1957. gada 28. maija vakarā, svinot baletmeistares Helēnas Tangijevas-Birznieces 50. dzimšanas dienu un 30 gadu darba jubileju, Latvijas Nacionālajā operā priekškars tiek vērts viņas baletjauniestudējumam ar Johana Štrausa mūziku "Pie zilās Donavas".

Pusgadu iepriekš kādreizējā Ļeņingradas Mazajā operas un baleta teātrī diriģents Jevgeņijs Kornblits sadarbībā ar pieredzējušu baleta libretu autoru Nikolaju Voklovu, iedvesmojoties no 20. gadsimta vidū tik populārās amerikāņu filmas "Lielais valsis" panākumiem, izveidoja izrādi, kurā galvenie varoņi ir komponists Francis un viņa līgava Annele. Mīlas trijstūra trešais personāžs ir slavena dejotāja Franciska, kurai Francis dodas līdzi uz Vīnes smalkajām aprindām, bet šīm attiecībām nav nākotnes, jo Franciska nav gatava atteikties no karjeras, kas iespējama attiecībās ar grāfu. Beigas tomēr ir laimīgas – Francis atgriežas pie Anneles, kas viņam piedod.

Partitūra prasmīgi kompilēta no Johana Štrausa darbiem, kur lielākoties populārie valši, marši, polkas, bet ievītas arī čella romances, orķestra fantāzija un citi pazāk zināmi darbi.

Helēna Tangijeva Birzniece pārveido nosaukumu no "Zilā Donava" uz "Pie zilās Donavas" un veido savu versiju, kurai dekorācijas rada Edgars Vārdaunis, pie diriģenta pults – Jānis Hunhens un galvenajās lomās – Velta Vilciņa, Haralds Ritenbergs un Anna Priede.

Panākumi ir lieli un nepārejoši, publikas interese neatslābst un iestudējumam ir 40 gadu aktīvās skatuves mūžs ar vēl trim atjaunojumiem – 1987., 1994. un 2017. gadā.

Darba veiksmes definīciju, kā arī spilgtākos lomu attēlotājus pārraidē atklāj Regīna Kaupuža, bet savu viedokli par 2017. gada atjaunojumu pauž Latvijas Nacionālā baleta vadītājs Aivars Leimanis.

Anneļu plejādē arī Helēnas Tangijevas-Birznieces pēdējā skolniece Sarmīte Jakse-Graudiņa. Raidījumā uzklausām arī viņu. Tāpat ieklausāmies Sarmītes Jakses-Graudiņas kādreizējās audzēknes Elzas Leimanes teiktajā, jo jaunākajā iestudējumā Franciskas lomā ir tieši viņa.

Ko dažādos laikos teic kritiķi?

Pēc pirmizrādes laikrakstā "Literatūra un Māksla" Elza Šiliņa raksta, ka "tas ir vieglu iejūtu uzvedums, kas iesilda skatītāju sirdis ar katram mums tuvām un saprotamām noska ņām. Nekādas dziļākas problēmas šajā baleta skartas netiek, un tomēr, tajā caurvijas daudzi psicholoģlskl pamatoti dzīves momenti".

90. gadu vidū skarbāks ir Ēriks Tivums: "Svaigi pārkrāsots ir balets "Pie zilās Donavas", taču tā četrdesmitgadīgā buķete vienalga smaržo pēc kaltētiem ziediem."

Inta Balode pirms gada: "Johana Štrausa mūzika, izrādes vieglums, raitais ritms, mizanscēnas, kurās ir baletam netipiski maz dežurēšanas, humors, tipāži un pasakas cienīgas beigas nodrošina skatītājam labsajūtu un pasargā no piepūles. Lai baudītu izrādi, nav nepieciešamas zināšanas baleta vēsturē un tehnikā, nav pat jāprot lasīt, jo viss ir skaidrs."

Vai pirms 60 gadiem tapušais iestudējums var būt aktuāls arī šodien? Par to savās pārdomās dalās Gunta Bāliņa un Regīna Kaupuža.