"Atsperes" Rīta intervijā dosimies uz Latvijas Leļļu teātri, lai tiktos ar aktrisi Daci Vītolu un mākslas zinātnieci Ingrīdu Burāni. Sarunas iemesls - mākslinieka Eduarda Vītola (1877-1954) 140. dzimšanas diena, kas apritēs 5. novembrī.

Eduardam Vītolam Latvijas profesionālās mākslas pamatu veidošanā ir ļoti nozīmīga loma - viņa devums liekams līdzās Vilhelma Purvīša, Jaņa Rozentāla, Gustava Šķiltera un citu labi pazīstamu mākslinieku veikumam, taču Eduards Vītols atpazīstamības ziņā palicis ēnā.

Pēdējo reizi viņam veltīta plašāka izstāde Rīgā notika pirms 40 gadiem. Šogad, sagaidot mākslinieka 140. jubileju, viņa dzimtas pārstāvji sadarbībā ar mākslas zinātnieci Ingrīdu Burāni viņa daiļradi atkal nolēmuši aktualizēt, un pirmais solis ir izstāde, kas 7. oktobrī atklāta Limbažu muzejā.

"Visi it kā esam šajā dzimtā, viens otru zinām - zinām, ka mūsu vidū bija Eduards Vītols, kurš bija brīnišķīgs akvarelists, kurš strādāja Operā, bet tikai tad, kad kāds cilvēks no malas norāda uz viņa augstvērtīgo mākslu, milzīgo darba apjomu un spēju būt cilvēciski kautram, savrupam, bet mākslinieciski gigantiskam, - tas man lielā mērā ir atklājums," stāsta Dace Vītola, kurai Eduards Vītols biis vecvectēva brālis.

 

"Tas, ka katrā mūsu dzimtas mājā ir viens, divi vai pat desmit akvareļi, ir viena lieta, bet pavisam cita - ja tos izliek vienā telpā un tie sāk izstarot latvisko enerģētiku. Gaišums, migla, rīts, krāsas, saule - tie ir jēdzieni, ko jūtu viņa akvareļos, skatoties dekorāciju metus vai lietišķās mākslas skices. No iekšpuses to laikam īsti nevar redzēt - tikai tad, kad sāk apkopot. Tāpēc izstāde bija nepieciešama, lai varētu no malas paraudzīties uz savu dzimtu un savu plecu, kas ir ļoti spēcīgs."

"Jebkuram māksliniekam mēs vienmēr atrodam vietu - cik tā ir patiesa, par to gan man ir aizvien lielākas šaubas. Jo vairāk ar šīm lietām nodarbojos, jo skaidrāk zinu - reiz jau arī intervijā teicu, ka tādu mākslas zinātni ne par ko neturu. Un tagad saku, ka arī mākslas vēsturi ne par ko neturu, jo visa vēsture ir viena padauza, ko katrs izmanto, kā viņš grib," savos atzinumos skarba ir Ingrīda Burāne. "Atgriežoties pie Vītola - viņš ir īpašs nacionālā koda un mākslinieciskā devuma dēļ.

Ir sajūta, ka viņam diennaktī bijušas 36 stundas! Neviens nezina, cik īsti daudz viņš izdarījis - tas būtu jāpēta līdz nākamajai izstādei, kas notiks 2019. gadā Jūrmalā.

Pirmkārt, svarīga ir viņa nacionālā stāja kā pirmās profesionālās mākslinieku paaudzes pārstāvim, mākslinieku apvienības "Rūķis" dalībniekam - viņu mērķis bija celt un izveidot Latvijas valsti, radīt nacionālo profesionālo mākslu. Šobrīd Latvijas mākslinieciskajā vidē nav aktuālākā uzdevuma kā atskatīties uz pirmo profesionālo mākslinieku paaudzi - kā viņi cēla Latviju, kā kalpoja tai un kā saprata jēdzienu "nacionālā māksla". Ja vien nevēlamies nākamo gadu simteni vadīt kā pašdarbnieku pulciņš... Un otra lieta - viņš bija pirmais scenogrāfs Latvijas Nacionālajā operā."