Šoreiz skatu vēršam Dailes teātra virzienā un uzzinām daudz interesantu faktu par Pētera Pētersona iestudēto Imanta Ziedoņa "Motociklu" - leģendāro izrādi, kas pirmizrādi piedzīvoja 1967. gadā. No arhīviem ārā ceļam Pētera Pētersona sacīto, kam līdzās arī aktrises Olgas Dreģes, teātra zinātnieces Ievas Strukas un dzejnieka Guntara Godiņa atziņas.

Šī dzejas izrāde ir silgts poētiskā teātra aizsākums, viens no centrālajiem Pētera Pētersona iestudējumiem, kura pirmizrāde notika pirms 50 gadiem un joprojām spilgus nospiedumus atstājusi daudzu skatītāju atmiņās. Imanta Ziedoņa dzeja un Imanta Kalniā mūzika te savijās poētiskā un simboliski vizuālā stāstā, ko papildināja mākslinieks Kurts Fridrihsons.

Ieva Struka, kura rakstījusi monogrāfiju par Pētera Pētersona daiļradi un pārrunājusi ar viņu arī "Motocikla" tapšanu, uzsver: "Tas ir viens no centrālajiem Pētera Pētersona iestudējumiem - konceptuāls poētiskā teātra aizsākums, un šo godu viņam atņemt nevar.

Pētersons bija teju vienīgais poētiskā veidotājs Latvijā.

Izrādei bija izšķiroša nozīme Dailes teātra attīstībā, atgriežoties pie nosacītas teātra estētikas apstākļos, kuros prevalēja reālisms."

"Kā šodien redzu, kā mēs uzskrējām uz skatuves, kādi bija podesti, kā Harijs Liepiņš "strīdējās" ar Uldi Pūcīti, kurš bija darbīgs savā dzejas vārdā un visā attieksmē, kamēr Harijs - piepacelts romantiķis, kuram patika Smiļga uzstādījums - kā jau Totam. Bijām gandarīti, ka uzvedums savā dzejiskajā formā trāpīja Dailes teātra romantiskajā repertuārā - tas bija citāds, meklējumu pilns," atminas aktrise Olga Dreģe.

Ideja, ka teātrī jāatgriežas nosacītākai izteiksmei, režisoram nostipinājusies 1964. gadā, uzturoties Sanktēperburgā (Ļeņingradā), kur abi ar Ziedoni par to daudz diskutējuši.

Pēteris Pētersons, pēc 30 gadiem intervijā Latvijas Radio atceroties "Motocikla" iestudēšanu, piemin zīmīgo paziņojumu Rakstnieku kongresā:

"Uznāca man tāda avantūristiska ideja - piecēlos un teicu, ka tuvākajā laikā iestudēsim Ziedoņa "Motociklu". Paziņoju kā pieteikumu, bet nebija jau vēl nekā. Kā Ziedonis sakaka "Motociklā"- nav vēl nekā, ir tikai rītausma... Tikai blāva ideja."

Izrādē tika izmantoti arī krājumā "Motocikls" nepublicēti dzejoļi. "Imantam teicu, ka vajag vēl un vēl, jo virzīgais virsraksts visu nesa un vilka, spars bija tajā iekšā. Un Ziedonis man brīvi deva visus rokrakstus, vēl nepublicētos dzejoļus, kurus rakstīja nākamajam krājumam. (..)

Ziedonis atnāca uz vienu no pēdējiem mēģinājumiem  - un saguma sēdeklī, jo arī bija pārsteigts. Tā bija jauna metode - darbības uzspridzināšanas metode. Mēs gājām stipri tālu - ar sniegavīriem, kurus gribēja noņemt, attēlojām birokrātiju. Arī Ziedoni tas pārsteidza.

Imants Kalniņš fantastiski labi uzrakstīja mūziku - bez tās nebūtu izrādes. Arī viņš bija citas domāšanas cilvēks šajā laikā."

Uz izrādi "Motocikls" gadiem ilgi bija grūti nopirkt biļeti - izrādes popularitāti skatītāju vidū var skaidrot ar tā laika dzejnieku - Imanta Ziedoņa un Ojāra Vācieša popularitāti. Un, ja dzeja skan no skatuves, rodas dubults spēks.

Dzejnieks un tulkotājs Guntars Godiņš "Motociklu" skatījies, toreiz vēl būdams Viesītes vidusskolas skolnieks. "Šī atmiņa man vēl joprojām palikusi prātā.

Varbūt tādēļ, ka man pašam tolaik bija motocikls. Voshod 2 jeb kā es teicu - "Uzlēcējs 2". Atceros to izjūtu, kas bija perfekta tam laika - tā bija uzdrošināšanās. Pirmkārt jau dzejā - nevienā citā dzejas grāmatā nevaram atrast dzejoļus par bremzēm, riteņiem, motocikla sastāvdaļām.

Tas bija brīnums, un to visu izveidot ar Pētera Pētersona trakajām idejām uz skatuves... Tas bija liels pārsteigums jebkuram. Izrāde no mana kā jaunieša viedokļa bija izdevusies."

Jā, eksperiments ar dzeju bija izdevies! "Ko sacīt vai piebilst gribēja visi, jo "Motocikls" bija notikums - kā gribētos vēl kaut ko tādu piedzīvot," recenzijā rakstīja Lilija Dzene.