Šoreiz aicinām pavizināties... ilgu tramvajā. Sacīsit - katram savas ilgas, un diez vai tās var piepildīt tramvajā? Izrādās - dažkārt tomēr var...

1969. gada 17. jūnijā Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvoja Tenesija Viljamsa luga "Ilgu tramvajs". Tas brauca cauri gadiem, sevī uzņemdams visus, kas vēlējās uzņemt mākslas brīnumu. Vēlākajos gados šī luga iestudēta vairākkārt, bet Alfrēda Jaunušana uzstādītā latiņa diezin vai ir pārspēta...

Šīs lugas pirmizrāde ASV notika 1947. gadā, vēlāk tā ekranizēta ar Vivjenu Lī un Marlonu Brando galvenajās lomās, bet Alfrēds Jaunušans iedvesmu savai izrādei smēla 60. gados, kad viņam bija iespēja paviesoties Amerikā.

"Tieši tā svešās zemes elpa man palīdzēja taisīt "Ilgu tramvaju", jo pirms tam biju Amerikā," savulaik intervijā Latvijas Radio apgalvojis režisors.

"Viena frāze uz mani iedarbojās īpaši spēcīgi... Kad gids mūs veda cauri Bronksai, viņš teica tā: "Te dzīvo cilvēki, kuri neko nevar dot Amerikai un kuriem arī Amerika neko nedos." Tā man bija kā atslēga "Ilgu tramvajam"," atceras Alfrēds Jaunušans.

Uldis Dumpis, kuram leģendārajā iestudējumā bija Miča loma, atceras: "Lugas materiāls Jaunušanam bija cilvēcīgi tuvs, īpaši jau Antras Liedskalniņas atveidotais Blānšas tēls - pretrunu plosītais cilvēks. Visvairāk viņš mēģināja tieši ar Antru - mēs, pārējie, vairāk vai mazāk bijām kā fons. Interesanti, ka tobrīd kinoteātros bija skatāma filma, taču Jaunušans teica, ka neiesim to skatīties - lai neietekmējamies. Tikai tad, kad izrādes karkass jau bija gatavs un sākušies ģenerālmēģinājumi, aizgājām arī uz filmu. Un bija viena vieta, kuru skatoties, visi burtiski noelsāmies - tur bija precīzi tāda pati mizanscēna kā mūsu izrādē! Mazāk ar Blānšu, bet viņas māsu un Stenliju. Tik precīzi! Filma man pašam sagādāja mazu vilšanos, jo šķita, ka mūsu izrāde ir raibāka, spilgtāka. Jaunušanam bija īsts temps: un vēl Pļaviņš, Cilinskis - veči spēka gados, visas kaislības..."

Alfrēdu Jaunušanu interesēja tēma, kas nepieder tikai amerikāņu dzīvei vien. Katram no mums ir sava vaina, sava taisnība. Režisors bija Blānšas pusē. Tā kļuva par vienu no visnozīmīgākajām Antras Liedskalniņas lomām...

"Laikam jau visām aktrisēm ir tāds kārdinājums - ja spēlē Blānšu, tad visas grib ciest. Taču Antra nevienu brīdi nespēlēja ciešanas! Kā viņa uznāca! Tas vispār Antrai bija raksturīgi - viņa zibenīgi ap sevi nodibināja auru. Uznāca, vēl nebija neko pateikusi, bet tu vairs mierīgi nevarēji krēslā atslīgt," atceras režisors Edmunds Freibergs. "Viņai bija aprīnojama spēja koncentrēties...

Un kur nu vēl Blānšas pēdējais teksts, ko  varētu adresēt uz pašas Antras dzīvi - "Es visu mūžu esmu bijusi atkarīga no svešu cilvēku laipnības"...

Viņa pati atzina, ka pēc izrādes bijis cilvēcīgi grūti - jo viņa tā izdzīvoja, līdz mielēm pielaida sev klāt, ka iespaids no tā, ko viņa darīja uz skatuves, bija vārda labākajā nozīmē šokējošs..."

Pārraidi veidojusi Alda Briede