1974. gada decembrī, kad bija pagājuši tieši 10 gadi kopš sacerēšanas, rampas gaismu ieraudzīja Marģera Zariņa baletopera "Svētā Maurīcija brīnumdarbi".

"Tā bija viena no pašām neparastākajām pirmizrādēm operteātra vēsturē, jo nedz baletoperu, nedz polistilistiku izrāžu repertuārā vēl nekad nebija bijis,” rakstīja muzikoloģe Vija Briede. "Oriģinālajam trīšķautnim, kurā apvienojās opera, balets un literārs Senrīgas tēlojums, bija novatorisma vaibsti.” Pats autors to nodēvēja par muzikālu grotesku, kuru vislabāk var attēlot ar dažādu stilu pretnostatījumiem...

Svētajam Maurīcijam brīnumus darīt bez libretista un komponista Marģera Zariņa talkā nāca režisors un baletmeistars Aleksandrs Lembergs, scenogrāfs Artūrs Lapiņš, kostīmu māksliniece Biruta Goģe un diriģents Rihards Glāzups, lai dziedātāji varētu izdejoties ar baleta solistiem, bet dejotāji izmēģināt balsi un paņemt "augsto do". Ansambļa spēles izjūta, kur katrs, darbodamies savā lomā, kopumā veidoja vienotu mozaīku, tiek uzskatīta par izrādes lielāko veiksmi.