Spilgta raksturu un latviešu mentalitātes studija, talantīgs un izteiksmes līdzekļu izvēlē kolorīts Pāvila Rozīša romāna inscenējums - tāda ir Rolanda Kalniņa 1972. gadā režisētā filma „Ceplis”, kura joprojām uzskatāma par vienu no Latvijas kino dārgakmeņiem. Citējot kinokritiķi Ditu Rietumu: „Filmas nevīstošās aktualitātes pamatā ir visi kvalitatīva, pārliecinoša mākslas darba parametri: aizraujošs stāstījums, perfekts aktieru ansamblis ar Eduardu Pāvulu centrā, nostrādāta kompozīcija, izcils operatora Gvido Skultes un mākslinieka Ulda Pauzera darbs, arī Ievas Kundziņas kostīmi un Marģera Zariņa  mūzika stilistiski veiksmīgi iekļaujas koptēlā".

Filmas sižets stāsta par uzņēmēju Edgaru Cepli, kura „biznesa projekts” - ķieģeļu ražošana  no Latvijas māla - izrādās lemta neveiksmei. Šis fakts gan netraucē Cepļa sabiedriskajam statusam, jo viņš māk no „neērtās situācijas” izkļūt kā uzvarētājs, liekot paspēlēt citiem.

Režisors Rolands Kalniņš:

„Tas ir tādēļ, ka cilvēku raksturi, viņu domu gaita, rīcība, temperaments jau nemainās. Mainās tikai izpausmes veids. Tādēļ filmu var skatīties jebkurā laikā. Vēl„Ceplī” man bija ļoti svarīgi atklāt šo mietpilsonisko dzīves uztveri cilvēkos un saasināt viņa egoismu, domājot par cilvēka un varas attiecībām.”

Arī kinokritiķe Daira Āboliņa uzskata, ka visi filmā izmantotie līdzekļi tik meistarīgi  papildina viens otru, ka uz to mēs lūkojamies kā uz noslīpētu dimantu:

„ Domāju, ka to nosaka gan Rolanda Kalniņa erudīcija, gan viņa zemteksta sajūta un spēja pateikt daudzos slāņos to, ko viņš vēlas pateikt par cilvēkiem un par laiku. Arī jaunais un talantīgais Gvido Skulte ar savām plašajām zināšanām par franču „jauno vilni” un visu, kas notiek kino tajā laikā…Es to sauktu par māksliniecisku sazvērestību, kas notikusi „Ceplī”, un kas ir šai paaudzei raksturīga”.

Apbrīnojama ir Rolanda Kalniņa erudīcija , izvēloties aktierus. Šie atradumi gan  nenāca pie viņa uzreiz, jo aktierproves izvērtās par garu un sarežģītu procesu. Ne visi saskatīja Eduardā Pāvulā piemērotu personu Cepļa tēlam, tomēr Rolands Kalniņs palika nelokāms. Sarunā Radio kolēģei Rutai Rikšei akrieris Eduards Pāvuls atcerējās:

„Aktierim pašam ir jāzdara lielais darbs, jo režisors var tikai mest barību un to papildināt. Ar Cepli arī negāja viegli, jo tie cilvēki, kuri redzējuši Jāni Osi šajā lomā( teātra izrādē Nacionālajā teātrī), nekad nepieņems Pāvulu. Kā par brīnumu, tā nenotika, bet mēs jau uzreiz ar Rolandu Kalniņu vienojāmies, ka es nekopēšu Osi un mēs taisīsim pāvulisko Cepli.”

Vēl Eduards Pāvuls atcerējās arī filmēšanas procesu: „Bija ļoti karsta vasara .Man bija melnas drēbes mugurā, īsi apgriezti mati uz ezīti, un vēl operators Gvido Skulte, meklējot filmai jaunas krāsas, daudz dedzināja prožektorus. Man tas bija jāiztur, kaut arī sajūta tāda, ka tūlīt izkusīs smadzenes…”

Līdzās Eduardam Pāvulam un citiem „rūdītiem” filmu aktieriem, kā Gunāram Cilinskim slīpētā Nagaiņa vai Uldim Dumpim izdarīgā Brieža lomās, kino debitēja arī daudzi jaunie - Rolands Zagorskis kā centīgais un godīgais grāmatvedis Cēzars Caune, Aivars Siliņš kā leitnants un karjerists Edmunds Sausais, spilgta bija Helgas Dancbergas debija rafinētās Cepļa kundzes Bertas lomā un amizants Veltas Straumes tēlojums vieglprātīgās Valentīnas tēlā. Arī Regīna Razuma, kura vēl tolaik bija profesionāla dejotāja  ansamblī „Daile”, tika pie savas pirmās lielās kino lomas, atveidojot sekretāri Austru Zīli, kurai visi līdzekļi bija labi, lai izsistos dzīvē uz augšu. Faktiski šī loma un režisors Rolands Kalniņš izšķīra viņas tālāko likteni dzīvē.

„ Rolands nekad daudz nerunāja , bet tajā pat laikā atzina, ka viņam bija svarīgi , ka es pēc dabas esmu pretmets Austras Zīles temperamentam. Viņam patika cilvēcīgās ilgas , kas caur mani ienāca Austrā. Atmosfēru un gaisotni viņš radīja tādu, ka  tur varēju labi iedzīvoties. Un , protams, man bija brīnišķīgi partneri. Eduards Pāvuls mani ļoti atbalstīja, bija iejūtīgs un ar savu patiesumu, dabīgo silto esību bija atsaucīgs. Mums bija tāda epizode, kur viņš šampanieti dzer no manas kurpītes. Lielākā daļa kostīmu bija šūti, bet aksesuāri - somiņas, kurpītes tajā laikā nebija ne dabūjami, ne pagatavojami. Un man pie skaistas rozā ar pērlītēm izšūtas atlasa blūzes vajadzēja rozā kurpes. Bet padomju laikā tas bija pilnīgi neiespējami. Tad nu kurpes tika atrastas noliktavā, vēl no pirmās brīvvalsts laikiem, un viņas bija krietni panēsātas. Pāvulam vajadzēja no šīs kurpītes dzert šampanieti! Viņš arī miedzoties to piecieta.”

Pēc tam, kad filma parādījās uz ekrāna, preses atsauksmes, lielākoties, bija ieturētas padomju ideoloģijas garā . Tomēr izskanēja arī pa kādam brīvam viedoklim. Piemēram, kinozinātnieks Ābrams Kleckins laikrakstā „Padomju Jaunatne” rakstīja, ka „filma ir no tā paša māla kā romāns, bet savā mākslas ceplī veidota, tāpēc arī spēj dzīvot patstāvīgu ekrāna dzīvi”. Tiek uzsvērta arī filmas veidotāju inteliģence. Ko par to saka Rolands Kalniņš:

„„Cepli” uzskatu par savu nostrādātāko filmu, „Akmens un šķembas”- par nozīmīgāko, bet „Četri balti krekli”- sev tuvāko. Es  neesmu no tiem, kurš mīl daudz runāt. Man patīk, ja aktieris ir līdzautors savam tēlam, un komponists līdzautors filmai. Tad ir  tā saskaņa, kurai nav vajadzīgi vārdi”.