Šoreiz raidījumā Post factum, studijā aicinot muzikologu Borisu Avramecu, kā arī iztaujājot komponistus Imantu Zemzari un Pēteri Vasku, Liene un Andris apskata četrus nozīmīgus aizejošās nedēļas koncertnotikumus...

Kamermūzikas koncerts Latvijas Radio 1. studijā 29. septembrī: altiste Andra Dārziņa, flautiste Ilona Meija, pianiste Herta Hansena

Andris Dzenītis atzīst, ka koncerts bijis interesants un pauž atzinīgus vārdus visām mūziķēm. Programmas kontekstā īpaši izceļ Maijas Einfeldes sonāti: "Maijas mūzika vispār ir viena no patiesākajām mūzikām, kāda latviešu komponistu vidē tiek radīta. Arī pēdējā laikā dzirdētie darbi ir lieliski!" Tāpat Andrim bijis prieks par mazo piedevu - Pētera Plakida skaņdarbu.

Boriss Avramecs, kurš koncertu klausījies "Klasikas" tiešraidē, jutis, ka visas mūziķes vieno savstarpēja saprašanās. "Augstu vērtēju īstu kamermuzicešanu, un šeit tas viss bija. Andras Dārziņas alts uzrunā ar silto, bagāto toni, un īpašs prieks bija klausīties Maijas Einfeldes sonāti,kas, manuprāt, jau kļuvusi par klasiku šī vārda vislabākajā nozīmē."

Arī koncertā sastaptajam komponistam Imantam Zemzarim Maijas Einfeldes mūzika sagādājusi emocionāli piepildītus brīžus: "Sonātei ir dziļš vēstījums ar pašas Maijas muzikālo monogrammu un Jāņa Ivanova personības klātbūtni." Pārējos darbus Imants trāpīgi sauc par "muzikālo fonu", kas ticis atskaņots pieklājīgā līmenī.

Sirsnīgu rezumējumu dzirdētajam sniedz Pēteris Vasks, kurš arī apmeklējis koncertu: "Šis atkal ir tas patīkamais brīdis, kad neliekuļojot varu teikt - tieši latviešu mūzika šajā koncertā bija tā labākā: Maijas sonātē ir tāds dziļums, bagātība... Te arvien var atrast ko jaunu." Pēteris slavē arī teicamo interpretāciju, īpaši uzteicot Andru Dārziņu: "Viņa ir netipiski centīga latviešu mūzikas interprete, varētu pat teikt - fenomenāla. Zinot, ka latviešu autori nemaz tik daudz alta vijiolei nav rakstījuši, Andras Dārziņas diskā redzu vairākus mūsu autoru darbu pārlikumus tieši altam, ko veidojusi viņa pati."

Vinetas Sareikas un Laumas Skrides Sonāšu vakars 1. oktobrī Mazajā ģildē

Borisu Avramecu īpaši uzrunājis Rutas Paideres skaņdarbs "Līnijas krustpunkti" - tur bijis gan asums, gan līniju skaidrums. Tikām Andrim Dzenītim šķiet, ka līniju principu komponiste, iespējams, uztvērusi pārāk burtiski. Un, lai gan atskaņojums bijis augstvērtīgs, viņam šķitis, ka tas ir nedaudz shematisks: "Likās, ka Vinetai Sareikai, kaut viņa to atskaņoja labi, šī mūzika īsti iekšā nesēž; ka viņa neizprot šī skaņdarba muzikālo būtību." Toties par augstāko interpretācijas punktu Andris uzskata Alfrēda Šnitkes Pirmās sonātes atskaņojumu. "Lieliska mūziķes un mūzikas sastapšanās!"

Borisu iepriecina fakts, ka mums atkal ir augsta līmeņa mūziķes, kuras pieprot visu, ko no mūziķa pieprasa kamermuzicēšana. "Vēl pirms pāris gadiem šķita, ka šajā lauciņā valda problēmas." Tomēr Boriss, slavējot Vinetas Sareikas talantu, uzsver, ka, iespējams, pie programmas vajadzējis vairāk piestādāt. Pats būdams vijolnieks, Boriss kolēģes spēli vērtējis īpaši profesionāli - šoreiz skanējums bijis formāls, nedaudz sauss. Un šie trūkumi visskaidrāk bijuši saklausāmi Riharda Štrausa mūzikā.

Trio Art-i-Schock koncerts "Mākoņu sana" festivālā "Arēna" 2. oktobrī Rīgas Stradiņa universitātes aulā

Andrim Dzenītim latviešu tautas ticējumi par Mēnesi šķituši pārāk gari. Būtu bijis labi, ja tie skanētu pirms koncerta, kamēr publika dodas zālē. Vilšanos sagādājis arī vizuālais noformējums, kam trūcis oriģinalitātes. Toties Lienei Jakovļevai šķitis, ka koncerts ir viens dramaturģisks veselums.

Boriss Avramecs no sirds slavē Andra Dzenīša skaņdarbu Nimbus: "Manuprāt, šeit ir daudz no tā, kādai jābūt laikmetīgajai mūzikai, lai distancētos no mīta, ka tā ir drausmīgi komplicēta un domāta tikai supermuzikāli izglītotam cilvēku pulciņam. Šī mūzika prot uzrunāt daudzus. Arī dāmas spēlēja lieliski!" Savukārt Andris Dzenītis slavē Agnetas Krilovas emocionālo skaņdarbu "Mākoņu asaras".

Koncerts "Mocarta klarnetes koncerts un Vidmaņa fantāzija" 3. oktobrī Lielajā ģildē: Sinnfonietta Rīga un Jērgs Vidmanis

Boriss Avramecs atgādina seno patiesību, ka par koncertu nedrīkst spriest pēc tā sākuma. "Izrādās, ka iesildīties vajag arī tāda līmeņa mūziķim kā Jērgs Vidmanis... Lai gan viņam raksturīga tehniski nevainojama spēle, Mocarta klarnetes koncertā mani tā neuzrunāja. Nevar salīdzināt ar ģeniālo Heincu Holligeru!" Taču otrajā daļā Boriss ar lielu prieku un gandarījumu klausījies Mocarta "Jupitera" simfoniju, kuras interpretāciju Vidmanis, stāvot pie diriģenta pults, darījis vitālu un ļoti, ļoti aizraujošu.

Andris Dzenītis prāto, ka Jērga Vidmaņa klarnetes spēlei raksturīga cita skola, taču vienu no koncertā skanošajiem Vidmaņa opusiem vērtē kā īstu paraugstundu gan klarnetes spēlē, gan kompozīcijā.