1965. gada 7. februārī Latvijas Nacionālajā operā tika pirmizrādīta Arvīda Žilinska opera "Zelta zirgs", kas veidota pēc pēc Raiņa lugas motīviem un veltīta dzejnieka 100. jubilejai.

Opera komponēta jau 1958. gadā. Libreta radīšanai tika uzrunāts rakstnieks Fricis Rokpelnis, Marģera Zariņa operas „Uz jauno krastu” libretists. Bet pirmie uzmetumi komponistam nav patikuši – par daudz sagrozīta bija lugas dramaturģija, dažas darbības epizodes pat pieliktas klāt. Rokpelnim lūgts libretu pārstrādāt, bet galu galā viņš atteicies darbu turpināt. Tad nu Žilinskis aicinājis talkā savu dzīvesbiedri Mildu, kurai bijusi laba izpratne par operas skatuvisko dramaturģiju. Darbs veicies raiti, paralēli Žilinskis jau komponējis pirmo cēlienu, drīz klavieru melnraksts bijis gatavs, to atzinīgi novērtēja režisors Kārlis Liepa un izrādītais koncertizpildījums klausītājiem ļoti paticis. Tiesa, līdz „Zelta zirga” uzņemšanai operas repertuārā pagājuši vēl 7 gadi un diriģents Rihards Glāzups to ņēmies iestudēt tikai tad, kad kārtībā būs savesta instrumentācija.

 „Sakārtojot operas libretu centos nenovirzīties no Raiņa oriģināla”,  tā operas programmiņā rakstīja Arvīds Žilinskis.

„Muzikālos tēlus veidoju no melodijām, domās un sirdī uzkrātām, staigājot pa Dzimtenes ceļiem, klausoties mežu šalkās, putnu dziesmās, skatoties krītošās rudens lapās un sniega pārslās. Iztēli par stikla klanu guvu no iespaidiem, kas radās ceļojumā caur Kaukāza gan ziedošām, gan sniegotām kalnu grēdām. Bet visvairāk mani vadīja Raiņa lielā mūza, varenais domu spēks, kas tiecas pēc mūžīgās dzīvības avota – saules. Gribētu, lai opera „Zelta zirgs” būtu mīļa klausītājiem – sevišķi jaunatnei,” – tā Arvīds Žilinskis, kura vēlme tiešām piepildījās.

Kad 1964. gada 14.oktobrī Operas mākslinieciskā padome apstiprināja lomu sarakstu,  nebija šaubu, ka Jānis Zābers Antiņa – Saulveža lomai ir kā radīts. Stalts, gaišs, labsirdīgs, tobrīd jau pats kļuvis par tautas gara gaismas simbolu. Nu viņam atlika tikai augšāmcelt Saulcerīti un atdot latviešiem viņu laimi.

Pats Zābers gan dažreiz sūdzējies, ka pēc Antiņa esot gluži bez balss – partija rakstīta samērā augstā tesitūrā un prasa lielu dziedātāja atdevi, turklāt gandrīz bez pārtraukuma jāatrodas uz skatuves.

Kārlis Liepa bija „Zelta zirga” režisors inscenētājs, bet pirmizrādes programmā kā režisors minēts arī Ļeņingradas Ostrovska institūta režijas fakultātes students Staņislavs Bukšs, kuram šis iestudējums bija kursa darbs. Tērpi gan bijuši tie nabadzīgākie, it kā līdzekļu trūkuma dēļ sameklēti no dažām vecām operām, pat no „Loengrīna”.

Uz pirmizrādi bija saaicināta gandrīz visa valdība, starpbrīžos tika teikti tosti, bet slavenie režisori Edaurds Smiļģis un Alfrēds Amtmanis Briedītis sajūsmā apkampuši komponistu un viņa dzīvesbiedri, jo „Viss operas librets ir izveidots pareizās līnijās, Rainim pāri nav nodarīts. Šis Raiņa skatuves darbs ar jūsu mūziku ieguvis jaunu pacēlumu uz ilgiem gadiem. Mēs priecājamies un no sirds apsveicam.”

Jaunā opera teātrim bija milzīga veiksme – uz Rīgu no malu malām plūda ļaužu masas – kolhoznieki sagrabējušos autobusos vai pat kravas automašīnās, skolnieki veselām klasēm un asprāši drīz vien opernamu nodēvēja par Zelta zirga vārdā nosaukto operas un baleta teātri
"Kur lai mēs jūs sēdinām, pēdējā vieta pārdota”, rokas noplātījusi administratore, kad Žilinskis ar kundzi reiz ieradušies, lai operu noskatītos.

 „Zelta zirga” iestudējums operā piedzīvoja 200 izrādes un bija repertuārā līdz pat 1987.gadam, bet Raiņa 150. tās jubilejas gadā piedzīvoja jauniestudējumu Siguldas opermūzikas svētkos.

Par iestudējumu raidījumā stāsta arī radiobalss Sandra Glāzupa un komponists Arturs Maskats.