Līdz nākamā gada 9. aprīlim vienā no lielākajiem Ziemeļeiropas mākslas muzejiem - KUMU Mākslas muzejā Tallinā - skatāma izstāde "Atmiņu arheologi" – šī muzeja vēsturē tā ir pirmā starptautiskā izstāde no vienas privātkolekcijas darbiem, piedāvājot tematisku ieskatu Vitols Contemporary mākslas krājumā – vienā no intriģējošākajām laikmetīgās mākslas kolekcijām Baltijā.

"Mākslinieki, kuru darbi iekļauti izstādē, kā arī paši kolekcionāri Irina un Māris Vītoli tiek uzskatīti par "atmiņu arheologiem", kas ar lielu rūpību atsedz personīgo un kolektīvo atmiņu slāņus, atklājot ar tagadni savijušos pagātni," raksta portāls Arterritory.

Inta Zēgnere: Ar ko jūsu kolekcija tik ļoti ieintriģēja KUMU muzeju, ka tas nolēma veidot šādu tik ekskluzīvu sadarbību, kāda līdz šim šī muzeja vēsturē nav bijusi?

Māris Vītols: Sadarbība ar Kumu muzeju mums jau bija notikusi arī iepriekš: KUMU muzejs no mūsu kolekcijas nereti aizņēmies darbus dažādām izstādēm. Kādā no šādiem sadarbības brīžiem pirms gadiem četriem ierosinājām muzeja vadībai, ka varbūt ir pienācis laiks izveidot arī lielāku sadarbības projektu - kādu lielāku izstādi ar mūsu kolekcijas darbiem. Sākotnēji KUMU muzejs teica, ka viņi nekad to vēsturē vēl nav darījuši, bet bija gatavi izskatīt un izvētīt mūsu kolekciju. Pirmā doma bija, ka tiktu veidota izstāde, kas būtu dialogs starp mūsu kolekcijas darbiem un KUMU kolekcijas darbiem: būtu kopīga izstāde no divām kolekcijām. Kad muzeja izstāžu kuratore trīs dienu garumā Rīgā bija iepazinusies ar mūsu kolekciju un ieraudzījusi šo bagātīgo materiālu, viņa saprata, ka šis ir kaut kas tik ļoti pārsteidzošs un neredzēts materiāls šajā reģionā, tāpēc muzejs izlēma, ka vēsturiski pirmo reizi tiks veidota atsevišķai privātkolekcijai veltīta izstāde.

Cik plaša tā ir?

Māris Vītols: Izstādē kopumā iekļauti vairāk nekā 150 mākslas darbi, kurus radījis 31 mākslinieks no 11 Austrumeiropas un Centrāleiropas valstīm.

Tātad ļoti plašs spektrs, un jūs esat fokusējušies tieši uz Centrāleiropas un Austrumeiropas mākslas kolekcionēšanu pēc Berlīnes mūra krišanas - sākot no 1989. gada. Irina, vai tiešām viss sākās tik pragmatiski, ka pēkšņi nolēmāt tā darīt un sākāt iepirkt darbus? Vai arī vēlme veidot kolekciju radās pavisam citādāk?

Irina Vītola: Šī vēlme pamodās ceļojumā uz Kubu pirms piecpadsmit gadiem. Tas bija tāds kā ceļojums arī laikā ar sajūtu, ka tu gribi atbalstīt vietējos māksliniekus un paņemt līdzi kā suvenīru tieši mākslas darbu... Ar to brīdi, manuprāt, tas arī sākas. Atbraucot atpakaļ uz Rīgu, sākām apmeklēt mūsu vietējās galerijas, pievēršot īpašu uzmanību darbiem, kurus var iegādāties. Jo līdz tam mūsu pieredze bija apmeklēt muzejus un baudīt mākslu kā skatītājiem. Tas brīdis, kad sajutām, ka vienu lielisku darbu vari ne tikai pielikt savās mājās pie sienas, bet ar to vēlies dalīties arī ar citiem, bija sākums. Ko tu saki, Māri?

Māris Vītols: Jā, tā bija. Sākumā bija Latvijas māksla, kādā brīdī - arī Latvijas laikmetīgā māksla ar iespēju satikt tos māksliniekus, kas šo mākslu ir radījuši, ar viņiem sarunāties, izprast viņu domu un kontekstu, kādā mākslas darbs ir radīts. Uzskatu, ka tas ir mūsu pienākums - interesēties arī par tiem kultūras procesiem, kas notiek mūsu kaimiņvalstīs - Igaunijā, Lietuvā, tāpēc pakāpeniski sākām savai kolekcijai iegādāties arī kaimiņvalstu laikmetīgo mākslinieku darbus gan no Lietuvas, gan no Igaunijas, gan Ukrainas, gan no Krievijas, vēlāk arī no Polijas, iesaistot šajā dialogā arvien jaunas un jaunas šī reģiona valstis. Un vienā brīdī sapratām, ka šāda kolekcionēšana kļūst jēgpilna tajā brīdī, ja tiek izvēlēts arī kāds mērķis pašai kolekcijai - ne tikai atsevišķiem mākslas darbiem. Atskārtām, ka Eiropā ne muzeju, ne privātkolekciju līmenī faktiski nav nevienas kolekcijas, kas apkopotu laikmetīgo mākslu pēc Berlīnes mūra krišanas no 1989. gada Austrumeiropas un Centrāleiropas valstīs, kas dokumentētu sociālās, politiskās un kultūras pārmaiņas šajā reģionā. Sapratām, ka tas ir kaut kas ļoti svarīgs, tādēļ izdomājām, ka mūsu kolekcija būs pilnībā veltīta tam, lai ne tikai pētītu to kultūras daudzveidību, kāda tā ir Austrumeiropā un Centrāleiropā, bet arī izsekotu visām politiskajām un sociālajām pārmaiņām līdz pat mūsdienām. Līdz ar to KUMU muzejam tas, protams, likās ļoti svarīgi, jo šāda kolekcija zināmā mērā ir unikāla vismaz Eiropas līmenī.

Kā jūs izvēlaties šos mākslas darbus? Lai kā arī tas nebūtu, Austrumeiropa un Centrāleiropa ir ļoti plašs reģions ar ļoti daudzveidīgiem māksliniekiem. Tomēr jums taču ir jānonāk pie kāda kopsaucēja. Kā tas notiek tīri praktiski? Jūs aizbraucat, piemēram, uz Venēcijas biennāli, kur jūs regulāri braucat, ieraugāt kaut ko, un kas notiek tālāk? 

Irina Vītola: Mēs bieži vien staigājam katrs par sevi - vai tā būtu Bāzeles mākslas mese vai Venēcijas biennāle, un tad viens otram prasām: nu, kurš darbs tev visvairāk patika? Bieži vien darbi sakrīt. Un tad ir diskusijas un argumenti, kāpēc to vajadzētu un vai tas papildinātu mūsu kolekciju. Nu jau runa par to, vai konkrētais darbs papildinās mūsu kolekciju. Un tad nu kurš arguments tajā brīdī uzvar... Bet mums noteikti ir jānonāk pie kopsaucēja.

Vairāk - ierakstā.