20. gadsimta 60. gados visā pasaulē  populārs kļuva dokumentālās drāmas žanrs, kas balstās uz precīzu vēsturisku dokumentu izmantošanu: vēstules, protokoli, dienasgrāmatas, laikrakstu ziņas …

Vislielākos panākumus guva Džeroma Kiltija "Mīļais melis", kurā izmantota Džordža Bernarda Šova un slavenās angļu aktrises Stellas Kempbellas sarakste, kā arī daži lugu fragmenti. 1962. gadā "Mīļais melis" ienāca arī Latvijā, un bija ļoti gaidīts. Žanis Katlaps šajā uzvedumā pēc laika atkal parādījās kā režisors, kurš maksimāli prot atklāt aktieru radošās potences. Vēlāk arī viņš pats tēloja Šova lomu (pārī ar Lidiju Freimani), kas pieskaitāma viņa spožākajiem aktiera sasniegumiem.

Režisors Žanis Katlaps iedeva lugas eksemplāru Lidijai Freimanei un Edgaram Zīlem. Freimanei patika ļoti, arī Zīle tūdaļ teica "jā".

Atšķirīgi ceļš uz Stellas Kempbelas un Bernarda Šova tēlu atklāsmi sākās Elzai Radziņai un Kārlim Sebrim. Viņi uzskatīja, ka nebūs spējīgi visu vakaru saistīt zāles uzmanību, jo tā taču nemaz nav luga!

Atdeva Katlapam eksemplāru, un Sebris skeptiski piebilda: "Cik tad tu domā publikai maksāt, lai viņa nāk skatīties?"

Pret Šova tēlu Sebrim sākumā nebija ne ticības, ne mīlestības, tikai disciplīnas un pienākuma apziņa un drusku dīvainas, velnišķas ziņkāres. Bet ja jau Sebris uzņemas par kaut ko smieties, tad viņš to spēj nosmiet tā, ka nekas pāri nepaliek... Arī Radziņa pamazām iegailējās pret lomu.

Detaļās meklēt Sebrim ārēju līdzību ar Šovu būtu absurds. Tādēļ aktieris ieguva lielu atvieglojumu, kad vienojās ar režisoru, ka nekāda Šova ārējā portreta nebūs. Sebris būs pats Sebris.

Turpretī Edgars Zīle, aktieris ar lielu mākslas un dzīves pieredzi, kurš atradās radošo spēku zenītā, meklēja savu ceļu. Viņš uzskatīja, ka uz skatuves jārunā tēla valodā, tāpēc Bernards Šovs jāpasniedz kā raksturs.

Edgara Zīles Šovs vispirms ir izcils rakstnieks, kurš cīnās par to, lai viņa lugas gūtu labus, pilnvērtīgus uzvedumus. Tieši tāpēc Stellas Kempbelas talants viņam tik ļoti vajadzīgs.  Dramaturģija – tas ir Šova darbs, viņa dzīve, viņa mūža saturs.. te pat aizraušanās ar Stellu nespēj neko mainīt.

Atšķirībā no Kārļa Sebra, Edgars Zīle piešķīra savam varonim portretisku līdzību, ar grimu, rekvizītiem; lugas finālā rādīja viņu fiziski novecojušu – ar rūtainu segu dziļā klubkrēslā.

Edgara Zīles pastāvīgā partnere Stellas lomā bija Lidija Freimane.

Tik ilgā skatuves mūžā kā "Mīļajam melim" partneriem gadījās arī mainīties. Kopīgu valodu Edgars Zīle atrada arī ar Elzu Radziņu, kura Stellu tēloja mazliet atšķirīgi – impulsīvāk, dažviet sadzīviskāk nekā Freimane.

Elza Radziņa atceras, ka reiz izbraukuma izrādē viņai nācies aizstāt Lidiju Freimani. Ar Zīli viņi nebija nedz kopā mēģinājuši, nedz spēlējuši, tāpēc abi jutušies satraukti: kā ieklausīties viens otrā? Gājuši uz risku, bet arī uz pirmreizīgumu. Izrāde bija brīnišķīga.

Abi saasināti uzmanīgi viens otrā klausījušies, viens otru uztvēruši un izjutuši.

"Mīļajam melim" bija apbrīnojami ilgs skatuves mūžs. Jau pēc Katlapa aiziešanas mūžībā 1976. gadā iestudējumu atjaunoja Jūlijs Bebrišs, šoreiz Nacionālā teātra Aktieru zālē, un Stellas Kempbelas un Bernarda Šova tēli kļuva par Elzas Radziņas un Kārļa Sebra mūža lomām. Varbūt tāpēc, ka tas tuvāk mūsdienām, tieši šis "Mīļā meļa" duets skatītāju atmiņās ir mazāk apsūbējis.