Egils Siliņš: Lēmumu par operas vadīšanu man būtu gribējies pieņemt piecus gadus vēlāk

"Varbūt tas izklausīsies skaļi, bet vēlējos kaut ko dot Latvijai atpakaļ – savulaik izglītību šeit saņēmu par brīvu. Un tā bija laba izglītība," savu lēmumu piedalīties konkursā uz Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes locekļa amatu pamato Baltā nama jaunais vadītājs, pasaulslavenais basbaritons Egils Siliņš.

Sarunā ar Latvijas Radio 3 "Klasika" direktori Gundu Vaivodi un mūzikas žurnālisti Laumu Mellēnu-Bartkeviču viņš stāsta, ka labprāt par operas vadītāju būtu kļuvis piecus gadus vēlāk. Siliņš arī dalās ar teātra un paša mākslinieciskajiem plāniem, kliedējot bažas, ka aktīvi muzicējošam solistam nebūs laika rūpēm par operu.

Gunda Vaivode: Sākšu ar ļoti egoistisku jautājumu – kā Tu skaties uz ierakstiem un operu radio?

Egils Siliņš: No vienas puses, ieraksti ir ierasta lieta – gan interesanti, gan pateicīgi, jo paliek kaut kas vēsturē. Tāpat kā rakstnieki saraksta grāmatas, dziedātāji ieskaņo savu balsi. Bet es pats, uzlūkojot ierakstus, esmu ļoti kritisks – klausos un domāju: hm, tur varēja būt labāk, un arī tur... Nejūtos sevišķi komfortabli.

Gunda Vaivode: Tavā diskogrāfijā tomēr nav pārāk daudz ierakstu albumu.

Ar diskiem šajā desmitgadē opermūzikā ir slikti – ierakstās apmēram pieci seši operdziedātāji, vieni un tie paši, ar kuriem lielās ierakstu kompānijas noslēgušas līgumu, ieskaitot Jonasu Kaufmani, Annu Ņetrebko. Domāju, viens no iemesliem ir tas, ka kompānijas ieguldījušas ļoti daudz naudas šo dziedātāju atpazīstamībā un publikai vienkāršāk pārdot to, ko pazīst. Ja tirgū parādās pārāk daudz jaunu vārdu, publikai grūti izšķirties, ko ņemt. Varbūt tas tāds vienkāršots atšifrējums tam, kāpēc ieraksti iet mazumā. Bet tas arī, protams, ir diezgan padārgs prieks – orķestra izmaksas, solistu honorāri. Tāpēc diezgan populāri tagad ierakstīt dzīvajā mūzikā kādu koncertu.

Lauma Mellēna-Bartkeviča: Lēmums piedalīties konkursā uz Latvijas Nacionālās operas un baleta valdi netika pieņemts spontāni un vienā dienā. Cik ilgi un kas motivēja Jūs par to domāt un izšķirties startēt konkursā? Kā tas gadījās, ka operdziedātājs ar aktīvu karjeru izlēma šādu lēmumu pieņemt?

Protams, lēmums nenāca viegli, un joprojām pie sevis domāju, vai tas bijis pareizs...

Man būtu gribējies šo lēmumu pieņemt gadus trīs, četrus vai piecus vēlāk, bet operas direktora konkurss jau nenotiek tad, kad vēlies...

Pirmkārt, gribēju biežāk būt Latvijā. Esmu projām jau trīsdesmit gadus un Latvijā pavadu, augstākais, četras nedēļas gadā, un puse no šī laika parasti ir vasarā. Otrs iemesls – savu pieredzi un bagāžu, uzstājoties faktiski visos nopietnākajos opernamos un festivālos, gribējās dot Latvijai, mūsu publikai, mūsu teātrim. Tāpēc ceru, ka daudzās idejas, kas man sakrājušās, varēšu šeit realizēt.

Varbūt tas izklausīsies skaļi, bet gribējās arī kaut ko dot Latvijai atpakaļ – savulaik izglītību šeit saņēmu par brīvu. Un tā bija laba izglītība.

Mans pedagogs bija Gurijs Antipovs. Arī savu rokrakstu gribas parādīt – tos jauniestudējumus, kuri Latvijas operā nav bieži skanējuši, bet kas ir ļoti laba mūzika, bet nez kāpēc šeit netiek uzvesti.

Gunda Vaivode: Izskanējušas zināmas bažas, ka Tev pietrūkst tīrās vadīšanas pieredzes, savukārt mēs zinām, ka ir ļoti daudzi precedenti pasaulē – šobrīd Zalcburgas festivāla mākslinieciskais vadītājs ir pianists Markuss Hinterhoizers, tāpat dziedātāja Čečilija Bartoli, Plasido Domingo. Kā Tu vari kliedēt bažas, kas ir Tavas stiprās puses?

Pirmkārt, bažas varu kliedēt tā iemesla dēļ, ka operas valdē ir trīs valdes locekļi jeb trīs direktori, no kuriem viens atbild par finansiālo pusi, otrs – administratīvo, un mēs, protams, strādāsim komandā. Šis sadalījums un uzstādījums nāca arī no Kultūras ministrijas puses, un konkursā, kas notika trijās kārtās un kurā piedalījās 41 pretendents uz trim posteņiem, jau pašā sākumā tika radīta nostādne, ka valdes priekšsēdētājs atbild par māksliniecisko daļu.

Lauma Mellēna-Bartkeviča: Cik daudz, esot projām no Latvijas, taču piedaloties arī Latvijas Nacionālās operas un baleta iestudējumos, trīsdesmit gadu laikā Jums iznācis sekot līdzi mūsu operas radošajai darbībai ārpus tiem iestudējumiem, kuros Jūs pats dziedat? Kā Jūs raksturotu norises beidzamo desmit gadu laikā? Ko paredzat savā mākslinieciskajā stratēģijā?

Kopš operteātra atvēršanas 1995. gadā katru gadu esmu uzstājies Latvijas Nacionālajā operā; Andreja Žagara direkcijas laikā, ja nemaldos, esmu dziedājis septiņos jauniestudējumos. Tas vis nenozīmē atbraukt uz vienu dienu un nodziedāt koncertu, bet gan nozīmē būt kopā mēģinājumu procesā un redzēt radošo formu, salīdzināt to ar specifiku citos teātros. Jau tad man niezēja rokas kaut ko mainīt un teikt, kāpēc mēs nedarām citādi, un vadīt to lietu. Esmu bijis pastāvīgā kontaktā.

Lauma Mellēna-Bartkeviča: Kas ir tas, ko redzat stratēģiskajā vīzijā?

Pirmkārt, repertuāra jautājums. Otrkārt, gribu mazliet mainīt pašu koncepciju izrāžu plānošanā. Manuprāt, lai noturētu labu māksliniecisko līmeni, izrādes jāveido pa blokiem, kaut arī paliekot pie repertuāra teātra. Jo tā intensitāte, kas tiek veidota jauniestudējumiem un arī atkārtojuma izrādēm... Ārzemēs jauniestudējumu vienmēr dzied vismaz trīs četras izrādes, ir tas pats sastāvs – tas ir pamatīgi samēģināts gan muzikāli, gan skatuviski. Tas mūsu operā līdz šim nav bijis. Repertuāra teātris paliks, bet nebūs tā, ka notiek divas pirmizrādes pēc kārtas un nākošā izrāde tikai pēc pusotra mēneša, vēl aiznākamā – pēc četriem mēnešiem. Nav iespējams noturēt augstvērtīgu līmeni, ja izrādes tiek izkaisītas.

Sarunu pilnā apjomā lasiet šeit!