Šoreiz "Atsperes" saimniece Ilze Medne un tās viesvadītājs – aktieris un operdziedātājs Juris Jope – Rīta intervijā tiekas ar rakstnieci Ingu Žoludi, un sarunas epicentrā ir pērn klajā laistais Ingas garstāsts "1904. Melanholiskais valsis".

Inga Žolude, kura latviešu rakstniecībā debitēja ar spilgto romānu "Silta zeme" (2008), ir pirmā no latviešu autoriem, kura ieguva prestižo Eiropas Savienības Literatūras balvu (2011) par stāstu krājumu "Mierinājums Ādama kokam" (2010).

2018. gadā nācis klajā Ingas jaunākais romāns Materia Botanica un garstāsts "1904. Melanholiskais valsis" (abas klajā laidis apgāds "Dienas Grāmata").

"Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā esmu regulāri, jo vedu savu dēlu Marģeru uz nodarbībām," atklāj rakstniece un neslēpj: "Vienmēr staigāju garām viņa piemineklim un portretam, taču nekad tā īsti nebiju pie tiem apstājusies un aizdomājusies, ka patiesi atrodos EMĪLA DĀRZIŅA mūzikas vidusskolā..."

Grāmatas valoda ir savdabīga, dzejiska, mūslaikiem - īpaša un netipiska. "Tolaik jau latviešu valoda vēl tikai formējās, tā vēl nebija izveidojusies - tā bija drusku kropla, defektīva, bija daudz pārcēlumu no vācu, krievu, angļu valodas.

Bet, saliekot to visu kopā, tas dod laikmeta garšu. Nemaz jau nevajag to garšvielu par daudz! 

Pietiek šur tur, mazliet, un tas ļoti skaisti uzbur laikmetu," atzīst Inga.

Garstāsts "1904. Melanholiskais valsis" sākotnēji tapis kā sadarbības projekts starp literātiem un mūziķiem — 2017. gada novembrī kopā ar jauno komponistu Oskaru Herliņu notika lasījums-spēle-performance Raiņa un Aspazijas mājā, kas bija veltīta Emīlam Dārziņam un viņa "Melanholiskajam valsim".

"Tas ir interesanti – kad šim projektam meklējām ideju, un to bija daudz, Emīls Dārziņš nebūt nebija pirmā, bet gan pēdējā," pasmaida Inga.

Kopdarbības laikā autorei radās ideja garstāstam par to, kā 1904. gadā Dārziņš nonāca pie "Melanholiskā valša" idejas vai, drīzāk, kā šī ideja, ierosme nonāca pie komponista, informēja apgāda "Dienas Grāmata" pārstāvji. Šis stāsts ir tik savdabīgs un netradicionāls uzskatam par to, kā būtu jāvēsta mākslas personību stāsti, ka šī grāmata tapusi kā literatūras-mūzikas-mākslas vienība. Grāmatas vizuālajam ietērpam izmantots E. Dārziņa laikabiedra un līdzīga mākslas “neatzītā ģēnija” gleznotāja Ādolfa Zārdiņa darbs “Moderna sabiedrība”, kas pulsē vienotā ritmā gan ar valsi, gan Dārziņa traģisko likteni, gan Žoludes tekstu.

Grāmatu papildina mūzikas apskatnieka Oresta Silabrieža un mākslas zinātnieces Dainas Auziņas esejas par Emīlu Dārziņu (1875–1910) un Ādolfu Zārdiņu (1890–1967).

Mazs, bet skaists un vērtīgs literārs darbs gan divu izcilu mākslinieku piemiņai, gan apliecinājums literatūras, mūzikas un mākslas simbiozes neizsmeļamajām iespējām, savā ziņā arī mēģinājums radīt mākslinieciski kvalitatīvu iespēju katras vienas kultūras nozares cienītājiem gūt ieskatu un uzzināt par pārējo esamību.

“Ingas Žoludes stāsts “1904” ir poētiski precīzs un mākslinieciskā ziņā suģestējošs darbs, atklājot Emīla Dārziņa personību izteikti padziļināti, viņa intīmo un dvēselisko seju un gara pasauli parādot lietišķā un emocionālā sava laika kontekstā,” uzskata literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis.

Grāmatas māksliniece Katrīna Vasiļevska. Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.