Atskatāmies uz Džordža Gēršvina operu "Porgijs un Besa" - darbu, kurā tās autors reiz solīja kā Karmenas romantisko dramatismu, tā Meistardziedoņu skaistumu.

"Porgijs un Besa" pirmo reizi mūsu Baltajā namā izskanēja pirms 45 gadiem. Jau dažus gadus pēc operas pasaules pirmatskaņojuma ar tās melodijām varēja iepazīties Padomju Savienības pilsoņi. Četrdesmitajos gados "Porgija un Besas" partitūra nonāca Maskavā, pēc tam to iestudēja Erevānā, Tallinā, Viļņā un toreizējā Ļeņigradā, bet 73.gada vasarā, kad muzikālā pasaule godināja Gēršvinu 75.dzimšanas dienas atcerē, bija pienākusi kārta Rīgai.

Lai godam tiktu galā ar līdz tam nebijušiem muzikāliem un skatuviskiem izaicinājumiem, tiek pieaicināti papildspēki. Par galveno diriģentu tiek izraudzīts teātra Estonia diriģents Eri Klāss (viņš Rīgā strādājis arī iepriekš un "Porgiju un Besu" iestudējis jau pirms sešiem gadiem Tallinā), bet diriģenta gods tiek Jāzepam Lindbergam.

Režija uzticēta Rīgas Krievu drāmas teātra režisoram Izrailam Pekeram, kurš darbojas tandēmā ar savu dzīvesbiedri Irēnu Jasliņu. Savukārt par scenogrāfiju un kostīmiem rūpējas Andris Freibergs.

Noslēdzoties ilgstošam un spraigam iestudējuma procesam, Eri Klāss ir apmierināts. Pirmizrādes dienā netiek taupīti cildinoši vārdi, vienlaikus diriģents neslēpj, ka "solistiem un koristiem vēl jāpiestrādā pie dziedājuma ritmikas, kam Gēršvina operas atklāsmē liela nozīme".

1973. gada 29.jūlijā operā brīvu vietu neatrast. Līdzās pastāvīgajiem apmeklētājiem, "Porgiju un Besu" savām acīm vēlas redzēt arī jaunieši, kas citkārt Baltajam namam met līkumu...