tika restaurēts no lentēm. Manuprāt, ļoti labi!

Kāds bija "Veco māju" laiks? Tās bija 80. gadu beigas, 90. gadu sākums. Žanriskais loks, ko savā mūzikā iekļāvāt, bija gana plašs.

No progresīvā roka un arī pirmā smagā roka bija pagājusi kāda desmitgade un ienācis disko stils. Bija sācies sintezatoru mūzikas laiks, jaunais vilnis, pankroks: gandrīz visi uz to aizgāja – vismaz liela daļa. Klasiskajām grupām un cilvēkiem, kas tās klausījās, tas bija liels pārbaudījums. Bet pēc tam sekoja smagā roka otrais vilnis, "heavy metal". Mēs to arī akceptējām, jo cilvēki spēlēja ļoti ātri, efektīgi un darīja visādus brīnumus – tad nu mēs arī mēģinājām apjēgt, kaut kā sintezēt.

Vēl jau bija jaunā folkloras viļņa piederība man pašam. Neredzēju tur neko nedabisku, ka mūsu pašu mūzika – īpaši tās senākie slāņi – iezogas elektroniskajās programmās.

Vispār mums bija divas programmas: viena – elektroniskā, tāda radošā mūzika, un otra – akustiskā folkprogramma, kura bija ļoti viegli transportējama un ar kuru mēs varējām aizbraukt un ielīst vistālākajos kultūras namiņos, klubiņos un tautas namos. Tas bija ļoti skaisti, jo uz turieni varēja aizbraukt ļoti maz cilvēku. Turklāt lielie vārdi uz turieni nebrauca. Tur bija ļoti sirsnīgi.

Arī uz Ameriku 1990. gadā lielā mērā aizbraucām tāpēc, ka bija mūsu akustiskā programma, un man bija liels pārsteigums, ka starp kantrimūzikas zvaigznēm mēs varējām būt līdztiesīgi – tieši ar latvisko pārsteigumu. Un, starp citu, pat nevis elektroakustiski, bet akustiski. Tas kādu brīdi bija jauks laiks.

Tu man aizkadrā teici, ka grupai "Vecās mājas" drīzumā gaidāms arī koncerts! 

Jā, "Ulbrokas pērlē", 17. februāra vakarā.

Kā ir šādām grupām, kas ilgi nav muzicējušas kopā: vai, atkal sanākot un uzkāpjot uz skatuves, jūs visi jūtaties tāpat toreiz, pirms 30 gadiem?

Dīvainā kārtā – jā. Protams, mājās drusciņ ir jāpamācās, jāpastrādā. (..)

No sākuma liekas – nē, nē, to mēs laikam nevarēsim. Un vai maz vajag. Ir pat tādas runas. Bet tas ir īsu brīdi. Beigās viss tas pats arī sanāk.

Es būtu priecīgs, ja būtu kādi festivāli, kur mēs varētu vēl uzspēlēt. Daudz ātrāk jau spelēt nemācēsim, reakcijas ir drusciņ savādākas, bet – ne sliktākas!

Vairāk – audioierakstā!