Jura Karlsona balets "Sidraba šķidrauts"

Mūsu balets ir jauns, 2022. gadā tas atzīmēs savu simtgadi. Vai mums ir nacionāla baleta vizītkarte - analogs dāņu „Silfīdai”? Tomēr ne. Bet ik pa brīdim nacionāli baleti rodas. 2000. gada Lieldienās pirmizrādi piedzīvoja pēc Aspazijas simbolu drāmas motīviem radītais Jura Karlsona balets „Sidraba šķidrauts”. Komponists, kopā ar Arnoldu Liniņu, ir arī libreta autors. Par sižeta izvēli vaicāts, viņš attrauc, ka aizpildot robus izglītībā. Bet patiesībā viņu interesē drāma. 

„ Pamattēma ir cilvēciskas attiecības, mīlestība un nodevība. Bet būtībā tā ir ļoti liela simbolu drāma par tautu, jo Guna aicina doties tautu uz Dzelzs lēdijas pili un caur savu mīlestību atgūt savu personisko laimi un arī tautas laimi. Bet viņa saprot, ka viņa var sevi ziedot, lai tauta atgūtu brīvību no cietsirdības un Dzelzs lēdijas, kas ir pārņēmusi savu valsti. Un viņa pati iet bojā un iznīcina visu ļauno. Līdz ar to – tēma par ziedošanos”.

Šādam sižetam nepietiktu ar piezemētu muzikālu valodu, un Karlsons raksta vērienīgi – ar vadmotīviem, kas jaušami intonācijās un instrumentācijā, iekļaujot partitūrā arī solo balsi un kori. Bet jaunievedums - vēja zvaniņi no tā laika dzirdami arī Baltā nama izrāžu aicinošajos signālos, ko veidojis Arturs Maskats. 

Karlsona „Sidraba šķidrauta” muzikālā vadība bija uzticēta diriģentam Normundam Šnē:

 „No pirmā acu uzmetiena bija skaidrs, ka šis ir ar simfoniķa roku rakstīts darbs – ārkārtīgi smalki, izjusti, poētiski un tad epizodes, kas nesa sevī iekodētu pirmatnēju spēku un jāteic arī tīri muzikāli sarežģīts, kas tiešām orķestrim bija kārtīgs izaicinājums”.

Ne mazāks izaicinājums tas bija mūsu baleta trupai, ar kuru strādāt tika uzaicināts izcils horeogrāfs – Polijā dzimušais holandietis Kšištofs Pastors. Kritiķa Ērika Tivuma teiktajam, ka „Karlsona mūzika nav dansanta tradicionālajā izpratnē”, piekrīt arī Normunds Šnē un slavē sadarbību ar horeogrāfu:

 „Protams, šī mūzika nav klasiskais baleta trafarets, kā Žizele vai kaut kas tamlīdzīgs. Bet man šķiet, horeogrāfija tika veidota ar kolosālu pietāti pret muzikālo materiālu, tāpēc es ne mirkli to neuztvēru kā pavadījumu, bet kā savu līniju, ko es varēju realizēt, balstoties uz komponista ieceri un viņa tempiem, jo viņš visu laiku dejotājiem atkārtoja – klausieties mūziku, klausieties un jūs būsiet vienā elpā ar to”.

Pastors neko "neštuko", saka Tivums. „ Viņa varoņi ne tikai atrāda emocionālos stāvokļus, bet dejā sarunājas, strīdas, kliedz, cīnās, sapņo, nojauš... Gluži kā faķīrs, Pastors norauj mūsu tik bieži vienaldzīgajiem "dejotājiem–stabiņiem" kādu slinkuma pārklāju, un redzam izteiksmīgas rokas, brīvu jušanos negaidītos rakursos un pozās. Atšķirīgo izceļ arī māksliniece un dejas pedagoģe Gunta Bāliņa:

 „Visa horeogrāfija ir ļoti dinamiska, ekspresīva, viņā nav tik daudz, kā mums reizēm baletā ir pieņemts redzēt, augstu cēlienu, daudz griezienu, šeit akcents likts vairāk uz ķermeņa plastiku, uz iekšējo sajūtu, uz emocionalitāti un, paanalizējot horeogrāfiju, Kšištofs Pastors vairāk ir tāds solo, duetu, trio -nelielu dejotāju kopu horeogrāfs. Un arī šajā iestudējumā duetu dejojumi ir ļoti emocionāli, ļoti interesanti horeogrāfiskajā ziņā. Pirmajā cēlienā Gunai un Normundam šie dueti ir ieguvuši skatītāju atsaucību arī koncertprogrammu izpildījumā”. 

Izrādes „Sidraba šķidrauts” centrs un liela veiksme bija Gunas lomas atveidotāja lietuviešu prīma Egle Špokaite. Juris Karlsons atceras, ka „tā bija Kšištofa Pastora ideja. Tā ir unikāla parādība. Man patika viņas plastika un iekšējā dramatiskā izjūta, viņas ķermeņa valoda bija šeit neredzēta. Viņa jau vēlāk kļuva par aktrisi un spēlēja literārās lugās”.

Tivums rakstīja, ka „Guna nu reiz ir Dieva dota balerīna, kurā viss dzied un dejo”. Bet Gunta Bāliņa turpina:

”Protams, nedrīkst neatzīmēt mūsu izcilā solista Alekseja Avečkina sniegumu šajā izrādē kopā ar lietuviešu prīmu Egli Špokaiti un vēlāk arī ar mūsu pašu vadošo solisti Viktoriju Jansoni, tie ir tiešām izcili aktiermeistarības darbi. Noteikti būtu jāatzīmē Andreja Rumjanceva Targals, kurš sevi parādīja pilnīgi citā ampluā, viņš bija spožs raksturlomā”.

Baleta „Sidraba šķidrauts” scenogrāfiju, ko veidoja Andris Freibergs, Ēriks Tivums raksturoja kā skopu, bet ietilpīgu. Kā Laika upe no orķestra bedres līdz pat skatuves augšējiem slāņiem – debesīm. Karlsons saka:

 „Man patika tas, ka es muzikāli varēju izmantot šo scenogrāfiju, pēdējā ainā uzliekot timpānus uz skatuves, kur divi izpildītāji spēlē šo milzīgi ritmisko es teiktu – gāzienu. Faktiski tā ir tāda dramatiskā kulminācija, kur visa lirika un visa dzīvība ir beigusies. Palikusi tikai dzelzs lēdija un līdz ar to vairs nav neviena intonācija, ir tikai ritms. ”

Citādi dramatisku brīdi komponists piedzīvojis pats, dienu pirms pirmizrādes.

„Un es tagad atnāku uz pēdējo ģenerālmēģinājumu, lielie visi sofītes prožektori guļ uz grīdas. Visas stangas ir nobraukušas lejā un visa grīda brīnišķīgi silst. Tā laikam vajag – kaut ko pārbauda! Nē, izrādās mēģinājums nenotiks, jo ir uzkāries dators. Lūk, tad es sapratu, ar ko var nejauši beigties pasaules eksistence”.

Bet pirmizrāde nākamajā dienā 2000. gada 19. aprīlī noritēja veiksmīgi. Karlsona baletu „Sidraba šķidrauts” augstu novērtēja arī profesionāļu žūrija, piešķirot Lielo mūzikas balvu

Juri Karlsonu balvas pasniegšanas ceremonijā cildinot, toreizējā kultūras ministre uzdeva arī koķetu jautājumu publikai: „Kā jūs domājat, kāpēc citi Latvijas komponisti neraksta baletus? Viņi nav mācījušies baletskolā”.

Un varbūt tur slēpjas atbilde: komponists uzrakstījis jau četrus baletus! Malējie ir pēc Blaumaņa - „Ugunī” un nupat tapušais „Antonija.Silmači”, vidū "Karlsons lido", kas tiek rādīts joprojām, un "Sidraba šķidrauts", kura mūžs mērāms padsmit reizēs. Normunds Šnē atceras, ka ejot mājās no pirmizrādes, viņam ir bijis dalīts prieks, jo muzikāli viss bijis iespaidīgi, bet iestudējumam kopumā varbūt pietrūcis uzmanības detaļām.   

 „Tur vienkārši bija tādas lietas, kas izrādījās, es nezinu, vai neiespējami, uz skatuves grūti realizējamas. Tur bija tāds milzīgs, ar ūdeni pildīts objekts, tāds caurspīdīgs milzu mākonis. Un tad, kad viņš bija realizēts, burtiski kā tāda pile, tad bija skaidrs, ka tas nestrādā. Un vēl Juris vēlējās piešķirt lielu individualitāti katram izpildītājam tīri vizuālā izskata ziņā, sejas vaibstu un arī frizūras iezīmes, arī tas tomēr palika tādā diezgan tradicionālā veidā realizēts.”

Savas pārdomas arī horeogrāfei Guntai Bāliņai:

„Dīvaini ir tas, ka ilgi šis iestudējums repertuārā nenoturējās, varbūt pietrūka monumentalitātes dekorācijās, prasījās varbūt lielākas masas uz skatuves, grūti pateikt iemeslus kāpēc, jo  pašiem dejotājiem tas likās interesanti, saistoši, bet laikam tā ir, ka ne vienmēr tas, kas patīk pašiem dejotājiem, ir tīkams publikai”.

Atsevišķas baleta ainas turpina dzīvi Gala koncertos, bet par mūzikas pašvērtību liecina fakts, ka no tās ir izveidota simfoniska svīta, kas tika atskaņota Latviešu mūzikas lielkoncertā 2015. gadā. „Aspazija bija eiropeiska dzejniece", saka Kšištofs Pastors. Un lugas tēma ir pārlaicīga. Varbūt laiks atgriezties uz skatuves?