4. jūnija vakarā tiešraidē no Dzintaru koncertzāles "Klasika" aicināja baudīt Dzintaru koncertzāles 80 gadu jubilejas koncertu. Starpbrīdī - Edgara Raginska saruna ar Maestro Raimondu Paulu un pianistu Antonu Ļahovski.

Kas īpašs, vārdos netverams virmo 1936. gada ritējumā. Zvaigznes kārtojas tā, ka pasaulē nāk brīnumaini talanti: Jānis Streičs un Māra Svīre, Knuts Skujenieks un Romualds Kalsons, Pauls Dambis un Mihails Tāls, Stīvs Reihs un Īvs Senlorāns. Un – Maestro Raimonds Pauls!

Kamēr Amerika jūsmo par klajā nākušo Margaretas Mičelas romānu “Vējiem līdzi" un Čārlijs Čaplins dāvā mēmā kino ēras pēdējo filmu Modern Times, Latvijā durvis ver Dzintaru koncertzāle – pirmā slēgta tipa koncertzāle Latvijā!

Paiet astoņdesmit gadi… Un šovakar ne skaņa nav nejauša. Svētku koncerta pirmajā daļā kārtoti simfoniskie opusi, kuru saistība ar Dzintaru koncertzāli – cieša un zīmīga. Otrā daļa – mūsu lieljubilāra Maestro Raimonda Paula rīcībā. “Man ļoti patīkami, ka Dzintaru koncertzālei ir tikpat, cik man – tas ir vienreizējs gadījums! Astoņdesmit gadu laikā tik daudz kas noticis…” – tā Maestro. Viņa krāšņās jubilejas grandiozais skrējiens nu piestājis Dzintaru koncertzālē, ar kuru Raimondu Paulu saista īpašas attiecības. Speciāli šim vakaram tapuši aranžējumi košākajiem numuriem, kuriem publika visskaļāk aplaudējusi Maestro jubilejas koncertā Latvijas Nacionālajā teātrī. Bet tas jau arī vēl nav viss, jo jauno talantu pamanītājs un skolotājs Pauls lēmis mūs iepazīstināt ar atkal jaunu lakstīgalu (šoreiz – no saulainās Uzbekistānas) un pakārdināt ar akcentiem no vēl jaunākas idejas, kuru īstenos 10. jūnijā...

Koncertā piedalās:

Raimonds Pauls, klavieres
Antons Ļahovskis, klavieres (Sanktpēterburga/Lielbritānija)
Kristīne Prauliņa, vokāls
Sabīna Mustajeva, vokāls (Uzbekistāna)
Intars Busulis, vokāls
Daumants Kalniņš, vokāls
Latvijas Radio bigbends
Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris
Diriģents Andris Poga
Režisors un video autors – Uģis Brikmanis
Koncertu vada aktrise Ērika Eglija

Programma:

I

Ādolfs Ābele (1889–1967) – "Vīzija"

"Vīzija" ir viena no latviešu simfoniskās mūzikas skaistākajām pērlēm, par kuru komponists Jēkabs Poruks atmiņās liecina: ““Vīzija” stāsta par brīnišķīgu pavasari, kas nekad nav bijis un nekad nevar būt; par paradīzes putniem, par lielās laimes ilgām un žēlām, ka tas ir tikai rēgs. Daiļradīšanas psihologus varbūt interesēs, ka autoram šī vīzija ieskanējusies aukstā ziemas naktī uz Jelagina salas (Pēterpilī) sniega lauku klusumā.” Opusa ietvērums šīvakara programmā zīmīgs: līdzās Jāzepa Mediņa simfoniskajam tēlojumam “Latvju zeme”, Jēkaba Graubiņa simfoniskajam rondo “Terases” un Emīla Dārziņa “Melanholiskajam valsim” tieši “Vīzija” skanējusi 1936. gada 27. jūnija koncertā, atklājot ne tikvien jauno vasaras koncertsezonu, bet arī atjaunoto Dzintaru koncertdārzu! To visu noklausījušies apmēram 1000 klausītāju.


Rihards Štrauss (1864–1949) – simfoniskā poēma "Tila Pūcesspieģeļa draiskie nedarbi"

Kā karnevāls un krāšņa mozaīka – tāda ir Riharda Štrausa simfoniskā poēma "Tila Pūcesspieģeļa draiskie nedarbi" (Till Eulenspiegels lustige Streiche). Komponēta 1895. gadā un dēvēta arī par skerco, pilna žanriskām, vitālām ainām, kuras vieno Pūcesspieģeļa smiekli. Un skan tie pat pie karātavām, augstajiem tiesnešiem taisni acīs... Aizvien iedvesmojošs ir šis personāžs iz tautas, kura prieks par dzīvi ir tik stiprs, ka darbojas kā vitamīns ikvienam, kurš nav nedz ideāls, nedz varonis.

Sižetu par vienu no spilgtākajiem vācu folkloras tēliem, jautro bruņinieku Tilu Pūcesspieģeli, Štrauss bija iecerējis izveidot operas formātā, taču ideja tika transformēta un tapa simfoniskā poēma. Der piebilst, ka leģenda par tautas ākstu Tilu Pūcesspieģeli allaž tiek aktualizēta tautai grūtos laikos, kad vienīgais veids, kā pretoties dzīves grūtībām, cinismam un postam, paliek smiekli. “Tils Pūcesspieģelis” ir stāsts par tautu un tautas sapni par varoni. Tas ir arī sapnis par brīvu cilvēku, kuru nav iespējams nogalināt.

“Vēlme iekļaut šo darbu svētku programmā ne tik daudz saistīta ar Dzintaru koncertzāles vēsturi, cik ar pašu Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Pirmkārt, LNSO ir lielisks Riharda Štrausa mūzikas interprets. Otrkārt, orķestris jau izsenis bijis Dzintaru koncertzāles programmu pastāvīgais dalībnieks. Un treškārt – skaņdarbs lieliski iekļaujas svētku programmas kontekstā,” – tā Andris Poga.

Sergejs Rahmaņinovs (1873–1943) – Rapsodija par Paganīni tēmu (solists – Antons Ļahovskis)

“Augstvērtīga krievu mūzika un izcili krievu mūziķi visos laikos bijuši bieži un gaidīti viesi Dzintaru koncertzālē, tāpēc arī šāds programmas pavērsiens,” – tā SERGEJA RAHMAŅINOVA Rapsodijas par Paganīni tēmu iekļaušanu svētku programmā pamato Andris Poga. Īpatnais koncerttipa darbs, kas pieder komponista pēdējā perioda darbiem, saistīts ar slavenā baletmeistara Mihaila Fokina skatuvisko uzvedumu. Tā pamatā – leģenda par maģisko vijoļvirtuozu Nikolo Paganīni, kas pārdevis savu dvēseli velnam pret vijoļspēles mākslu. Nav šaubu – šajā romantiskajā sižetā atspoguļojas arī zināmi autobiogrāfiski motīvi. Rapsodija pilna trauksmainu, dēmonisku tēlu, un traģisko kolorītu vēl jo vairāk pastiprina viduslaiku sekvences Dies irae skanējums dažās variācijās.

Emīls Dārziņš (1875–1910) – "Melanholiskais valsis"

“Melanholiskais valsis” dzimst kādā 1904. gada vasaras vakarā, smaržpilnā dārzā: “Ciemojos pie sava drauga Poruka viņa sievas vecāku Lāču mājās pie Cēsīm. Kādā vasaras naktī abi ar dzejnieku ilgi sēdējām kupli apaugušā dārza lapenē. Kā parasti, maz runājām, sēdējām klusi, domās nogrimuši. Tad Poruks aizgāja, es, palicis viens, vēl ilgi klausījos noslēpumu pilnajā vasaras naktī. Pēkšņi pie lapenes ieejas iemirdzējās viegls, balts tēls. Kā apburts vēros tajā – Dievmāte! Ar skumju smaidu, pacēlusi roku, viņa aicināja mani sev līdz. Viss gaiss bija pilns vilinoši saldām skaņām… No rīta, piesēdies pie klavierēm, nospēlēju Porukam “Melanholiskā valša” motīvu. Tas bija Tas, ko redzēju un dzirdēju iepriekšējā naktī,” Dārziņš reiz atstāsta opusa dzimšanu.

“Melanholiskā valša” pirmatskaņojums Jurjānu Jura vadībā notiek 1905. gada rudenī Horna koncertdārzā Majoros. Neviens pat nenojauš, ka tieši šis opuss kļūs par vienīgo Dārziņa simfonisko skaņdarbu, kas pārdzīvos tā autoru… Lamažorā rakstītais valsis septiņu minūšu garumā (rondo ar divām epizodēm un kodu) vien daļēji attaisno savu nosaukumu “melanholiskais”, jo kopējā intonācija ir gaiši sapņaina, tālab šodienas straujajā skrējienā, kad saskarsmē bieži dominē uzspēlēta jautrība, "Melanholiskais valsis" ļauj ja ne gluži paskumt, tad vismaz vienu nelielu laiksprīdi lietderīgi paklusēt.

“Liekas tak, ka vienkāršāka un kristālskaidrāka darba nevar būt. Bet: arī smalks viņš un simtām rantīm vizuļojošs. Starp saulaini sērīgo dienvidu vēsmu un zilajām, rudens miglā ziedošām ēnām, starp domu klusajiem spārnu vēcieniem vidusdaļā un dziestošo dvēseles ritmu vijas kā līganie rudens lauku sidrabpavedieni, kuriem vajadzīga smalkjūtīga vadība,” rakstījis Jānis Sudrabkalns par šo brīnumdaiļo darbu, kas Dzintaru koncertzāles publikas aplausus baudījis arī zīmīgajā 1936. gada 27. jūnijā. 

II

“Teātra burvība ir improvizācija un dzīvais moments. Man patīk, kā teātrī cits citu visu laiku šmauc – stāv tavu acu priekšā un melo. Tu redzi, ka melo, bet vienalga patīk... ” – tā Maestro par to, kāpēc joprojām mīl teātri un kāpēc savu lielo jubileju 12. janvārī vēlējās pavadīt Latvijas Nacionālajā teātrī, kur Latvijas Radio bigbends atskaņoja viņa teātrim komponētās melodijas īpašos aranžējumos. Teātrī tās izdziedāja labākie dziedošie aktieri, bet šovakar Dzintaru koncertzālē viņu stafeti pārņēmuši profesionāli dziedātāji, Maestro vērīgās acs pamanītie talanti. “Sapratām, ka Dzintaru koncertzāles jubilejas koncertam nepieciešams atbilstošs repertuārs: dziesmas, kuras atskaņosim, nebūs sarežģītas, jo mūsu uzdevums – zināmā mērā izklaidēt, un uz to arī esam apzināti gājuši. No programmas, kas veidota Nacionālajam teātrim, izvēlējāmies koncertnumurus, kuriem publika aplaudēja visskaļāk, aranžējot tos īpaši Dzintariem. Vēl bija svarīgs solistu sastāvs – pie bigbenda vienmēr pieaicinām laba līmeņa solistus, kuri elastīgi spēj sastrādāties ar orķestri. Ar labiem dziedātājiem jau vienmēr trūkums! Tāpēc cenšamies uz priekšu bīdīt jaunos…” Un, ja par jaunajiem, tad teātra dziesmu programmu, kas otrās daļas centrālā ass, papildina īpašās viešņas Sabīnas Mustajevas koncertnumuri: “Šoreiz labu solistu meklējumos esam gājuši pat līdz Uzbekistānai: Sabīna ir ļoti spējīga meitene! Un kāpēc gan baidīties skatīties uz Austrumiem?” – prāto Maestro un intrigas iesvelšanai sola nospēlēt arī pāris fragmentu (Bizē, Gēršvins) no jaunās programmas “Operu ārijas”, kas 10. jūnijā skanēs Kongresu namā. “Nez’, nez’, vai kaut ko nesabojāšu – operā cilvēki ar balsi, bet es – ar vienu pirkstu,” sev raksturīgajā manierē kritiski spriež Maestro. (“Toties – ar KĀDU pirkstu,” gribas oponēt.)

Raimonds Pauls (1936) –  “Nostalģija”
Pie klavierēm – Raimonds Pauls

Raimonds Pauls – “Savāda nakts” (Jāņa Petera dzeja, Kārļa Vanaga aranžējums)
Pie klavierēm – Raimonds Pauls, soliste – Kristīne Prauliņa

Raimonds Pauls – “Ubagu dziesma” no mūzikla “Māsa Kerija” (Jāņa Petera dzeja, Kārļa Vanaga aranžējums)
Pie klavierēm – Raimonds Pauls, soliste – Kristīne Prauliņa

Raimonds Pauls –  “Inese” no Dailes teātra izrādes “Atjautīgā aukle” (Pētera Šiliņa dzeja, Kārļa Vanaga aranžējums)
Pie klavierēm – Raimonds Pauls, solists – Daumants Kalniņš

Raimonds Pauls – “Ko tu man dosi?” (Evitas Mamajas dzeja, Kārļa Vanaga aranžējums)
Pie klavierēm – Raimonds Pauls, solists – Daumants Kalniņš

Žoržs Bizē (1838–1875) – Habanēra no operas “Karmena” (Kalluma Au aranžējums)

Džordžs Gēršvins (1898–1937) – Bess, You Is My Woman Now no operas “Porgijs un Besa” (Kalluma Au aranžējums)

Raimonds Pauls – “Neaizmirsti mani” no mūzikla “Marlēna” (Evitas Mamajas un Leona Brieža dzeja, Kārļa Vanaga aranžējums)
Pie klavierēm – Raimonds Pauls, solists – Intars Busulis

Raimonds Pauls – “Garšvielu songs” no mūzikas Dailes teātra izrādei “Šerloks Holmss” (Jāņa Petera dzeja, Kārļa Vanaga aranžējums)
Pie klavierēm – Raimonds Pauls, solists – Intars Busulis

Fats Vallers (Fats Waller, 1904–1943) – Ain't Misbehavin (Deiva Volpes aranžējums)
Pie klavierēm – Raimonds Pauls, soliste – Sabīna Mustajeva

Raimonds Pauls – “Baltais vējš” / Belij Veter no Dailes teātra izrādes “Leģenda par Zaļo Jumpravu” (Guntara Rača dzeja, Māra Jēkabsona aranžējums)
Pie klavierēm – Raimonds Pauls, soliste – Sabīna Mustajeva

Raimonds Pauls – “Tu esi vējš” / Ti Veter (Jeļenas Sigovas dzeja, Māra Jēkabsona aranžējums)
Pie klavierēm – Raimonds Pauls, soliste – Sabīna Mustajeva

Raimonds Pauls – “Kamēr  svecītes deg” no Dailes teātra izrādes “Meža gulbji” (Māras Zālītes dzeja, Kārļa Vanaga aranžējums)
Pie klavierēm – Raimonds Pauls, solisti – Kristīne Prauliņa un Daumants Kalniņš

Raimonds Pauls – “Es gribu uz visiem laikiem šeit palikt” no mūzikla “Marlēna” (Evitas Mamajas un Leona Brieža dzeja, Kārļa Vanaga aranžējums)
Pie klavierēm – Raimonds Pauls, solisti – Kristīne Prauliņa, Intars Busulis

Raimonds Pauls – “Dziesmiņa par bučošanos” no izrādes "Leo. Pēdējā bohēma" (Liānas Langas dzeja, Kārļa Vanaga aranžējums)
Pie klavierēm – Raimonds Pauls, solisti – Kristīne Prauliņa, Sabīna Mustajeva, Intars Busulis, Daumants Kalniņš