"Stāsts par Kasparu Hauzeru" Jaunajā Rīgas teātrī (2002) - absolūts mākslas darbs

Iestudējums "Stāsts par Kasparu Hauzeru”, kas pirmizrādi Jaunajā Rīgas teātrī piedzīvoja 2002. gada 8. novembrī, bija vairāk nekā īpašs.

Režisors Alvis Hermanis saka – vienmēr jau griboties novilkt līniju starp dzīves realitāti un mākslu, bet kā likums tā vienmēr esot izplūdusi:

"Šis bija ļoti uzskatāms gadījums, kad mākslinieka jeb Māra Liniņa dzīve bija pilnībā saplūdusi ar paša Kaspara Hauzera tēlu. Māris bija liels dīvainis – kur viņš tāds bija radies? Neviens nesaprot…”

Bet pats sākums bija tāds. "Savulaik uz mani stipru ietekmi bija atstājusi Vernera Hercoga filma par Kasparu Hauzeru,” stāsta Hermanis. Tas ir reāls notikums, ka Vācijā viens zēns uzauga zirgu stallī kā tāds Mauglis – cilvēku pasaulē nonākdams, viņš ne runāt mācēja, ne citu ko. Daudzi rakstnieki interpretējuši šo stāstu, bet mūsu gadījumā lūdzu talkā vācu dramaturģi Karolu Dīru, kura sēdējā Vācijas bibliotēkās un vāca dokumentālus materiālus – tiesu protokolus, avīzes."

"Kā jau visas mūsu izrādes, arī  šī bija par vientulību un to, ko cilvēkam nozīmē iekļauties sociumā," saka Hermanis.

"Mūsu triks bija tāds, ka pieaugušos spēlēja mazi bērni, bet mūsu lielie aktieri, ģērbušies melnās drēbēs, it kā neredzami, viņus vadīja. Ideja pa taisno bija nozagta no japāņu teātra, kur aktieri kopīgi vada vienu lelli. Bērni bija nogrimēti kā pieaugušie, un skatītāji aktieru sejas ieraudzīja tikai izrādes beigās, uz paklanīšanos. Aktieri, kuri bija pieraduši spīdēt galvenajās lomās, šajā izrādē bija neredzami."

Galvenajā lomā bija Māris Liniņš (1963–2004), pārējās lomās – Regīna Razuma, Baiba Broka, Guna Zariņa, Vilis Daudziņš, Ģirts Krūmiņš, Kaspars Znotiņš, Aleksandrs Radzēvičs, kā arī Emīla Dārziņa mūzikas skolas audzēkņi: Margarita Balanas, Lienīte Kostanda, Marta Sausiņa, Pēteris Ligers, Didzis Linde un Dmitrijs Graņicins. Mūzikurakstīja tolaik v`1el nevienam nepazīstamais Jēkabs Nīmanis.

"Uz skatuves bija sešas klavieres, bet nelaime bija tā, ka tikai viens no mūsu aktieriem bija ar pianista pieredzi,” atminas Alvis Hermanis.

"Man teica, ka garderobē strādājot viens zēns, kuram ir muzikālā izglītība. Palūdzu viņu talkā. Tas bija Jēkabs Nīmanis, un ar to arī sākās viņa galvu reibinošā karjera teātra mūzikas laukā.”

Interesanti, ka Alvis Hermanis desmit gadus vēlāk šo izrādi iestudējis arī Cīrihē – togad tā bijusi viena no labākajām izrādēm vācu valodas teātros.

"Mūsu izrāde piedzīvoja īsu mūžu, jo aizgāja Māris.

"Kaspars Hauzers" bija pēdējā izrāde, kurā viņš piedalījās, un viņa izdzišana kaut kādā veidā manās acīs saistās ar to bildi, ka viņš sēž smilšu kaudzē un tiek lēnām aprakts.

Traģiski bez gala – gan izrāde, gan konteksts. Viņš aizgāja ar vēzi, par ko pats uzzināja, būdams jau pēdējā stadijā. Mums vēl bija ieplānotas viesizrādes Vācijā, un Māris teica – varot vēl spēlēt, bet tad tas notika – ļoti strauji. Dažu nedēļu laikā viņa vairs nebija,” saviļņojumu neslēpj režisors Alvis Hermanis.

***

Raidījumā izrādi atceras gan Alvis Hermanis, gan arī komponists Jēkabs Nīmanis un Marta Sausiņa.