Ilze Medne: Ja tev īsi vajadzētu pateikt – kas latviešu džeza mūzikā ir Gunārs Rozenbergs?

Indriķis Veitners: Es teiktu, ka viņš ir viens no visnozīmīgākajiem vārdiem, viens no visģeniālākajiem, vistalantīgākajiem džeza mūziķiem, kāds mums ir bijis.

Lai gan parasti esmu ļoti uzmanīgs ar šiem vārdiem, kas beidzas ar "vis-", Gunāra gadījumā šaubu nav – viņš ir veselas Latvijas džeza paaudzes vadošais tēls…

... kura pēdas mēs jūtam, bet gribētos, lai tās pēdas justu arī jaunie?

Nu, kā jau vienmēr, tās ir mūžīgās problēmas ar tradīciju pārmantošanu un savu iepriekšējo sasniegumu novērtēšanu un turēšanu godā. Bet Gunāra gadījumā tas viennozīmīgi ir tā, noteikti.

Runājot par Gunāru Rozenbergu, mēs pirmkārt viņu minam kā trompetistu, komponistu, bet pilnīgi neizbēgami viņš jāmin arī kā aranžētājs, jo tā bija ļoti, ļoti svarīga viņa dzīves un darbības daļa, vai ne?

Jā, tas bija viņa darbs un pienākumi – šeit, Latvijas Radio, viņam pamatā bija aranžēšanas lietas.

Un stāsta jau leģendas, kā viņš to darījis. 

Bet tā arī ir bijis!

Viņam vajadzēja pildīt plānu un bija jābūt noteiktam skaitam sarakstītam un ieskaņotam Radio studijā, un reizēm tai lietai tika pieiets ļoti steidzīgi, tāpēc ir vesela rinda skaņdarbu, kuriem nav tēmas – ir uzrakstīts aranžējums, bet nav galvenās tēmas! Jo Gunārs pats to tēmu iespēlēja – nu, priekš kam jāraksta, priekš kam jātērē laiks, lai rakstītu? Nav laika, lai rakstītu! Iespēlē un, protams, aizmirst. (smejas)

Un neviens vairs neatceras, kas tur bija jāspēlē. Un tad ir tie leģendārie stāsti par viņu, kas patiešām ir fakts – ka viņš rakstīja ar iekšējo dzirdi.

Ir klasisks tas [klavieru skaņotāja] Valda Eglīša stāsts, ka viņš atnāk pie Gunāra uzskaņot klavieres, bet tur ieslēgts radio, televizors – vārdu sakot, baigais trobelis, bet Gunārs mierīgi sēž pie galda un pa taisno raksta notis.

Varbūt patīkama sakritība, bet pavisam drīz būs divi Gunāram Rozenbergam veltīti koncerti: 1. decembrī Latvijas Mūzikas akadēmijā kopā muzicēs Mūzikas akadēmijas bigbends un Rīgas Doma kora skolas bigbends, kuri saksofonista un diriģenta Dāvja Jurkas vadībā spēlēs Gunāra Rozenberga oriģinālmūziku un aranžējumus, savukārt VEF Kultūras pilī ciklā "VEF džeza klubs" 5. decembrī būs koncerts "Gunāram Rozenbergam 75", kurā uzstāsies "Mirāžas džeza orķestris" ar solistiem un ļoti skaistu, bagātīgu programmu. Pat ja tā ir sakritība, tad noteikti tas ir ļoti, ļoti labi, ka mēs intensīvi un daudz runājam par Gunāru Rozenbergu.

Akadēmijas koncerts gan būs mazliet cita profila pasākums, jo pirmām kārtām

tā ir mana ideja, ka aizsākam tādu kā koncertu sēriju, kurā akadēmijas džeza katedras pasniedzēji uzstājas kopā ar akadēmijas studentu bigbendu. Jo mums ir brīnišķīgs bigbends un lieliski pasniedzēji, un visiem ir, ko teikt.

Domāju, ka tas ir ļoti svarīgi, ka pasniedzēji spēlē kopā ar studentiem, it īpaši džeza jomā tas ir absolūti svarīgi – tas ir dzīvais process, un mēs tāpat pēc dažiem gadiem būsim kolēģi. Madaram Kalniņam, Viktoram Ritovam, Kārlim Vanagam ir daudz aranžējumu un kompozīciju, ir tiešām daudz materiāla, ko spēlēt,

tāpēc arī aizsāku šo koncertsēriju, jo man šķita, ka ļoti svarīgi ir jaunajai paaudzei dot iespēju spēlēt to mūziku, ar kuru faktiski izauga mana paaudze. Mums Gunārs bija un joprojām ir milzīgs elks, un es vienkārši zinu, ka jaunā paaudze nav tik ļoti informēta par šo mūziku – viņi patiesībā to nezina, jo tā neskan.

Kādreiz tā katru dienu skanēja radio, tagad tā vairs nav, un līdz ar to diezgan apzināti es izveidoju šo programmu ar skaņdarbiem, kas man pašam patīk, ko esmu daudz spēlējis un ko tiešām uzskatu par Gunāra brīnišķīgo sniegumu aranžēšanā un kompozīcijā. Tādā veidā arī tapa šī pirmā programma. Savukārt "Mirāžas" programma ir mūsu kolektīva veltījums lielajam meistaram, ar kuru mēs ilgstoši sadarbojāmies. Mums bija tā laime ilgus gadus strādāt Gunāra vadībā un būt viņa darba turpinātājam, līdz ar to šis koncerts jau ir daudz, daudz plašāka līmeņa - arī ar vairāk solistiem. 

Gunāra dzīvesstāsts ir iedvesmojošs un pamācošs jaunajiem mūziķiem, jo stāsts par jaunekli, kurš spēlē sitaminstrumentus, bet sešpadsmit gados paņem rokā trompeti un pašmācības ceļā kļūst par to, par ko viņš kļuva, ir kaut kas ļoti, ļoti neticams, bet – ne neiespējams.

Es teiktu, ka tas ir liktenis, bet galvenokārt tas noteikti ir talants, milzīgas darbaspējas un arī milzīga motivācija, jo

atcerēsimies, ka tolaik nebija ne skolu, nebija nekā: informācija bija jāmeklē pa ļoti dažādiem un ne vienmēr legāliem ceļiem. Tā mūzika nebija oficiāli ļoti atzīta, faktiski – ja tu pats to ļoti gribēji, tad tu to arī darīji – neviens tev to nelika darīt, un patiesībā tu pat varēji ciest dēļ tā, kā ne reizi vien arī notika – nereti džeza dēļ tevi visādas oficiālas iestādes visādos veidos mocīja.

Tā ka tas ir ļoti iedvesmojošs stāsts – ka vari nodoties kādai lietai un sasniegt visaugstākos profesionalitātes līmeņus par spīti tam, ka apkārtējā vide, apkārtējā situācija patiesībā tevi pat bremzē un neļauj to darīt, un Gunārs tādā ziņā ir absolūti izcils piemērs.

Vēsturē tas, protams, nav vienīgais gadījums, kad tieši pretestība, iespēja būt pret kaut ko un kaut ko pārvarēt kļūst par ļoti lielu dzinuli. Bet tad nāca deviņdesmitie un sākās pārmaiņas – Latvijas Radio bigbends pārstāja darboties. Tas bija viens no skumjiem precedentiem, jo tobrīd it kā visu drīkstēja, bet patiesībā...

Domāju, ka tās ir dažādas lietas. Jo pretestība viennozīmīgi ir raksturīga praktiski visiem tālaika džezmeņiem – gan Raubiško, gan Birkānam, visiem pēc kārtas. Tā bija gandrīz vai reliģiska nodošanās savai lietai, un tad viņi arī sasniedza augstākos griestus. Bet deviņdesmitie gadi diemžēl ir tipiskais stāsts – kad laiki mainās, mainās arī vērtības, un ļoti bieži to, kas patiešām ir vērtīgs, mēs vienkārši nenovērtējam. Mēs to pa roku galam izsviežam ārā, jo šinī mirklī, redz, it kā nav naudas, it kā nevajag.

Tā diemžēl ir tāda tuvredzīga īsa mirkļa domāšana, ka skaistu, spīdīgu papīrīšu dēļ tu izmet miskastē absolūti vērtīgas lietas, ko pēc tam varbūt nožēlo, bet ir jau par vēlu. 

Ar ko īsti atšķiras bigbends Gunāra Rozenberga laikā no bigbenda šodien?

Atšķirības ir ļoti pamanāmas, jo ir pilnīgi citi laiki. Man liekas, ka Latvijas Radio vecā bigbenda fenomens ir skaidrojams pirmkārt ar personālijām – tur patiešām nolasījās labākie, tur nolasījās izcili profesionāļi. Un kas vēl ir ļoti interesanti – Latvijas džezs tomēr ļoti ilgstoši ir sekojis Amerikas džeza tradīcijai. Un iemesls tam ir tas, ka Latvija ir tur, kur tā ir: mums nav kā igauņiem, kuriem blakus ir skandināvi, kas mūs ļoti iedvesmo. Mums gluži arī nebija kā Lietuvā – šī ļoti izteiktā tendence uz frīdžezu, uz eksperimentālo mūziku. Līdz ar to

mūsu ilgstošais pamata resurss bija "Amerikas Balss", Amerikas džeza tradīcija. Es tiešām atceros, kā man nereti ne viens vien to ir teicis – gan  tas pats Gunārs kādās sarunās vai Raimonds Raubiško – o, redz, šitas ir pareizais! Tas bija tas domāšanas veids. Savā ziņā tā bija arī kā glābšanās no diezgan šausmīgā padomju reālisma, kas valdīja apkārt – no pelēcības, no diezgan bieža bezgaumīguma populārajā kultūrā, un [džezs] bija tā īstā lieta, ko dari tieši tu un ļoti labā līmenī.

Domāju, tāpēc arī slava Latvijas džezmeņiem bija tik augsta, jo Padomju Savienības kontekstā mēs izklausījāmies kā rietumnieki, kā toreiz teica - "kā firma", kā vislabākie spēlētāji. Tas bija viens no rezultātiem visā šajā lietā – ka ilgus gadus mūsu meistari un bigbends bija labākie topa spēlētāji – šī pārliecība līdz šai baltai dienai Krievijā šur tur vēl palikusi vecajos džeza fanos. Šodien ir pilnīgi cits laiks, bends ir pilnībā mainījies. Ja toreiz, septiņdesmitajos, astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados bigbendi vairāk vai mazāk sekoja iepriekšējo gadu tradīcijai, ko varam izsekot līdz pat svinga ērai ar dažādām modifikācijām, tad

pēc 2000. gada mums jau ir pilnīgi cita pieeja bigbendam, ko arī spoži demonstrē mūsdienu bigbendi – to demonstrē arī jaunais Latvijas Radio bigbends ar Kārli Vanagu un vairāki citi, kad bigbends tiek uztverts kā vēl viens brīnišķīgs sastāvs, kuru komponists var izmantot kā radošu laboratoriju – iespējas ir visplašākās.

Gunāram tomēr var diezgan labi dzirdēt tās influences, kurām viņš visu laiku ir sekojis, un pamatā tās ir amerikāņu influences. Tā kā es teiktu, ka šodien tas ir normāli, ka lietas mainās un mainās ļoti kvalitatīvi, tāpat izpratne mainās. Nevar salīdzināt tā laika izpratni par benda mūziķu profesionālo līmeni ar to, kāds tas ir šodien, kad visiem jāspēlē vismaz vairāki citi instrumenti. Tolaik tas bija diezgan liels retums, tas nebija pašsaprotami. Šodien tas savukārt ir obligāts nosacījums. Tāpat nerunājot par to, ka stilistikas rāmji bija daudz striktāki. Šodien mums ir atļauts gandrīz vai viss, un ir taisni otrādāk – tā vēlme pēc oriģinalitātes reizēm jau kļūst gandrīz vai pašmērķīga. Tāpat jūtams arī milzīgs iespaids gan no laikmetīgās mūzikas, gan populārās mūzikas, sākot no roka, popa un beidzot ar hiphopu. Tas viss ir milzīga, ļoti, ļoti intensīva attīstība. Īstenībā mēs dzīvojam brīnišķīgā laikā – ir ļoti interesanti, kas tagad notiek…

Vairāk - ierakstā.