Izrādi "Spēlē, spēlmani" režisors Pēteris Pētersons iestudēja Jaunatnes teātrī  1972. gada janvārī.

Tā palika repertuārā divpadsmit gadus, to skatījās atkārtoti, un arī šodien to uzskata par etalonu latviešu teātra vēsturē. Kādēļ izrādi joprojām apvij slava un leģendas? Tāpēc, ka Pētera Pētersona izvēlētā un kopā ar Imantu Ziedoni sagatavotā Aleksandra Čaka dzejas kompozīcija, kurā ietilpa fragmenti no tolaik vēl aizliegtās poēmas "Mūžības skartie", pirmkārt bija izaicinājums savam laikam. Valdzināja gan Čaka dzeja, gan arī neparastais un pievilcīgais veids, kādā režisors to atklāja uz skatuves. Kā grāmatā "Jaunatnes teātris (Jāņa Rozes apgāds, 2011) rakstīja teātra zinātniece Silvija Geikina, "viņam izdevās dzeju uzspridzināt darbībā, atsegt Čaka dramaturģisko nervu, konfliktus, tēlu pārdzīvojumus un attiecību sastrēgumus".

Dzejas izrāde ietvēra sevī nacionālas izpausmes daudz vairāk nekā to būtu atklājusi parasta luga. Šis iestudējums skāra kopīgas jūtu un domu stīgas, un tieši tur slēpās tās popularitāte. Lūk, kā to Latvijas Radio intervijā Atmodas gados atcerējās režisors Pēteris Pētersons: "Gribējās pierādīt savu. Mēs jau toreiz strādājām ar zīmēm, ar metaforām, ar zemtekstiem. Man bija kritiens, un tomēr teātris uzaicināja un uztaisījām "Spēlmani"."

Izrādes virsvērtību radīja arī Imanta Kalniņa mūzika, kura uzvedumā skanēja gandrīz  nepārtraukti - mijās dziesmas, dejas, un  izmantota tika arī virkne agrāk populāro pilsētas sadzīves dziesmu. Tāpat Ilmāra Blumberga scenogrāfija un kostīmi, Elgas Drulles horeogrāfija un lielisks aktieru ansamblis ar Imantu Skrastiņu kā Dzejnieku centrā. Izrādē piedalījās praktiski viss aktieru ansamblis, viņu vidū arī Aleksandrs Maizuks, Edgars LiepiņŠ, Jānis Vītoliņš un  Andris Mekšs, kuri atveidoja Dzejnieka dvēseles stāvokļus, tāpat jāpiemin Andas Zaices tēls ar neizsmeļamu žestu un kustības valodu Meitas lomā.

Recenzijā  laikrakstā "Literatūra un Māksla” 1972. gada aprīlī teātra kritiķe Līvija Akurātere raksta: "Uzvedumā nav ārēju Aleksandra Čaka biogrāfijas elementu, taču ir viņa "iekšējā" biogrāfija. Ir "trepes", kas ved dzejnieku augšup - pretim svarīgām atziņām. Radoša cilvēka doma, kas atrodas mūžīgā kustībā."

Arī šodien, 45 gadus pēc "Spēlē, spēlmani" pirmizrādes, Imants Skrastiņš dziļi izjūt tās smaržu un garšu: "Tas bija tāds brīdis, kas man spilgti palicis atmiņā vēl ar šīs dienas acīm skatoties, izjūtot tā smaržu un garšu.

Tolaik viss teātra kolektīvs katrā izrādē  jutās kā svētkos, sākot no apkopējas, garderobistes, bufetnieces līdz aktieriem. Un tie bija svētki arī publikai.

Skolēnu aktīvs bija pie teātra. Tur darbojās jaunieši, kuri interesējās par mākslu un teātri. Katru gadu, kad bija teātra noslēgums, visa skatuve bija vienos ziedos un meijās. Sajūta bija fantastiska! Atmiņu ir tik daudz, ka varētu stāstīt nedēļu, mēnesi un pat gadu...

Nezinu, cik kilogramu sviedru es izsvīdu pa šiem 12 gadiem.

Bet spilgtā atmiņā palikusi pirmizrāde, jo tas bija laiks, kad Čaks piedzīvoja savu atdzimšanu. Pēc pirmizrādes mēs pusnaktī izsaucām taksi - es, režisors Pēteris Pētersons un koncertmeistars Andrejs Laukmanis, un braucām uz Raiņa kapiem pie Čaka. Aiznesām ziedus, uz kapiņa uzlējām "uguns dzērienu", lai viņam arī būtu priecīgs prāts. Kad atgriezāmies atpakaļ, viss kolektīvs Poligrāfiķu Kultūras namā turpināja svinēt. Tur bija kādi 300 cilvēki, un tas notika janvārī, teātra dzimšanas dienā."

Izrādes iedarbību gan uz publiku, gan uz visu teātra kolektīvu skaidro arī teātra zinātniece Silvija Radzobe: "Galvenais bija tas, ka saturs pie publikas atnāca, liedējot kopā ļoti dažādus izteiksmes līdzekļus - skandēto vārdu aktieru mutēs, brīnišķīgās kustības, dejas, protams, arī  mūziku ar "Miglā asaro logs" centrā. Līdz tam laikam izrādes, kurās būtu šādi veidots librets, kur tik daudzi izteiksmes līdzekļi virzīti vienam mērķim, nebija.

Viss kolektīvs bija aizrāvies ar Pētersona piedāvājumu, jo bija izslāpis pēc emocionalitātes. Un šajā izrādē līdz sava talanta augšējiem griezties pacēlās liels un mazs, gan teātra premjeri, gan mazo lomu tēlotāji.

Tātad mērķis ļoti iedvesmoja aktierus. Un vēl izrādei piemita arī patriotiska zemstrāva. Es, tolaik mācoties LU Filoloģijas fakultātes pirmajos kursos un dzīvojot izteikti pareizā padomju vidē, ar prātu to nesapratu, bet uztvēru ar emocijām. Atceros, kā teātra kritiķe Līvija Akurātere teica: "Vai jūs ievērojāt, kādi ir pēdējie vārdi izrādē?" Mēs padomājām, jo bijām šo izrādi redzējuši vairākkārt. Tā bija Čaka dzeja, kas beidzas ar vārdiem: "Rīga, es mīlēju Tevi, Rīga, tu pilsēta mana, tu….” - it kā nepabeigts teikums. "Vai tad jūs nesaprotat, ka vārda Rīga vietā gan Dzejnieks, gan arī Skrastiņš ir domājis Latviju?!"

Par izrādes finālu runā arī Imants Skrastiņš: "Izrādei beidzoties, parasti iestājās milzīgs klusuma brīdis - pēc tam, kad izskanēja "Miglā asaro logs…" Pakāpeniski tā klusuma pauze sāka pārvērsties jau par zināmu rituālu, līdz klusums ieilga līdz kādai minūtei.

Ja man tagad būtu jāspēlē šī izrāde, es, protams, nevarētu ar tik lielu fizisko atdevi to veikt, un telefona stabā, kur man ikreiz bija jārāpjas augšā, nevarētu tik veikli uzkāpt, bet tekstu es varētu runāt uzreiz.

Šo lomu es ļoti mīlēju, bet beigās man no tās bija arī bail: tā kā spēlēju ar milzīgu atdevi, ar sirdi un dvēseli pasniedzot skatītājiem, man bija bail, ka es nepalieku uz skatuves dēļiem."

Jaunatnes teātrī iestudētā izrāde "Spēlē, spēlmani" iekļauta Latvijas Kultūras kanonā.